Žurnāla rubrika: Kultūra

Ābola serdē

Dižgars Džobss vēl ilgi interesēs pasauli, taču, kāda būs Apple nākotne bez viņa, tas interesē biznesa pētniekus, arī Apple noslēpumu autoru Adamu Lešinski

Grāmatas, kuru nosaukumā ir vārds «noslēpumi», manī izraisa aizdomas, jo tās nereti sacer peļņaskāri sazvērestību teoriju virpinātāji vai aizvainoti uzņēmumu bijušie darbinieki. Man par atvieglojumu, grāmatas Apple noslēpumi (Inside Apple) autors Adams Lešinskis ir cienījams žurnāla Fortune apskatnieks, kurš apraksta norises Silīcija ielejā un Volstrītā. Ierakstiet tviterī @adamlashinsky un sekojiet autora gaitām uz nebēdu! Ņemiet vērā, ka viņš ir studējis vēsturi un politikas zinātni, līdz ar to neceriet grāmatā atrast kādas tehniskas vīzijas vai futūristiskas atklāsmes, bet kopumā šis ir cienījams darbs, kurā atradīsit ārkārtīgi daudz interesantu ideju un plašu faktoloģisko materiālu.

Grāmatas autoram neizbēgami jāiztur salīdzinājums ar gandrīz vienlaikus izdoto, Valtera Isaksona sarakstīto Stīva Džobsa biogrāfiju, kas nesen izdota arī latviski. Ja gribat zināt Džobsa dzīvesstāstu un labāk saprast, kāds viņš bija cilvēks, lasiet šo teicamo grāmatu. Savukārt, ja jūs vairāk interesē pieeja biznesam, idejas un plašāks skatījums uz Džobsa vadīto uzņēmumu, tad lasiet Apple noslēpumus. Bet vislabāk izlasiet abas.

Uzreiz jāuzslavē Aijas Čerņevskas tulkojums – kvalitatīvāks nekā citos gadījumos redzētie. Atzīšos, ka latviski izlasīju tikai pirmās divas nodaļas, pēc tam pārslēdzos uz oriģinālu, jo angliski ir pieejama grāmatas elektroniskā versija, kuru lasīt Kindle ir daudz ērtāk – visas interesantākās vietas var iezīmēt un iezīmēto tekstu nekavējoties iegūt atsevišķā failā. Tā vēlme pēc ērtības uzveica manu latviskumu.

Ir jābūt bezgala ambiciozam, lai visu savu dzīvi tiektos «atstāt visumā nospiedumu». Pēc grāmatas autora rakstītā, visi biznesa vēstures dižgari pieder pie «produktīvo narcisu» kategorijas. Stīvs Džobss paspēja revolucionizēt vismaz četras nozares: datorus, mūzikas izdošanu, filmu industriju un sakaru nozari. Tāpēc viņš vēl ilgi interesēs pasauli.

Grāmatas centrālā tēma – vai un kā Apple spēs pastāvēt bez Stīva Džobsa. Skatoties uz šodienas Apple akcijas cenu, mēs redzam, ka bažas par uzņēmuma nākotni ir pamatīgas. Džobsa aiziešanas dienā cena bija 458 dolāri par akciju, vēlāk, pateicoties planšetdatoru panākumiem, 2012.gada 19.septembrī tā maksāja jau 702 dolārus, bet pašlaik (6.maijā) atkal tikai 460 dolārus. Šāda nestabilitāte ir skaidrojama ar tiešām milzīgo neziņu par Apple spēju nākotnē saglabāt un nostiprināt savas līderpozīcijas, it īpaši mobilo telefonu tirgū. Ja Džobss būtu dzīvs, investori būtu daudz pārliecinātāki par Apple nākotni.

Grāmatā diezgan sīki apskatīta uzņēmuma kultūra, biznesa stratēģija, maģiskais mārketings, paranoidālā slepenība, attieksme pret partneriem, apsēstība ar produkta dizainu un kvalitāti. Interneta pārlūkā ierakstot «Steve Jobs asshole», iegūstam 21 300 saišu uz tīmekļa lapām – ne velti grāmatā plaši aprakstītas Džobsa skarbās metodes, ar kurām viņš mēdza panākt savus maģiskos rezultātus. Domāju, ka arī Latvijā veiksmīgākie uzņēmēji savu panāk ar zināmu asiņu garšu mutē. Taču, ierakstot Google «Bergs $^$*8» (ar dažādiem variantiem otrajam vārdam), diemžēl neko par sevi neatradu, tātad – ir kur tiekties!

Interesantas ir vietas, kurās runāts par Džobsa līdzgaitnieku likteņiem – Apple tagadējo vadītāju Timu Kuku, dizaina vadītāju Džonatanu Īvu un citiem. Apple veikalu tīkla izveidotājs Džordžs Blankenšips tagad vada Kalifornijas elektromobiļu ražotāja Tesla Motors pārdošanas nodaļu. iPod tēvs Tonijs Fadels izveidojis savu start-up uzņēmumu Nest, kurš Apple pieeju dizainam un produkta lietojamībai cenšas pārnest uz sadzīves tehniku.

Ne mazāk interesanti ir lasīt par Džobsa iedvesmas avotiem Voltu Disneju un Polaroid fotokameras izgudrotāju Edvīnu Landu, kuri paši bija pasaules pārveides ģēniji. Arī viņu izveidotajām kompānijām pēc to dibinātāju nāves nav klājies viegli.

Santafē institūta fiziķis Džefrijs Vests pēta organizāciju dzīves ciklus. Ievērojamajā pētījumā viņš secinājis, ka pilsētas, ar retiem izņēmumiem, nekad nemirst. Savukārt uzņēmumi ne vien mēdz mirt, bet arī uzvedas līdzīgi dzīviem organismiem. Tas man atsauc atmiņā diskusijas no laika, kad vadīju Microlink. Jau toreiz mēs iekšējās prezentācijās salīdzinājām firmu ar dzīvu organismu – tas nozīmē, ka vadītājam firma jāvada līdzīgi, kā dārznieks kopj dārzu (gadās neraža, siseņi, augsne nav īstā, iecerētie augi neaug, viss prasa laiku utt.), ļoti tiešas metodes nedarbojas un visbūtiskākos notikumus paredzēt nav iespējams.

Grāmata neiedos gatavas receptes. Tā paplašinās jūsu redzesloku, stimulēs domāšanu un apstiprinās dažas zināmas patiesības. Ja proti cept garšīgus pīrādziņus, dari to čakli un neatlaidīgi, tad agrāk vai vēlāk tev varbūt paveiksies. Ja vēl nav paveicies – turpini censties.

Iemācīties līdzsvaru

Cigun elpošanas un fizisko vingrinājumu pasniedzējs Igors Kudrjavcevs ar četrus tūkstošus gadu seno ķīniešu veselības un iekšējā līdzsvara metodi Latvijā sāka strādāt tieši pirms 20 gadiem

Kafiju vai tēju? – viņš jautā.

«Vai tad kafija nav kaitīga?»

«Nekas nav kaitīgs, tikai jāskatās, kādās devās un kāds ir cilvēka veselības stāvoklis.»

Ar šādu īsu dialogu sākas mana tikšanās ar Kudrjavcevu. 80.gadu vidū studējot Rīgā medicīnu, topošais ārsts sāka interesēties par jautājumiem, kurus dabaszinātnes nevar izskaidrot. Bija viens no pirmajiem Latvijā, kas sāka praktizēt cigun – elpošanas un fizisko vingrinājumu kompleksu, kas sakņojas senās Ķīnas kultūras un medicīnas tradīcijās. Vienkāršais cigun tulkojums: ci – enerģija, gun – darbs. Kudrjavcevs izveidoja savu veselības centru un sāka strādāt ar pacientiem. Sāpes mugurā, stress, bezmiegs, veģetatīvās nervu sistēmas problēmas – mūsdienās tik izplatītās sūdzības Kudrjavcevs risina mazliet citādā ceļā nekā tradicionālā medicīna. Šo alternatīvās medicīnas metodi akceptējusi arī Veselības ministrija. Ko Kudrjavcevam cigun nozīmē, un kāpēc viņš iesaka neticēt brīnumu solījumiem netradicionālajā medicīnā – par to intervijā.

Vai jums pašam nav mulsinoši strādāt ar metodi, kuru Rietumu dabaszinātņu ietvaros nevar pierādīt? Pilnībā diez vai spējat izskaidrot cigun darbības principu.

Ķirurgs var parādīt instrumentu, bet, piemēram, neiroķirurgs nevar parādīt domu. Operējot smadzenes, domas nav redzamas. Taču tas nenozīmē, ka domu nav. Psihoterapeits nevar parādīt depresiju tīrā veidā. Taču tas nenozīmē, ka depresijas nav. Ne viss jāuztver tikai ar pieciem maņu orgāniem. Pierādīt cigun efektivitāti var, tāpat kā var pierādīt ķirurģijas vai psihoterapijas efektivitāti. Taču redzēt cigun enerģiju nevar. To var sajust. Siltumu arī nevar redzēt, bet var sajust. Kinestētika. Tas, ko Ķīnā dēvē par ci enerģiju vai Indijā – prānu, neeksistē kā viena atsevišķa viela. Ar to nevar aizpildīt krūzi vai spaini. Šī enerģija nozīmē ķermeņa integrālo funkciju – asinsriti, ķermeņa siltumu, šūnu darbību, elektromagnētisko starojumu. Tas viss kopā veido ci. Cilvēka ci jeb enerģija atkarīga no tā, cik labi strādā viņa organisms. Dabā arī ir ci. Mēs uzlādējamies no kokiem, augiem. Jā – uztveram elektromagnētisko starojumu. Pēdējo 50 gadu pētījumos tas jau pierādīts. 

