Cigun elpošanas un fizisko vingrinājumu pasniedzējs Igors Kudrjavcevs ar četrus tūkstošus gadu seno ķīniešu veselības un iekšējā līdzsvara metodi Latvijā sāka strādāt tieši pirms 20 gadiem
Kafiju vai tēju? – viņš jautā.
«Vai tad kafija nav kaitīga?»
«Nekas nav kaitīgs, tikai jāskatās, kādās devās un kāds ir cilvēka veselības stāvoklis.»
Ar šādu īsu dialogu sākas mana tikšanās ar Kudrjavcevu. 80.gadu vidū studējot Rīgā medicīnu, topošais ārsts sāka interesēties par jautājumiem, kurus dabaszinātnes nevar izskaidrot. Bija viens no pirmajiem Latvijā, kas sāka praktizēt cigun – elpošanas un fizisko vingrinājumu kompleksu, kas sakņojas senās Ķīnas kultūras un medicīnas tradīcijās. Vienkāršais cigun tulkojums: ci – enerģija, gun – darbs. Kudrjavcevs izveidoja savu veselības centru un sāka strādāt ar pacientiem. Sāpes mugurā, stress, bezmiegs, veģetatīvās nervu sistēmas problēmas – mūsdienās tik izplatītās sūdzības Kudrjavcevs risina mazliet citādā ceļā nekā tradicionālā medicīna. Šo alternatīvās medicīnas metodi akceptējusi arī Veselības ministrija. Ko Kudrjavcevam cigun nozīmē, un kāpēc viņš iesaka neticēt brīnumu solījumiem netradicionālajā medicīnā – par to intervijā.
Vai jums pašam nav mulsinoši strādāt ar metodi, kuru Rietumu dabaszinātņu ietvaros nevar pierādīt? Pilnībā diez vai spējat izskaidrot cigun darbības principu.
Ķirurgs var parādīt instrumentu, bet, piemēram, neiroķirurgs nevar parādīt domu. Operējot smadzenes, domas nav redzamas. Taču tas nenozīmē, ka domu nav. Psihoterapeits nevar parādīt depresiju tīrā veidā. Taču tas nenozīmē, ka depresijas nav. Ne viss jāuztver tikai ar pieciem maņu orgāniem. Pierādīt cigun efektivitāti var, tāpat kā var pierādīt ķirurģijas vai psihoterapijas efektivitāti. Taču redzēt cigun enerģiju nevar. To var sajust. Siltumu arī nevar redzēt, bet var sajust. Kinestētika. Tas, ko Ķīnā dēvē par ci enerģiju vai Indijā – prānu, neeksistē kā viena atsevišķa viela. Ar to nevar aizpildīt krūzi vai spaini. Šī enerģija nozīmē ķermeņa integrālo funkciju – asinsriti, ķermeņa siltumu, šūnu darbību, elektromagnētisko starojumu. Tas viss kopā veido ci. Cilvēka ci jeb enerģija atkarīga no tā, cik labi strādā viņa organisms. Dabā arī ir ci. Mēs uzlādējamies no kokiem, augiem. Jā – uztveram elektromagnētisko starojumu. Pēdējo 50 gadu pētījumos tas jau pierādīts.
Ja gribam racionāli runāt par neredzamo, ko nevar pierādīt, jāiet cits ceļš. Piemēram, pirms 200 gadiem, kad Edvards Dženers atklāja vakcināciju, vīrusi vēl nebija redzami mikroskopā. Ja viņš būtu vispirms meklējis redzamos pierādījumus, puse zemeslodes sen būtu mirusi no slimībām. Ķīniešu cigun mācībā ir savas likumsakarības – pieci pirmelementi, iņ un jaņ enerģija, mācība par enerģijas kanāliem cilvēka ķermenī. No tā izriet noteikumi, kā diagnosticēt slimību, kā pielietot zināšanas praksē. Nav vajadzīgi iniciācijas rituāli, pieslēgšanās pie kosmosa – kas tik cilvēkiem tagad netiek piedāvāts!
Jūs pasmīnējāt, to sakot.
Ja vieni grib šādu pārliecību pirkt, otri – pārdot, lai tā būtu. Normāls bizness. Tas vairāk saistīts ar ticību, reliģisko praksi, nevis zinātni. Cigun saistīts ar zinātni, tikai Rietumu mentalitātei mazāk zināmu.
Kā var izmērīt cigun rezultātu?
Uzdodot jautājumu – vai terapijas rezultātā ir labāk? Man sāp mugura, saka cilvēks. Vingro cigun. Pēc mēneša pavaicāsim: tagad sāp? Sāp, bet mazāk. Agrāk lietoja desmit tabletes nedēļā pret sāpēm, tagad – tikai piecas. Tie ir subjektīvie rādītāji. Ir arī objektīvie rādītāji. Es dodu priekšroku Rietumu diagnostikas metodēm. Ķīniešu diagnostika – pēc mēles, pēc pulsa noteikt pacienta stāvokli – ir brīnišķīga, es to izmantoju. Bet tas nav viss. Mani interesē, kā cilvēkam ar urīnskābi asinīs? Ja sāp locītavas, mani tas interesē. Skatos izmeklējumus, un tikai tad sākam strādāt. Pēc mēneša – pārbaude. Ja ir uzlabojumi un cilvēks šā mēneša laikā neko citu nav darījis, kā tikai ievērojis diētu un vingrojis, tad taču var runāt par metodes pierādāmību, vai ne? Protams, ir gadījumi, kad cilvēkam vajadzīgas tradicionālās medicīnas zāles, un tās nevar ne ar ko aizvietot.