Ja gribam racionāli runāt par neredzamo, ko nevar pierādīt, jāiet cits ceļš. Piemēram, pirms 200 gadiem, kad Edvards Dženers atklāja vakcināciju, vīrusi vēl nebija redzami mikroskopā. Ja viņš būtu vispirms meklējis redzamos pierādījumus, puse zemeslodes sen būtu mirusi no slimībām. Ķīniešu cigun mācībā ir savas likumsakarības – pieci pirmelementi, un jaņ enerģija, mācība par enerģijas kanāliem cilvēka ķermenī. No tā izriet noteikumi, kā diagnosticēt slimību, kā pielietot zināšanas praksē. Nav vajadzīgi iniciācijas rituāli, pieslēgšanās pie kosmosa – kas tik cilvēkiem tagad netiek piedāvāts!

Jūs pasmīnējāt, to sakot.

Ja vieni grib šādu pārliecību pirkt, otri – pārdot, lai tā būtu. Normāls bizness. Tas vairāk saistīts ar ticību, reliģisko praksi, nevis zinātni. Cigun saistīts ar zinātni, tikai Rietumu mentalitātei mazāk zināmu.

Kā var izmērīt cigun rezultātu?

Uzdodot jautājumu – vai terapijas rezultātā ir labāk? Man sāp mugura, saka cilvēks. Vingro cigun. Pēc mēneša pavaicāsim: tagad sāp? Sāp, bet mazāk. Agrāk lietoja desmit tabletes nedēļā pret sāpēm, tagad – tikai piecas. Tie ir subjektīvie rādītāji. Ir arī objektīvie rādītāji. Es dodu priekšroku Rietumu diagnostikas metodēm. Ķīniešu diagnostika – pēc mēles, pēc pulsa noteikt pacienta stāvokli – ir brīnišķīga, es to izmantoju. Bet tas nav viss. Mani interesē, kā cilvēkam ar urīnskābi asinīs? Ja sāp locītavas, mani tas interesē. Skatos izmeklējumus, un tikai tad sākam strādāt. Pēc mēneša – pārbaude. Ja ir uzlabojumi un cilvēks šā mēneša laikā neko citu nav darījis, kā tikai ievērojis diētu un vingrojis, tad taču var runāt par metodes pierādāmību, vai ne? Protams, ir gadījumi, kad cilvēkam vajadzīgas tradicionālās medicīnas zāles, un tās nevar ne ar ko aizvietot.

Jūs esat ārsts pēc izglītības, bet tieši ārsti ir ļoti skeptiski pret alternatīvās medicīnas metodēm. Kā bija ar jums?

Mācījos Rīgas Medicīnas institūtā, pabeidzu Ārstniecības fakultāti kā terapeits. Biju diezgan materiālistiski noskaņots. 1982.gadā sastapu ekstrasensu, kurš man piedāvāja zem dvieļa uz galda atrast monētas. Redzēt neko nevarēja, tikai ar sajūtām «sataustīt». Es to izdarīju un aizdomājos, ka pasaulē eksistē kaut kas, ko nevar izskaidrot ar man pieejamajām zināšanām. Protams, arī skatījos, vai šim cilvēkam nedzied putni galvā. 

To tā uzreiz var pateikt?

Uzreiz diemžēl ne. Reizēm jārunā ilgi pat pieredzējušam psihiatram. Toreiz es vēl studēju un gatavojos būt psihiatrs. Visu institūta laiku mācījos par psihiatru, bet pēdējā brīdī izlēmu būt terapeits, jo sapratu, ka gribu labi zināt ne tikai cilvēka psihi, bet arī ķermeni. Pēc tikšanās ar šo ekstrasensu sāku lasīt aizliegto ezotērisko literatūru – Rērihu, Vivekanandu, Krišnamurti. Patika tas, ko lasīju. Bija interesanti. 

Kā jūs vērtējat to, ka cilvēki mēģina vienlaikus aptvert daudzas jomas – studē doktorantūrā, veido biznesu, audzina bērnus, apmeklē jogas nodarbības un tā tālāk? Ir labi paspēt daudz?

Ja cilvēks ir laimīgs ar to visu, ja viņa tuvinieki ir laimīgi un no tā necieš draugi, kolēģi, paziņas, tad labi. Doktorantūrā cilvēks ceļ savu kvalifikāciju, tā viņam palīdz biznesā, un brīvajā laikā nodarbojas ar jogu, kas dod spēku, enerģiju, sakārto domas. Cita lieta, ja cilvēks pirmdien skrien uz cigun, otrdien uz jogu, trešdien uz Šri Činmoja centru, ceturtdien – kristīgo meditāciju, bet piektdien – gonga skaņas klausīties, tad viņam galvā būs «mišungs». Feisbukā raksta: vai, cik skaisti, tikko no jogas meditācijas ieskrējām pareizticīgo baznīcā nolikt svecītes! Tā ir bērnišķīga spēlēšanās. Pieaugušam cilvēkam tomēr pamatā jāizvēlas kāds viens ceļš. Vēlams, lai tas ir pārbaudīts gadu tūkstošiem, kaut kas kanonisks. Es runāju ne tikai par garīgo praksi. Arī par filozofisko pārliecību, dzīvesstilu. Mūsdienās katram cilvēkam ir savas autoritātes. Man, piemēram, svētais Augustīns der, kādam citam tas ir pie vienas vietas.

Cigun mācījāties Ķīnā. Kā tur nokļuvāt, un kā, jūsuprāt, «neredzamās pasaules» zināšanas, kas tajā valstī tiek praktizētas gan medicīnā, gan tempļos, iet kopā ar autoritāro režīmu?

Ķīnā biju 2006.gadā. Komunisms tur pats par sevi, un ezotēriskās tradīcijas – par sevi. Komunisms viņiem ir impēriska tradīcija. Tauta nevar dzīvot bez hierarhijas. Viņiem valdnieks nav parasts cilvēks, bet debesu sūtnis. Imperatoriem bija 64 sievas. Pēc Pārmaiņu grāmatas, 64 ir maģisks skaitlis – katra sieva atspoguļoja kādu dabas parādību, tās netika piemeklētas, «jo patīk», kā harēmā, bet pēc noteiktiem principiem. Imperators dzīvoja ar viņām ne tā, kā pats gribēja, bet kā rakstos teikts – ar kuru nepieciešams tieši šajā dienā. Faktiski viņam nebija nekādu personīgo izvēļu un dzīves.

Cigun praktizēju kopš 1993.gada. Biju pamēģinājis arī jogu, bet cigun patika visvairāk. Sākās viss tā, ka 1990.gadā interesējos par homeopātiju un adatām. Bija sākušies jaunie laiki, es vairs negribēju būt par iecirkņa terapeitu. Šis darbs piemērots ārstiem, kuri gadu desmitiem labprāt strādā vienā vietā, novēro ģimenes – kā dzimst bērni, kā tie izaug, ved ārstēties savus bērnus, mazbērnus un tā līdz kapsētai. Man tas nebija interesanti. 

Adatu terapiju mācījos Maskavā. Bija 1990.gads, cilvēkus alternatīvās metodes interesēja, jo padomju laikos tās bija aizliegtas. 

Kas adatu terapiju mācījās kopā ar jums – citi ārsti, kuriem metode interesēja, vai bija arī kādi interesenti no malas?

To drīkstēja apgūt tikai ārsti. Arī Latvijā to nosaka likums. Interesenti no malas var braukt uz Angliju vai Zviedriju, atvērt bodīti Acupuncturist, un neviens jums neko neprasa – maksājiet tikai nodokļus un netaisiet nepatikšanas! Krievijā mācījos kā traks. Uz šiem kursiem brauca arī cilvēki no Tālajiem Austrumiem, Vladivostokas – etniskie ķīnieši, korejieši, kas tur dzīvo. Viņi jau sen strādāja, vajadzēja tikai izglītības papīru. Nez, kurš no kura tur īsti mācījās – pasniedzējs no viņiem, vai viņi no pasniedzēja. 

Kurā brīdī jūs sazinājāties ar cigun meistariem no Ķīnas?

Meistars Sins no Tjaņdziņas atbrauca uz Rīgu 1996.gadā. Savā dzimtenē viņš bija Elektrotehniskās koledžas direktors. Viņiem lielākajai daļai ir sava sociālā loma un ir tā cita – garīgā dzīve. Viņa sieva universitātē pasniedza ķīniešu valodu, un abi ieradās Rīgā. Mēs vingrojām Dzegužkalnā. Divi gadi pagāja tiešā kontaktā ar skolotāju. Pie viņa uz Ķīnu aizbraucu pēc desmit gadiem – 2006.gadā.

Kas bija galvenais, ko ķīnietis jums iemācīja?

Līdzsvaru. Viņš pats nekad nesteidzās, bet bija ļoti ātrs kaujas mākslā. Kad demonstrēja kaujas mākslas kompleksu ar saliekamo plastmasas zobenu, tas bija kaut kas! Jautāju – vai drīkstu iemācīties? Nav problēmu, viņš teica. Paņēmu skolotāja zobenu rokā un tajā brīdī… neteikšu, ka noticēju reinkarnācijai, bet sajutu ģenētisko atmiņu – ka esmu bruņinieks un plastmasas zobens ir īsts. «Tagad iešu un sakārtošu pasauli!» Šīs sajūtas man lika atdot zobenu meistaram, teicu: paldies, skolotāj, labāk ne. Joprojām, kā esmu mēģinājis mācīties kaujas mākslu, tā manī uznirst kāda spēcīga stihija. 

Vai jaunībā bijāt nelīdzsvarots un trauksmains?

Bērnībā biju mierīgs bērns, kurš daudz lasīja. Mana mamma bija Ventspils slimnīcas bērnu nodaļas vadītāja – ģimenē esam ārsti četrās paaudzēs. Bieži slimoju un varēju sēdēt mājās. Tagad, protams, man līdzsvara ir vairāk nekā jaunībā, bet tāpat emocijas reizēm ir.

Vai ideālo līdzsvaru un mieru cilvēks var sasniegt?

Tikai tiekties uz to. Varbūt, Himalajos sēžot, ir iespējams pilnīgs miers. Dinamiskā pasaulē, kur viss ik brīdi mainās, varam tikai nemitīgi strādāt ar sevi. Mainīties nevis saskaņā ar vidi, bet saskaņā ar savu programmu. Ir, protams, pasaulē lieli eksperimentētāji, par viņiem var lasīt grāmatās, bet jāskatās racionāli – cik daudz vari izdarīt pats? Ķīnā saka: Debesu griba. Katrā cilvēkā tā ielikta, un viņam tā jārealizē. Cilvēki vai nu pieskaņojas pasaulei, vai mēģina to apkarot. Ir arī Dieva svētītie dumpinieki, kuru misija ir neļaut pasaulei ieslīgt pašapmierinātībā. 

Pētījumi rāda, ka daudzi cilvēki Latvijā uzticas alternatīvām ārstēšanas metodēm, dziedniekiem. Gandrīz katra ceturtā ģimene izmantojot netradicionālās medicīnas pakalpojumus. Kāpēc tā?

Nedrīkst alternatīvo medicīnu un dziedniekus pētījumos likt kopā. Ar dziedniekiem es nesadarbojos. Tā ir ļoti īpatnēja kategorija. Mums Latvijā joprojām nav likuma par dziedniecību, nav skaidrs – kas tas ir. Tikko biju uz konferenci Vācijā, viņiem ir tā sauktie Heilpraktiker, kas valsts līmenī aprobēti. Mācās trīs gadus, kārto eksāmenus. Viņi pārzina fizioloģiju, anatomiju. Viņiem ir sistemātiska domāšana. Zina homeopātiju, ķīniešu medicīnu. Bet viņi nedrīkst izrakstīt tradicionālās medicīnas preparātus. 

Cigun kā medicīnas tehnoloģiju 2003.gadā apstiprinājusi Latvijas Veselības ministrija. Kā jums izdevās to panākt?

Paldies profesorei Ludmilai Vīksnai – pati būdama ķīniešu medicīnas speciāliste, viņa palīdzēja. Paldies arī medicīnas doktorei Ivetai Gavarei, kura metodiski paskaidroja, kā uzrakstīt iesniegumu – tur bija vajadzīgi pētījumos balstīti pierādījumi, kuri mums bija. Un vēl paldies tālaika ministrei Ingrīdai Circenei, kura dokumentu parakstīja. Ķīniešu medicīna tomēr ir zinātne. Pētījumu Ķīnā ir daudz, un reizēm viņi tos izmanto, lai sazinātos ar Rietumu tradicionālo medicīnu, meklētu saskarsmes punktus. 

Kāpēc homeopātija, ar ko strādājat, nav vienkārši placebo efekts, jūsuprāt?

Tāpēc, ka rezultātiem ir pamatojums, prognozes un atkārtojamība. Cilvēki bieži saka: es neticu visām tām netradicionālajām lietām! Psiholoģijā to sauktu par ģeneralizāciju. Kam tieši netici? Domāju, ka jautājums nav par ticību, bet par iespējām pārbaudīt, vai metodes strādā.

Kas ir sarežģītākais cigun fenomens, ko mēģināt skaidrot?

Ārējais ci – kad meistars izstaro enerģiju no aktīvajiem centriem plaukstās, pēdās, zem nabas, mugurā un uz galvas. Pateicoties tam, ka ir pētījumi par dzīvo gaismu, fotoniem, tas vairs neizklausās tik neskaidri. Fotoni, elektromagnētiskie viļņi, infraskaņa – tas viss starojas ap mums. Protams, te vienmēr sākas diskusija, jo daudz kam vēl zinātnē nav gūti pierādījumi. 

Kāds ir cigun ētiskais uzstādījums?

Gribēt, domāt, runāt un darīt vajag vienu. Nevis gribēt vienu, domāt otru, runāt trešo un darīt vēl kaut ko ceturto. Tā uz visām pusēm enerģija aiziet, cilvēks ir tāds kā izkaisīts. Mums visiem ir vajadzīgs iekšējais spēks, bet to nevar sasniegt, ja nav miera. 

Mūsdienu dzīve no cilvēka nemitīgi prasa reakciju – tas ir slikti?

Jautājums – uz ko reaģēt un kā. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem jāatbild uz visiem zvaniem, e-pastiem, visi jāuzklausa un ar visiem jārunājas. Dzīve nav tik gara, lai atļautos tādu greznību kā kontaktus ar visiem. Vēl jāsaprot, ka pasaulē nav brīnumlīdzekļu. Piemēram, ēdīsi japāņu aļģes un būsi vesels. 

Kā jūs raugāties uz cilvēkiem, kuri cenšas pareizi ēst, vingrot?

Gribu uz viņiem paskatīties pēc pieciem gadiem šāda dzīvesveida prakses. Daudzi vienkārši aizraujas, jo tic, ka ir brīnumlīdzekļi. Tic, ka, tiklīdz pārstās ēst gaļu, uzreiz veselība uzlabosies un dzīve brīnumaini izmainīsies. 

Starp citu, vai makdonalda bulku uzskatāt par kaitīgu?

Man negaršo, bet ik pa reizei var jebko. 

Vai cigun esat pārņēmis tieši tā, kā to praktizē Ķīnā?

Nē, esmu pielāgojis mūsu situācijai – nodarbojamies ar elpošanas un fiziskajiem vingrinājumiem. Esam atmetuši mistisko pusi, mūsu platuma grādos tā neder. 

Kas ir mūsdienu cilvēka vislielākā problēma?

Droši vien tas, ka garīgā pasaule aizvien attālinās. Cilvēks attīstās ļoti materiālistiski. Jā, fiziski dzīvot kļuvis daudz vieglāk nekā iepriekšējām paaudzēm. Ir daudz uzlabojumu, bet dvēsele meklē vēl kaut ko. Mūsdienās cilvēks par maz skatās sevī. Par daudz – uz āru. Ne tikai ārējā pasaulē, arī iekšējā mums jāmeklē zelta griezums. Varbūt var sākt, mēģinot ar sevi sadzīvot klusumā. Saskaņā ar savu elpu. Pēkšņi sajutīsit, ka ķermenis ir liela bagātība, tur tik daudz ir iekšā! Mums katram ir izvēle – dzīvot nejaušību pasaulē vai iedziļināties un dzīvot likumsakarību pasaulē, kur visam ir sava jēga.

Pieci gardumi

Dateles. Tajās daudz vitamīnu, minerālvielas, aminoskābes, kālijs, fruktoze, glikoze. Ja vēlaties saldu, labāk dateli kā konfekti. Palīdz sirdij, uzlabo garastāvokli.

Brokoļi.
Ēdu svaigus. Trenē zobus un smaganas. Aizpilda kuņģi, nevajag tik daudz ēst pēc tam. Daudz kālija, nātrija, kalcija, olbaltumvielu, īpašas vielas ar antimikrobu un pretvēža darbību. Vitamīni A, C, K, PP. Palīdz notievēt.

Tēja, zaļā un melnā, reizēm – 50% uz 50%. No rīta – zaļā, vakaros – melnā. Par tējām viss ir zināms, atgādināšu tikai to, ka melnā nemaz nav sliktāka par zaļo.

Ceptas olas ar mājas sieru (biezpienu). Ja pagatavo pareizi, ir garšīgi, dod daudz spēka. Jāēd ar tomātiem un zaļumiem, noteikti lai ir dilles, kinza un lociņi. Var pievienot ķiplokus.

Sarkanvīns
no Gruzijas, Čīles, Austrālijas, Argentīnas, Dienvidāfrikas. Tos  biezos, tumšos. Vasarā – baltvīns, it īpaši no Austrālijas un Jaunzēlandes. Protams, mērenās devās.

CV

Dzimis 1960.gada 17.novembrī Rīgā
1983.gadā absolvējis Rīgas Medicīnas institūtu
1991.gadā Maskavā beidzis kursus akupunktūrā un homeopātijā
1996.gadā Ķīnā apguvis ķīniešu medicīnas pamatus un cigun metodi
Latvijas Austrumu vingrošanas asociācijas dibinātājs
Cigun kā medicīnas tehnoloģija reģistrēta Veselības ministrijā 2003.gadā
Patīk vecais, labais roks: Deep Purple, Uriah Heep, Status Quo, Geordie, Creedence Clearwater Revival

Kalendārs

Kultūras un izklaides notikumi


14. UN 16.MAIJS.
JRT DIVAS PIRMIZRĀDES – TAUTAS IENAIDNIEKS UN AUSTRUMVĒJŠ RIETUMVĒJŠ. Alvis Hermanis iestudē kamerizrādi, kuru varētu saukt par politisko teātri. Tajā viņš apšauba, vai demokrātiskais pārvaldes modelis mūsdienās ir efektīvs, jo vairākuma pieņemtie lēmumi ir vērsti pret pašas sabiedrības interesēm. Izrāde tapusi pēc Henrika Ibsena lugas. Savukārt Māras Ķimeles izrāde ir stāsts par mīlestību un divu cilvēku ceļu vienam pie otra pasaulē, kurā saduras dažādas kultūras un tradīcijas. Izrāde veidota pēc Nobela prēmijas laureātes Perlas Bakas romāna. Jrt.lv

NO 10.MAIJA. IZSTĀDE LATVIEŠU MĀKSLA TRIMDĀ IZSTĀŽU ZĀLĒ ARSENĀLSJau gandrīz 70 gadus ārpus Latvijas tapusi latviešu radīta māksla, par kuru dzimtenē nav daudz informācijas. Nacionālajā mākslas muzejā ir uzkrāta daudzveidīga trimdas kolekcija, un vairāk nekā 200 izstādē eksponētās gleznas, grafikas un skulptūras ļaus iepazīt galvenās šīs «paralēlās» mākslas pamatievirzes. Ekspozīcijā pārstāvēts ap 100 autoru no Eiropas, ASV un Austrālijas. Lnmm.lv

Jaunākās filmas

 

oooo Renuārs / Renoir. Vizuāli pievilcīga Francijas biogrāfiskā drāma par tēvu un dēlu Renuāriem – glezniecības un kino grandiem. Rimtā filma mielo acis ar gleznainām, saules pielietām Dienvidfrancijas ainavām, radot sapņainu noskaņu. Renuārs ir inteliģenta skatāmviela un lepojas ar filigrānu attiecību portretējumu, taču rodas iespaids, ka režisors Žils Burdo nav spējis izlemt, kuru no dzīvesstāstiem izvēlēties kā centrālo, līdz ar to filmas vēstījums ir maķenīt izplūdis. Splendid Palace no 10.maija.

ooo Ļaunie miroņi / Evil Dead. Holivudas šausmu klasikas rimeiku vilnī ir ietrāpījusi arī Sema Reimi nu jau leģendārā Ļaunie miroņi. Vizuāli uzfrišināts ar svaigākajiem tehniskajiem knifiem, stāsts par jauniešu bariņa asiņainajām dēkām izolētā meža būdā ir kā intensīvs un grafisks šausmu virknējums ar netrūkstošām norādēm uz pirmavotu. Diemžēl neatstāj arī otrā uzlējuma sajūta. Kino no 10.maija.

ooo Samsara. Meditatīvs lielekrāna ceļojums pa 25 pasaules valstīm. Šī ambiciozā dokumentālā filma, izmantojot iespaidīgus un emocionālajā tonalitātē dažādus attēlus, apcerīgi portretē lietu, būtņu un procesu saistību un savstarpējo mijiedarbību. Vērienīgs kinodarbs, kas gan pretēji lielajām ambīcijām uz garīgumu raisa asociācijas ar National Geographic kadriem. Kino no 17.maija.

Skaņu atvari

James Blake – Overgrown

Britu jaunais elektroniskās mūzikas burvis Džeimss Bleiks ir īsts kompozīcijas meistars. Savos ierakstos viņš soul, r&b un hip-hop rada ar neparastiem darbarīkiem – mutuļojošiem elektronisku basu atvariem, sacilpotiem klavieru akordiem, atmosfēriskām sintezatoru kombinācijām un jutekliskiem vokāla pieskārieniem. Kā viesmākslinieki otrajā albumā piesaistītas leģendas – ilggadējais U2 producents Braiens Īno un repa smagsvars RZA. Albums Overgrown piesaka sevi kā viens no 2013.gada spilgtākajiem ierakstiem.

Koka nama ļaudis

Osvalds Zebris

Piektdien, 10.maijā, plkst.18 Ojāra Vācieša muzejā notiks Osvalda Zebra pirmā romāna Koka nama ļaudis (apgāds Dienas Grāmata) prezentācija. Zebri pazīstu vēl kopš laikiem, kad kopā strādājām laikrakstā Diena, un pats fakts, ka viņš pievērsās prozas rakstīšanai, man šķita aizraujošs sižeta pavērsiens. Jaunajai grāmatai veltītā pasākuma ielūgumā ir likts Arsenija Tarkovska dzeju fragments, izmantota Intas Rukas Amālijas iela 5a sērijas fotogrāfija, un ar to vien man ir diezgan, lai būtu kārdinājums uzzināt, kas notiek grāmatā, «kas sākās koka mājā».

Saproti, kā vēlies

Kas bija Nacionālā teātra jaunās izrādes Lilioms morāle, skaidrs tā arī nekļuva

Gājiens uz Liliomu Nacionālajā teātrī kopā ar manu fona vokālisti Martu abiem bija došanās pretī nezināmajam, jo vārds Lilioms man pilnīgi neko neizteica – vienīgā asociācija bija Imanta Kalniņa dziesma ar tādu pašu nosaukumu. Turklāt, lai gan man patīk Imanta Kalniņa mūzika, šī «viena vieta uz brieža vēl brīva» jau no bērnības ir kaitinošāko dziesmu topa augšgalā. Es nesapratu ne to, kas kuram maksājis un par ko, un kas par briedi, uz kura ir brīva vieta. Bet lielie pilnām mutēm dziedāja. Izrādes vakarā šī mīkla tika atrisināta, visu sapratu, bet mīlestība pret dziesmu tā arī neradās. Uz tā brīvā brieža es laikam arī nelēkšu. Atdošu vietu kādam, kas to būtu vairāk pelnījis. Izrādes vakarā lielākā daļa cilvēku zālē bija 50+, kuri visu notiekošo saprata un uztvēra kā labi zināmu veco stāstu jaunās skaņās un bildēs. Viņi, visticamāk, nāca to salīdzināt ar pirmo iestudējumu, kurā galveno lomu savulaik spēlēja Ģirts Jakovļevs (arī Uldis Dumpis), kas šoreiz iejutās nu jau debesu tēva lomā.

Ja man jāsaka īsi, tad likās, ka esmu tādā īstā latviešu teātrī, ko katrs var saprast, kā vēlas. 

Šī izrāde ir stāsts par pašpārliecinātu atrakciju parka iekšālaidēju, mākslinieku sirdī un darbos, kurš iemīlas vienkāršā meitenē un apprecas. Būdams īsts pavedinātājs, viņš negrib vai baidās atzīt savu mīlestību un vājumu, tāpēc paceļ roku pret sievu. Viņa gan mīļotajam visu piedod. Seko finansiālas grūtības, Lilioms nomirst, attopas debesīs, tad atgriežas pie sievas un savas nu jau 16 gadus vecās meitas pēc daudziem gadiem… Notikumi ir raibi, bet izrādē risinās gari un lēnīgi. Pēc pirmā cēliena bija sajūta, ka izrādei kaut kā pietrūkst, bet nevarēju saprast – kā. Vai nu klusā un brīžiem neveiklā dziedāšana (tomēr Akāciju palaga solo izrādes sākumā bija ļoti labs), vai tāds kā atturīgums un spēlēšana uz pusslodzi… Nebija sajūtas, ka esmu ierauts Lilioma stāstā, attiecīgi – līdzpārdzīvojuma nebija. 

Otrajā cēlienā notika dekorāciju maiņa, īpaši skaists bija debesu valstības noformējums. Ar saviem dialogiem un tērpiem humora dzirksti notiekošajam piešķīra Mārtiņa Egliena un Egila Melbārža atveidotie eņģeļi, likās, ka izrāde beidzot atdzīvojusies, aktieri sāka runāt dzīvi un dabiski, paātrinājās izrādes temps (tā kopumā ir gara – 2 h 50 min.). Otrā daļa man patika daudz labāk. 

Lilioma lielākais varonis bija pats Lilioms, ko manis skatītajā izrādē atveidoja Kaspars Dumburs (citā sastāvā Ivars Kļavinskis). Viņš savu lomu nospēlēja simtprocentīgi, es sapratu viņa tēlu, attieksmi, dzīves skatījumu, pārdzīvojumus, un tas viss tika atveidots dzīvi un dabiski, nesamāksloti un neteatrāli. Kā man skaidroja – Kaspars ir jaunais talants Nacionālajā teātrī, un varu apliecināt, ka to pamanīju un pievienojos uzslavām. 

Lilioma mīļotā meitene Jūlija – Kultūras akadēmijas 2.kursa studente Agnese Kostigova – droši vien vēl ir sava ceļa sākumā un izaugs par labu aktrisi, bet šoreiz nenoticēju viņas spēlei, nesapratu jūtu pasauli. It īpaši brīdī, kad Lilioms nomira. Kad mācījos aktierskolā Amerikā, pirmā lieta, ko mums uzsvēra, bija acting is reacting (spēlēšana ir reaģēšana – angļu val.). Man bija sajūta, ka viņas varone ir viegli apreibinošu vielu ietekmē un tāpēc Jūlijas reakcijas ir tik neitrālas. Iespējams, tā bija iecerēts, un aktrise perfekti izdarīja to, ko bija vēlējies režisors (Edmunds Freibergs), taču palika sajūta, ka dzīvē sievietes reakcija būtu citāda, ņemot vērā, ka Jūlija ar savu mīļoto uz skatuves bija palikusi viena un atklātajai sarunai (patiesībā – monologam) neviens netraucēja. Atzīšanās mīlestībā bija neveikla un nepārliecinoša. Bet varbūt varone bija iecerēta kā tāda dīvaina vientiesīte. 

Savukārt viņas draudzene Marija (Madara Saldovere) savu darbu izdarīja lieliski. Aktieru ansamblis izrādē bija labs. Īpaši patika Daiga Gaismiņa karuseļa saimniece lomā un Indra Burkovska, kas atveidoja fotogrāfa māti, arī Ainārs Ančevskis bija foršs. 

Kāda ir pēcgarša? Neitrāla, jo izrādes morāle skaidra man nekļuva. Krieviem ir teiciens – bjot, značit ļubit (sit, tātad mīl), ko izrādes beigās Jūlija atkārtoja citiem vārdiem: «Jā, meitiņ, tā var būt, ka sit, bet nesāp…» Saproti, kā gribi. 

Lielākais ieguvums man noteikti bija iespēja uzzināt dziesmas Lilioms izcelsmi un stāstu, kas slēpjas aiz tās.

Kā zināms, izrādēm ir jāieskrienas, un sākumā daudz ko var piedot. Skatītājiem novēlu aiziet pašiem, jo – cik cilvēku, tik viedokļu. Šis bija tikai manējais. Un, lai gan izrādē dzirdēju vārdus «tu esi mākslinieks, nevis godīgs cilvēks», es centos būt godīgs.

LILIOMS. Nākamās izrādes 14., 20., 25. un 20.maijā. Ls 1-12.

Iekonservētie trūkumi

Daudziem jau aizmirstas padomju gadi, citi tos nekad nav pieredzējuši. Vēsturniece Daina Bleiere uzrakstījusi grāmatu, lai fiksētu tālaika īstos vaibstus

Atkal klāt 9.maijs, kad padomju simbolika un tradīcijas uz vienu dienu nonāk Latvijas sabiedrības uzmanības centrā. Taču kopš neatkarības atjaunošanas jau izaugusi vesela paaudze, kurai padomju dzīves īstenība ir sveša un bieži vien pat nesaprotama. Lai aizpildītu šo robu, vēsturniece Daina Bleiere uzrakstīja pētījumu Eiropa ārpus Eiropas… Dzīve Latvijas PSR, kurā viņa ne tikai apskata šo laiku, bet arī rosina domāt par tā ietekmi uz mūsdienu Latviju. Padomisko Uzvaras dienas svētku priekšvakarā uzaicinājām viņu uz sarunu.

Pirms neilga laika dzirdēju kādas Saskaņas centra deputātes apgalvojumu, ka Latvijas sabiedrības integrācijas pamatā būtu jāliek kopējā padomju laika pieredze. Kā jūs vērtējat šādu domu?

Jautājums – ko mēs no padomju pieredzes ņemam? Ir viens aspekts, kas varētu būt integrācijas pamats, kas ir kopīgs visiem Latvijas iedzīvotājiem, taču nav pietiekami izmantots. Tās ir Staļina laika represijas. Arī cilvēkiem, kas šeit pēc kara ieradās no Pleskavas, Novgorodas apkaimes vai Baltkrievijas, bija šī pieredze. Arī viņu radinieki tika represēti.

Taču minētajā izteikumā es, protams, saklausu tendenci parādīt, ka padomju laikos nemaz tik slikti nebija. Ka bija labi, visi draudzīgi dzīvojām. Neesmu pārliecināta, ka uz šo ideju pamata varētu saliedēt sabiedrību. Beigu beigās, ja viss būtu bijis tik labi, tad 80.gadu otrajā pusē nebūtu sākusies Atmoda.

Kas tad ir tās padomju laika vienojošās idejas? Zem kuriem padomju ideoloģijas pamatpostulātiem esam gatavi šodien parakstīties? Idejas, uz kurām balstījās padomju iekārta un metodes, kuras tika lietotas, lai šīs idejas īstenotu, – es neesmu pārliecināta, ka pat tie cilvēki, kas ar nostalģiju atceras padomju laikus, gribētu tajos atgriezties. Protams, mūsu atmiņa ir īsa. Šogad 1.maijā Grīziņkalnā Alfrēds Rubiks teica, ka katra cilvēka algai vajadzētu būt 1000 latu. Taču, ja atminamies padomju gadus, algas nebūt nebija augstas. Atceros, ka saņēmu 150 rubļu. Tas bija tā – uz izdzīvošanas līmeņa. Pārmērīgi labi ar to iztikt nevarēja, bet tā bija vidusmēra alga.

Es nesaskatu, kā padomju laikā varētu atrast sabiedrību vienojošu ideju. Tieši toreiz tika radīta liela daļa problēmu, kuras pastāv mūsu sabiedrībā.

Kas no tā laika vēl aizvien atstāj iespaidu uz mūsu sabiedrību? Vairāk nekā 20 gadu pagājis kopš PSRS sabrukuma.

Padomju laikā notikušās iedzīvotāju sastāva izmaiņas ir galvenā problēma, kas mums tagad jārisina. Demogrāfi stāsta, ka no visām padomju republikām Latvijā bija vislielākie imigrācijas tempi.

Jūs savā grāmatā minat arī citas problēmas – izpratni par valsts lomu, savstarpējo attiecību kultūru.

Protams, politiskās kultūras nepietiekamā attīstība pastāvēja jau starpkaru gados un noveda pie Ulmaņa apvērsuma un autoritārisma. Tomēr padomju laikā daudzi šie trūkumi tika iekonservēti. Uzticības trūkums politiskajai elitei. Valsts idejas vājums, kas parādījās 1940.gadā, kad, kā norādījis, šķiet, [vēsturnieks] Aivars Stranga, kreisie sociāldemokrāti tik ļoti ienīda Ulmani un viņa režīmu, ka šī naida vārdā bija gatavi likvidēt Latvijas neatkarību. Tas liecina, ka pietiekami plašās sabiedrības aprindās valsts neatkarības ideja nebija tā ieaugusi, lai par to vienotos visa sabiedrība, atšķirībā no, piemēram, Somijas un Polijas. Protams, par šīm lietām padomju laikā runāt nevarēja. Tāpēc daudzas problēmas atradās «ziemas guļas» stāvoklī un atkal parādījās, kad atguvām neatkarību.

Taču mūsdienās ir nostiprinājušās arī daudzas lietas, kuras izauga tieši no padomju režīma. Valsts tolaik kļuva par galveno darba devēju, un uz valsti tika pārnests gan priekšstats, ka tā ir ekspluatators, gan paternālistiskā doma, ka valstij par visu ir jārūpējas, ka tā ir atbildīga par cilvēka labklājību un vispār par visu viņa dzīvi. Ka tai ir jānodrošina, lai būtu prognozējama dzīve un karjera no dzimšanas līdz kapa malai. No otras puses, valsti varēja mierīgi nīst un apzagt bez sirdsapziņas pārmetumiem tāpēc, ka valsts tika uztverta kā ekspluatators.

Jūs grāmatā aprakstāt blata sistēmu, kas jauniem cilvēkiem varētu likties sveša. Tomēr – vai cilvēku apziņā nav saglabājies pieņēmums, ka ir vieglāk lietas kārtot, sarunājot un apejot noteikumus?

Es domāju, ka lielā mērā. Blats ir koruptīva sistēma. Daudzi ar nostalģiju atceras, cik labi bija, kad visu ko bija iespējams sarunāt. Ja bija daudz paziņu, tad varēja dzīvot pietiekami viegli. Mokoša un grūta ir pāreja uz attiecībām, kurās lietas skata pēc būtības. Taču neapdomīgi piešķirti valsts galvojumi, dažādas shēmas saistībā ar Eiropas fondu apgūšanu – tas liecina, ka daudzējādā ziņā vecā sistēma turpina darboties. Arī ikdienas apziņā. Piemēram, medicīnas jomā. Vienmēr ir sajūta, ka vajag tomēr kādu «nodrošinājumu».

Jūs grāmatā plaši aprakstāt hierarhisko privilēģiju sistēmu, kas eksistēja Padomju Savienībā. Vai tas vēl aizvien ietekmē izpratni par privilēģijām, kas pienākas dažādām sabiedrības grupām?

Joprojām stipra ir apziņa, ka šīs privilēģijas nevajag skaidri definēt. Padomju laikā nekur privilēģiju sistēma nebija oficiāli publicēta. Turklāt laika gaitā tā apauga ar visādiem izņēmumiem, papildinājumiem. 50.gadu vidū Ņikita Hruščovs mēģināja partijas nomenklatūras privilēģiju sistēmu reformēt, skaidri noteikt, kam kas pienākas. Kuram ir tiesības braukt ar čaiku, kuram – izmantot personālo volgu un kam ir tiesības tikai izsaukt volgu. Noteikt skaidru hierarhiju, piemēram, kādas attiecīgam amatam ir piemaksas pie algas. Staļina laikā bija izveidota sistēma, kurā sākumā bija kaut kāda kārtība, bet tad viena grupa panāca sev izņēmumus un atlaides, tad atkal cita grupa saņēma kādas piemaksas un izkaroja privilēģijas. Gala rezultātā bija pilnīgi nesaprotama sistēma. Turklāt dokumentos to grūti atrast. Es, piemēram, atklāju, ka vairākiem Latvijas rajonu partijas 1.sekretāriem pie algas maksāja piemaksas, taču nevis no partijas fondiem, bet gan no Ministru padomes naudas.

Nesen lasīju Zigmunda Skujiņa atmiņas, kurās viņš raksta, ka 50.gados laikraksta Padomju Jaunatne redaktors saņēmis nomenklatūras otro algu – «konvertiņu».

Tur jau tā lieta! Bet jautājums – kas to aplokšņu algu maksāja, un kur tā tika uzskaitīta? Es mēģināju šo jautājumu pētīt Komunistiskās partijas arhīvā, bet patiesībā to ir grūti noskaidrot.

Arī patlaban mēģinājumi sakārtot algu un privilēģiju sistēmu atduras pret zināmu pretestību. Laikam pastāv pārliecība, ka šo privilēģiju sistēmu nevajadzētu skaidri definēt un eksponēt. Taču mums jau arī ir izveidojusies situācija, kurā dažādās ministrijās ir atšķirīgs algu līmenis. 90.gados bija mēģinājums izveidot vienotu sistēmu, krīzes periodā atkal par to bija runa, taču tā lieta mudžinās un mudžinās. Ir tendence slēpt, neparādīt, izmantot privilēģijas ar dažādu izvairīšanos vai kazuistikas palīdzību. Tas nav raksturīgi daudzām demokrātiskām valstīm, kurās tomēr pietiekami skaidri ir pateikts, kas kuram pienākas.

Cik lielā mērā latvieši paši ir atbildīgi par padomju laikā notikušo? Viens no okupācijas apoloģētu argumentiem – lūk, partijas 1.sekretārs bija latvietis, Ministru Padomes priekšsēdētājs arī latvietis, jūs paši to visu vadījāt.

Šis arguments ir absolūti nepamatots. Pirmās personas bija latviskas vismaz pēc uzvārda, taču, skatoties, piemēram, uz KP Centrālkomitejas sekretāriem, tur dominē Krievijas latvieši. Daudzi no viņiem latviešu valodu pat neprata un bija stipri rusificējušies. Arī iekšlietu ministri bija vai nu Krievijas latvieši vai nelatvieši. 

Turklāt jau kopš 1940.gada pastāvēja sistēma, ka priekšnieks bija vietējais latvietis, bet viņa vietnieks vai padomdevējs tika atsūtīts no Padomju Savienības. Visos amatos, kas bija saistīti ar slepenības ievērošanu, parasti bija krievi. Arī otrās, trešās personas, vadošie ierēdņi. Viņus varbūt nevarēja tik ļoti redzēt aiz oficiālās fasādes. Cilvēki redzēja, kā tika daudzināti [partijas 1.sekretārs Jānis] Kalnbērziņš un [Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilis] Lācis, un neviens nezināja, kas ir Ministru Padomes vai Centrālkomitejas nodaļu vadītāji.

Cik lielā mērā arī tie daži, kas bija augstos amatos, varēja rīkoties patstāvīgi? Spilgti prātā palicis jūsu grāmatā aprakstītais gadījums no 50.gadiem, kad Vilim Lācim bija jābrauc uz Maskavu un jārunā ar visas PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāju Nikolaju Bulgaņinu, lai saņemtu atļauju paaugstināt operas un baleta solistu algas.

Īpaši Staļina laikā kontrole no augšas bija ļoti strikta. Jebkurš jautājums bija jāsaskaņo ar Maskavu. Nekādas autonomijas nebija. Drusku vieglāk kļuva Hruščova laikā, tomēr kontrole no augšas pastāvēja visu laiku. Piemērs ar Lāci ir labs, jo parāda, ka pat nenozīmīgi jautājumi bija jārisina visaugstākajā līmenī. Tas rāda, ka pat republikas augstākās amatpersonas neko nevarēja izdarīt bez Maskavas atļaujas. Viņi, protams, varēja izrādīt kaut kādas iniciatīvas, un daudz kas bija atkarīgs no viņu enerģijas un gatavības darīt, tomēr tas viss varēja atdurties pret Maskavas «nē».

Jūs rakstāt, ka «gandrīz neviens, arī kompartijas ideologi un čekisti, līdz galam netic padomju Latvijas leģitimitātei un tās iekārtas panākumiem». Kas par to liecina?

Ir daudz piemēru. Spilgti par to liecina [VDK virsnieka, kas 1978.gadā pārbēga uz ASV] Imanta Lešinska atmiņas, lai gan varbūt uz tām, tāpat kā uz jebkurām atmiņām, nevar simtprocentīgi paļauties. Piemēram, viņa aprakstītais kultūras komitejas darbinieks, kurš sadzēries sāka dziedāt leģionāru dziesmas. Bet režīma darbinieku ticības trūkums redzams arī viņu piekoptajā politikā. Ja apskatām kompartijas ideologu aktivitātes vai čekas ziņojumus Centrālkomitejai par pretpadomju darbību, tie lielā mērā ir paranoidāli. Viņi bija apsēsti ar ideju, ka visapkārt visi grauj padomju varu, ka visur ir Rietumu spiegi. Gan kompartijas ideologi, gan čekisti visu laiku juta, ka viņiem nemitīgi ir jāpierāda, ka padomju Latvija ir leģitīma. Tas nebija pats par sevi saprotams.

Dažkārt dzirdams apgalvojums, ka līdz neatkarības atjaunošanai etniskās grupas Latvijā sadzīvoja labi, bet pēc neatkarības notikusi šķelšanās.

Toreiz atšķirtība bija pat lielāka. Bija segregācija darbavietās. Slēpta, protams. Lielajās rūpnīcās, piemēram, Alfa vai Komutators, kuras bija saistītas ar militāro rūpniecību, strādāja ļoti maz latviešu. Latvieši – inženieri, tehniķi – pēc kara no rūpniecības tika izspiesti. Pat VEF, par kuru vēl pastāv mīts, ka tā bija latviska rūpnīca, patiesībā tāda nemaz nebija. Turklāt strādāt kopā nenozīmē, ka cilvēki integrējas, draudzējas.

Neviens arī necentās integrēt iebraucējus. Viņiem necentās mācīt latviešu valodu. Līdz 50.gadu sākumam bija izveidotas paralēlas izglītības sistēmas. Atsevišķi bērnudārzi. Deju vakari, kultūras pasākumi, teātri – visas bija paralēlas sistēmas.

Intervija žurnālā būs 9.maijā, kad pie Uzvaras pieminekļa pulcējas cilvēki ar PSRS ordeņiem pie krūtīm. Tā ir tikai viena diena, un tagad, šķiet, ir aizmirsies, cik bieži padomju laikos Rīgas ielās ik uz soļa bija redzami cilvēki padomju bruņoto spēku uniformās.

Jā, atceros, kā savulaik Ulda Ģērmaņa grāmatā Zili stikli, zaļi ledi [par vēsturnieka viesošanos Rīgā 60.gados] lasīju, ka viņu bija pārsteidzis uniformētu cilvēku īpatsvars ielās, un nodomāju – redz, cik ļoti bijām pieraduši, tas bija pats par sevi saprotams. Tagad cilvēku uniformā var sastapt, nezinu, reizi stundā, bet tolaik katrs otrais vai trešais, kas nāca pretim, bija tā tērpies.

Vēl viens jautājums, par ko joprojām maz zinām, lai gan runājam daudz, ir čeka. Čekas arhīvi tika savlaicīgi izvesti, un tā Latvijā ir liela nelaime. Lietuvieši daudz ko ir saglābuši, un šajā ziņā viņiem ir brīvākas rokas. Diemžēl mēs pārāk maz zinām, kā čeka īsti darbojās.

Ir izaugusi paaudze, kas nav pieredzējusi tos laikus vai arī atceras tikai no agrās bērnības. Cik viegli vai grūti izprast padomju laiku cilvēkiem, kas dzimuši Latvijā pēc neatkarības atgūšanas?

Grūti. Viņi vienkārši neizprot. Es to jūtu no saviem studentiem, kad iznāk runāt par tematiem, kas saistīti ar to laiku. Tas ir aptuveni tā, kā bija 80.gadu beigās vai 90.gadu sākumā, kad atbrauca cilvēki no Rietumiem un prasīja – bet kāpēc jūs neprotestējāt? Tas vienmēr izraisīja tādu vīpsnāšanu bijušajos padomju cilvēkos, jo viņi ļoti labi zināja, kāpēc mēs neprotestējām. Tā ir pavisam cita iekārta. Tā patiešām bija totalitāra iekārta. Protams, tā mainījās un Brežņeva laikā nebija tāda kā Staļina laikā, tomēr tā bija iekārta, kura darbojās pēc citiem principiem, tiem ar demokrātiju nebija absolūti nekā kopēja. Totāli atšķīrās arī ekonomiskā un sociālā sistēma. Cilvēkam, kas ir audzis daudzmaz normālā demokrātiskā iekārtā, ir ļoti grūti izprast, kā viss darbojās.

Es jūtu, ka es pati un citi, kas padomju laikā dzīvojuši, – mēs arī aizmirstam. Daudzas lietas, kuras savulaik likās pašas par sevi saprotamas, tagad tādas vairs nebūt nešķiet. Mēs daudzko vērtējam pavisam citādi. Es dažkārt domāju: ak, kungs, kā es tā varēju rīkoties! Tas bija tik stulbi. Taču, no otras puses, izrādās, ka varēju.

5 grāmatas, kas ļautu jaunam cilvēkam labāk saprast dzīvi padomju Latvijā

Andris Kolbergs. Cilvēks, kas skrēja pāri ielaiKriminālromāns, tieši tāpēc ļoti reālistisks padomju dzīves tēlojums, lieliskas detaļas.

Via dolorosa. Sakārtojusi Anda Līce. Staļinisma upuru liecības sešos sējumos.

Francis SpuffordRed Plenty (Sarkanā pārpilnība). Saistoši uzrakstīts stāsts par padomju plānveida ekonomiku un 60.gadu ilūzijām. Tulkots arī krieviski.

Uldis Lasmanis. Dēla gadsimtsAutora raibā mūža literārs tēlojums, kurš ietver arī darbu tirdzniecībā, strādājot Unītī.

Režimnije ļudi v SSSR. (Režīma ļaudis PSRS). Pētījumu krājums, kurā aprakstīti dažādi padomju režīmi: slepenības režīms, darba režīms, partijas nomenklatūras privilēģiju režīms.

CV

Dzimusi 1949.gadā Malienas pagastā, Alūksnes novadā
Studējusi vēsturi LVU un Ļeņingradas Valsts universitātē
1984.gadā aizstāvējusi vēstures zinātņu kandidāta disertāciju
Kopš 1976.gada LU Latvijas vēstures institūta pētniece
Bijusi Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece
Kopš 2005.gada docente un asociētā profesore Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes politikas zinātnes katedrā
Vairāk nekā 50 zinātnisko publikāciju autore
Latvijas vēsturnieku komisijas locekle
Viņas grāmatu Eiropa ārpus Eiropas… Dzīve Latvijas PSR var lasīt Demoshistoria.lv

Pēc mākslas — uz Daugavpili

Tikko atklātajā Rotko mākslas centrā var aplūkot sešus pasaulslavenā gleznotāja Marka Rotko oriģināldarbus

No ārienes tā ir monumentāla ampīra stila ēka, kas no pārējās Daugavpils paslēpusies aiz cietokšņa aizsargvaļņiem. Iekšpusē aina ir gluži cita. Ar cieņu pret vēsturi, bet nekā no impēriju ārišķīguma un vecišķuma. Marka Rotko mākslas centrs ir elegants un neuzbāzīgs, dinamisks un digitāli moderns. Kopš šāgada pavasara tas Daugavpili piepulcē kādam ducim pasaulē atzītu muzeju un galeriju, kur var apskatīt izcilā mākslinieka Marka Rotko oriģināldarbus. 

«Mūsu nafta» – tā ar klimata kontroli, sausās gāzes ugunsdzēšanas sistēmu un īpašu signalizāciju aprīkoto zāli, kur izstādīti Rotko oriģināli, iesaukuši centra darbinieki. Gleznu finansiālo vērtību izpaust nedrīkst, taču «neapšaubāmi tā ir ļoti, ļoti liela», saka centra direktora vietnieks Māris Čačka. Mēroga apjaušanai der atgādināt, ka pērn Christie’s izsolē Ņujorkā Rotko gleznu Oranžs, sarkans, dzeltens pārdeva par 86,9 miljoniem dolāru, kas bija jauns pēckara autoru darbu cenas rekords. 

Unikālo iespēju eksponēt Rotko darbus Daugavpils ieguvusi, pateicoties tam, ka pasaules slavu guvušais, ASV strādājušais mākslinieks te ir dzimis. Šo faktu Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja darbinieki apjauta 90.gadu beigās un pēdējos gadus desmit kopā ar pašvaldību ir mērķtiecīgi darbojušies, lai te taptu mākslas centrs. Liela daļa nopelnu pienākas Rotko bērniem Keitai Rotko-Prizelai un Kristoferam Rotko, kurus tēva bērnības pilsēta ieinteresēja un kuri apsolīja iedot darbus no savas kolekcijas, ja centru izveidos. Rotko mantinieku griba noteica arī to, ka centrs ir tieši Daugavpilī, nevis Rīgā, kā to kādā brīdī bija rosinājusi Kultūras ministrija. 

1903.gadā, kad Rotko piedzima, tā vēl bija Dvinska un ietilpa Krievijas impērijā. Arī mākslinieku sauca citā vārdā – Markuss Rotkovičs. Viņa tēvs bija farmaceits Jēkabs Rotkovičs, un ģimenē auga vēl trīs bērni. Rotkoviču ģimene bijusi augsti izglītota, Markuss vienīgais no bērniem sūtīts zinības iegūt ebreju garīgajā skolā. Dvinskā viņš nodzīvoja pirmos desmit dzīves gadus. Kā lasāms biogrāfijā, tēvs izlēmis emigrēt uz ASV, lai vecākos dēlus pasargātu no iesaukšanas Krievijas impērijas armijā un izvairītos no grautiņiem, vērstiem pret ebrejiem. 

Par Dvinsku tālākā dzīvē Rotko nav bieži stāstījis. No sarunām ar bērniem un draugiem noprotams, ka spilgtākās atmiņas saistījušās ar Daugavu – ģimenes piknikiem upes krastos, brīnišķīgiem saulrietiem, pārbraucieniem ar prāmi vasarā un došanos ar slidām pāri sasalušajai upei uz skolu ziemā. «No šejienes viņš paņēma iluzoro ziemeļu gaismu, kas ir izkliedēta kā dūmaka viņa klasiskajos darbos,» raksta Daugavpils mākslas zinātniece Farida Zaletilo, kas plaši pētījusi Rotko daiļradi. Mākslinieka draugs un biogrāfs Dors Aštons stāstījis, ka «viņš nekad nepārtrauca identificēt sevi ar krievu kultūru un izjuta nesaraujamu iekšēju saikni ar dzimto vietu, lai arī visu mūžu nodzīvoja tālu no tās». 

Par Rotko laika Dvinsku – tās sociālo, ekonomisko, politisko un kultūras dzīvi – būs iespējams uzzināt vienā no zālēm mākslas centra galvenajā A sektorā, kas viss veltīts Markam Rotko. Mana apmeklējuma dienā aprīļa sākumā tā vēl nav noteikta, bet, kā stāsta Čačka, informācija tiks piedāvāta «digitālā formātā» un interaktīvi, piemēram, ļaujot apmeklētājiem iejusties tā laika Dvin-skas gaisotnē, nofotografēties uz senās pilsētas fona un nosūtīt bildi uz paša e-pastu. 

Blakuszālē turpinās stāstījums par Rotko dzīvi Amerikā, tapšanu par mākslinieku un daiļrades līkločiem. Amerikā dzīvojot, Marks Rotko tāpat kā daudzi viņa paaudzes mākslinieki izmēģināja dažādus stilistiskos virzienus, līdz nonāca pie sava – bija viens no abstraktā ekspresionisma pamatlicējiem. 1968.gadā viņš smagi saslima un divus gadus vēlāk 66 gadu vecumā izdarīja pašnāvību.

Daugavpilī varēs iepazīt visus viņa daiļrades periodus, kuru atspoguļojums, kā apraksta Čačka, «būs nemitīgās paralēlēs». «Reālistiskajā periodā – ar viņa skolotājiem, sirreālistiskajā periodā – kā viņš iedvesmojas no sirreālistiem Eiropā un Amerikā, pastiprināti studē [psihiatra un filozofa Karla]
Junga teoriju. Tālāk – viņa tranzītperiods glezniecībā, tā saucamās multiformas, kad viņš pamazām atsakās no līnijas, bet laukumi vēl nav ieguvuši lielu formu. Visbeidzot – klasiskais periods, kas iezīmē Rotko kā abstraktā ekspresionista pamatlicēju, ar ko visvairāk lepojamies.» 

Ko praktiski nozīmē šie periodi, varēs redzēt nākamajā zālē, kur izstādītas Vīnē drukātas «muzeja kvalitātes» reprodukcijas. «To esam nosaukuši par pētniecisko zāli, kuru papildinās citāti, teksti, oriģināli Rotko personiskie priekšmeti – piezīmju blociņi, skaņuplates un citas lietas, ko dēls un meita dāvā centram.» Kolekcijā ir vairākas katra perioda reprodukcijas, tāpēc tās četrreiz gadā mainīs, lai «cilvēki, kas te atgriežas, var ieraudzīt ko jaunu».

Rotko personības izzināšanu varēs turpināt video zālē, kur rādīs sešas par viņu uzņemtās filmas, un lasītavā, kas piedāvās kvalitatīvu literatūru par mākslu – kā Rotko, tā citiem māksliniekiem. Bibliotēku iecerēts nemitīgi papildināt, to veidojot kā «alternatīvu pētniecības centru par mākslu».

Vēl viens centra pievilkšanas punkts varētu būt klusuma telpa jeb pēc Rotko idejas veidota maza kapela. Tās oriģinālā versija atrodas ASV, Hjūstonā, bet līdzīgas kapelas tapušas arī citviet pasaulē. Rotko iecere bija radīt kapelu, kurā var nākt jebkuras reliģijas un uzskatu cilvēks un pabūt vienatnē ar sevi. «Šajā telpā ieeja būs kā gliemežnīcā, tur būs pusmijkrēslis, tikai viena reprodukcija un sols. Cilvēks varēs pasēdēt, mēģināt ar acīm un domām ieiet šajā darbā, tā dziļumā, kā to vēlējās Rotko,» stāsta Čačka.  

Kad būs iziets cauri visām šīm vietām, galā gaidīs centra visvērtīgākā telpa ar sešiem Rotko oriģināldarbiem. Lai tos iegūtu, zāle bija jāiekārto atbilstoši īpašiem standartiem, kuri regulē gan telpas klimatu, gan drošības līmeni. Tie attiecas arī uz apmeklētāju skaitu – Rotko mākslu vienlaikus varēs baudīt maksimums 25 cilvēki, un somas, protams, būs jāatstāj garderobē. 

Seši dažādu periodu Rotko oriģināldarbi ir no Keitas un Kristofera Rotko kolekcijas, un tie ar laiku mainīsies. Mākslinieka bērni darbus deponē bez atlīdzības, pat piedalās ar līdzfinansējumu to atvešanā. Mākslas transportēšana ir īpašs stāsts, kas izjaucis ieceri divus darbus palienēt no Vašingtonas Nacionālās galerijas – vienas no lielākajām Rotko darbu glabātājām. «Katram mākslas darbam ir noteikta tirgus vērtība, no kuras izaug apdrošināšanas vērtība. Ja apdrošināšanas vērtība pārsniedz noteiktu standartu, tad katrs darbs gandrīz jāved atsevišķā lidmašīnā, kas procesu padara dārgu,» saka Čačka. Tomēr Daugavpils centrs nav atteicies no idejas ar Vašingtonas galeriju sadarboties nākotnē un cer, ka ar laiku izdosies piesaistīt privātus mecenātus.

Lai ir pilns ar cilvēkiem

Rotko mākslai un personībai ir veltīts viens no centra četriem sektoriem. Pārējos būs apskatāmi citu mākslinieku darbi ar lielu uzsvaru uz novadnieku vai novadā tapušo mākslu. Daugavpils astoņus gadus ir rīkojusi starptautiskus mākslas plenērus. Īpašā izstādē izlikti plenēru dalībnieka, britu mākslinieka Pītera Grifina sietspiedes tehnikā veidoti grafikas darbi, kas tapuši kā ilustrācija Pablo Nerudas dzejai. 

Centrā būs skatāmi arī Daugavpilī dzimušo keramiķa Pētera Martinsona un gleznotāja Solomona Geršova darbi. Novadnieku sektorā paredzētas digitālās ekspozīcijas arī par citiem pazīstamiem pilsētas kultūras darbiniekiem, kuru vidū var minēt, piemēram, tango karali Oskaru Stroku. 

Pašlaik apskatāma arī Latgales reģiona mākslas dienu izstāde ar nosaukumu Untitled No 2013, kas arī sasaucas ar Rotko konceptu un kurā mākslinieki katrs savā medijā – fotogrāfijā, glezniecībā, grafikā, tēlniecībā, tekstilmākslā vai multimedijos – bija aicināti parādīt izpratni par «robežu starp krāsām». 

Centrā iecerēts rīkot arī mazas personālizstādes, īstenot multimediju projektus un izstādīt centra rezidentu darbus. Vienā no ēkas spārniem ierīkotas mākslinieku rezidences – istabiņas dzīvošanai, darbnīcas, studijas un pat atsevišķa diskusiju telpa un virtuve. Rezidencēs vienlaikus var uzturēties 14 cilvēku. «Mēs uzņemsim gan vizuālās mākslas, gan citu jomu pārstāvjus – teatrāļus, dzejniekus, prozaiķus, mūziķus,» saka Čačka. 

Ēkas pretējā stūrī ir kamerzāle koncertiem un atbilstoši aprīkotas dažāda lieluma konferenču telpas. «Mēs strādāsim, lai šeit regulāri būtu dažādi starptautiski eksperti, mākslinieki, kultūras darbinieki, piedāvāsim iespēju reģiona cilvēkiem satikties un iesaistīties meistardarbnīcās, noklausīties koncertu vai augstvērtīgu referātu konferencē,» vīziju uzbur Čačka. Rotko vēlējies, lai vieta, kur izstādīti viņa darbi, būtu dzīvīga un dinamiska, un daugavpiliešu mērķis ir to piepildīt. Viņus iedrošina, ka ar centru ciešus kontaktus uztur liela daļa plenēru dalībnieku, kuri ir «pa visu pasauli» un «aktīvi seko burtiski katram mūsu solim», saka centra mārketinga vadītāja Inga Goldberga. 

Vai Rotko vārds palīdzēs Daugavpilij izrauties jaunā kvalitātē, kā to izdarīja, piemēram, nelielā Spānijas pilsētiņa Bilbao pēc Gugenheima muzeja atvēršanas, rādīs laiks. Marka Rotko mākslas centrs kopā ar Daugavpils cietoksni, kas ir unikāls 19.gadsimta sākuma militārais un civilais objekts, ir iekļauts visos iespējamos tūrfirmu maršrutos. Ar lielu entuziasmu jauno piedāvājumu pieņemot ārvalstīs, piemēram, turpat aiz robežas Lietuvā, savukārt Latvijā attieksme pret Daugavpili, kā raksturo Goldberga, «ir neviennozīmīga». Vēl grūtāk centram klājas pašu pilsētā, kur dažu politiķu darbība ir sējusi lielas šaubas par to, vai bijis lietderīgi tik lielu naudu investēt mākslā. Tiem, kuri centrā pabijuši, attieksme gan mainās, un pilsētnieki kļūst lepni, ka Daugavpilī tapis tik grandiozs objekts. «Līdzvērtīga tuvumā nav,» bez pārspīlējuma atzīst Čačka.

Mākslas centra ēka atjaunota par ES fondu naudu, līdzfinansējot pašvaldībai un valstij. Kopējā ieguldījumu summa – ap četriem miljoniem latu. Pašlaik centra darbību finansē pašvaldība, tas saņem arī valsts dotāciju, taču darbinieki cer, ka ar laiku paši spēs pelnīt un piesaistīt citu finansējumu. «Mērķis ir maksimāli samazināt publiskā finansējuma daļu. Menedžmentam ir izšķiroša loma, taču tas nav atkarīgs tikai no centra – arī no ekonomiskās situācijas [valstī], transporta infrastruktūras, vai cilvēki paliek un tērē naudu šeit,» saka Goldberga. Ārzemnieku interese nereti «apstājas, kad sāk rēķināt, kā pie mums atbraukt».

Līdz galam neizmantots ir arī Daugavpils cietokšņa potenciāls. Artilērijas arsenāla ēka, kurā izvietojies mākslas centrs, ir jaudīgākā līdz šim atjaunotā cietokšņa ēka, bet aizsargvaļņu apjoztajā pilsētiņā vēl ir daudz pamestu būvju, kurām ir trīs īpašnieki – pašvaldība, valsts (kura raksta kārtējo cietokšņa attīstības koncepciju) un privātīpašnieks. Šogad cietokšņa teritorijā atklās reģiona policijas pārvaldes ēku, atjaunotos Nikolaja vārtus un koka tiltu, kas būs patīkams ieguvums tieši mākslas centram, jo izveidos tiešu pieeju no upei piegulošās Daugavas ielas. Dzīvība atgriežas vēl pāris būvēs, bet attiecībā uz lielu daļu ēku pagaidām nekādu plānu nav. «Šo apjomu ir neiespējami īsā laikā sakārtot un piepildīt ar saturu,» saka Goldberga. 

Taču Artilērijas arsenāla ēkas piepildīšana ar tik piesātinātu saturu un balva par 2012.gada labāko restaurāciju (arhitekte Ilze Ratniece, galvenais būvnieks – Ditton Būve) iedvesmo ticēt brīnumam – ka cietoksnim
ir ne tikai dižena pagātne, bet arī spoža nākotne.

Kalendārs

 

28.APRĪLIS. PIRMIZRĀDE LILIOMS NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. «Atkal, atkal ir debesis pušu,» – tā ir ne tikai Nacionālā teātra himna ar leģendāro Imanta Kalniņa mūziku un Māra Čaklā vārdiem, bet arī Lilioma – brīvā un nepieradināmā karuseļa iekšāsaucēja dziesma, kas aicina pacelties pāri ikdienas rūpēm un aizmirst vilšanās brīžus. Mīlestības stāstu, kas norisinās kādā ungāru pilsētā, iestudējis režisors Edmunds Freibergs. Galvenajās lomās Ivars Kļavinskis vai Kaspars Dumburs, Inga Misāne-Grasberga vai Agnese Kostigova. Biļetes cena Ls 1-12. Bilesuparadize.lv

27.APRĪLIS. BALETA MESIJA PIRMIZRĀDE NACIONĀLAJĀ OPERĀ. Hendeļa majestātiskais skaņdarbs iedvesmojis argentīniešu horeogrāfu Maurisio Vainrotu neparastai dejas izrādei, kas izstaro emociju, prieka un enerģijas pārpilnību. Dievišķā mūzika rosinājusi viņu laikmetīgā dejas valodā paust pārdomas par garīgumu mūsdienu pasaulē. Izrādē piedalīsies orķestris, koris un solisti, diriģents Andris Veismanis. Biļetes cena Ls 6-12. Bilesuparadize.lv

7.-10.MAIJS. MŪZIKLS PĀRDOTIE SMIEKLI ĶĪPSALAS HALLĒ. Ulda Marhilēviča un Guntara Rača mūzikls veidots pēc pazīstamās bērnu grāmatas Tims Tālers jeb pārdotie smiekli motīviem. Izrādes režisors – Juris Jonelis. Tima Tālera lomā – dziedātājs Miks Dukurs (attēlā). Uzvedumā piedalīsies Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas koris un mūsdienu dejas grupa, kontrtenors Sergejs Jēgers, Triānas parka soliste Agnese Rakovska, LNO solists Imants Erdmanis, Juris Kaukulis un citi. Biļetes cena Ls 3. Bilesuparadize.lv

NO 27.APRĪĻA. MĀRA MASKALĀNA IZSTĀDE NAGĻI LV-4631 DEKORATĪVĀS MĀKSLAS UN DIZAINA MUZEJĀ. Fotomākslinieka un kinooperatora Māra Maskalāna izstāde veltīta Nagļu ciemam Latgalē un tā iedzīvotājiem. Šis Latgales pagasts, tālu no lielpilsētas greznības, burzmas un kņadas, apbūris viņu ar savu pašpietiekamību un nesamākslotību. Viņš devies speciālās ekspedīcijās, lai dokumentētu ciema iedzīvotājus, un tapusi unikāla melnbaltu fotoportretu kolekcija. Lnmm.lv