Jūs esat ārsts pēc izglītības, bet tieši ārsti ir ļoti skeptiski pret alternatīvās medicīnas metodēm. Kā bija ar jums?
Mācījos Rīgas Medicīnas institūtā, pabeidzu Ārstniecības fakultāti kā terapeits. Biju diezgan materiālistiski noskaņots. 1982.gadā sastapu ekstrasensu, kurš man piedāvāja zem dvieļa uz galda atrast monētas. Redzēt neko nevarēja, tikai ar sajūtām «sataustīt». Es to izdarīju un aizdomājos, ka pasaulē eksistē kaut kas, ko nevar izskaidrot ar man pieejamajām zināšanām. Protams, arī skatījos, vai šim cilvēkam nedzied putni galvā.
To tā uzreiz var pateikt?
Uzreiz diemžēl ne. Reizēm jārunā ilgi pat pieredzējušam psihiatram. Toreiz es vēl studēju un gatavojos būt psihiatrs. Visu institūta laiku mācījos par psihiatru, bet pēdējā brīdī izlēmu būt terapeits, jo sapratu, ka gribu labi zināt ne tikai cilvēka psihi, bet arī ķermeni. Pēc tikšanās ar šo ekstrasensu sāku lasīt aizliegto ezotērisko literatūru – Rērihu, Vivekanandu, Krišnamurti. Patika tas, ko lasīju. Bija interesanti.
Kā jūs vērtējat to, ka cilvēki mēģina vienlaikus aptvert daudzas jomas – studē doktorantūrā, veido biznesu, audzina bērnus, apmeklē jogas nodarbības un tā tālāk? Ir labi paspēt daudz?
Ja cilvēks ir laimīgs ar to visu, ja viņa tuvinieki ir laimīgi un no tā necieš draugi, kolēģi, paziņas, tad labi. Doktorantūrā cilvēks ceļ savu kvalifikāciju, tā viņam palīdz biznesā, un brīvajā laikā nodarbojas ar jogu, kas dod spēku, enerģiju, sakārto domas. Cita lieta, ja cilvēks pirmdien skrien uz cigun, otrdien uz jogu, trešdien uz Šri Činmoja centru, ceturtdien – kristīgo meditāciju, bet piektdien – gonga skaņas klausīties, tad viņam galvā būs «mišungs». Feisbukā raksta: vai, cik skaisti, tikko no jogas meditācijas ieskrējām pareizticīgo baznīcā nolikt svecītes! Tā ir bērnišķīga spēlēšanās. Pieaugušam cilvēkam tomēr pamatā jāizvēlas kāds viens ceļš. Vēlams, lai tas ir pārbaudīts gadu tūkstošiem, kaut kas kanonisks. Es runāju ne tikai par garīgo praksi. Arī par filozofisko pārliecību, dzīvesstilu. Mūsdienās katram cilvēkam ir savas autoritātes. Man, piemēram, svētais Augustīns der, kādam citam tas ir pie vienas vietas.
Cigun mācījāties Ķīnā. Kā tur nokļuvāt, un kā, jūsuprāt, «neredzamās pasaules» zināšanas, kas tajā valstī tiek praktizētas gan medicīnā, gan tempļos, iet kopā ar autoritāro režīmu?
Ķīnā biju 2006.gadā. Komunisms tur pats par sevi, un ezotēriskās tradīcijas – par sevi. Komunisms viņiem ir impēriska tradīcija. Tauta nevar dzīvot bez hierarhijas. Viņiem valdnieks nav parasts cilvēks, bet debesu sūtnis. Imperatoriem bija 64 sievas. Pēc Pārmaiņu grāmatas, 64 ir maģisks skaitlis – katra sieva atspoguļoja kādu dabas parādību, tās netika piemeklētas, «jo patīk», kā harēmā, bet pēc noteiktiem principiem. Imperators dzīvoja ar viņām ne tā, kā pats gribēja, bet kā rakstos teikts – ar kuru nepieciešams tieši šajā dienā. Faktiski viņam nebija nekādu personīgo izvēļu un dzīves.
Cigun praktizēju kopš 1993.gada. Biju pamēģinājis arī jogu, bet cigun patika visvairāk. Sākās viss tā, ka 1990.gadā interesējos par homeopātiju un adatām. Bija sākušies jaunie laiki, es vairs negribēju būt par iecirkņa terapeitu. Šis darbs piemērots ārstiem, kuri gadu desmitiem labprāt strādā vienā vietā, novēro ģimenes – kā dzimst bērni, kā tie izaug, ved ārstēties savus bērnus, mazbērnus un tā līdz kapsētai. Man tas nebija interesanti.
Adatu terapiju mācījos Maskavā. Bija 1990.gads, cilvēkus alternatīvās metodes interesēja, jo padomju laikos tās bija aizliegtas.
Kas adatu terapiju mācījās kopā ar jums – citi ārsti, kuriem metode interesēja, vai bija arī kādi interesenti no malas?
To drīkstēja apgūt tikai ārsti. Arī Latvijā to nosaka likums. Interesenti no malas var braukt uz Angliju vai Zviedriju, atvērt bodīti Acupuncturist, un neviens jums neko neprasa – maksājiet tikai nodokļus un netaisiet nepatikšanas! Krievijā mācījos kā traks. Uz šiem kursiem brauca arī cilvēki no Tālajiem Austrumiem, Vladivostokas – etniskie ķīnieši, korejieši, kas tur dzīvo. Viņi jau sen strādāja, vajadzēja tikai izglītības papīru. Nez, kurš no kura tur īsti mācījās – pasniedzējs no viņiem, vai viņi no pasniedzēja.
Kurā brīdī jūs sazinājāties ar cigun meistariem no Ķīnas?
Meistars Sins no Tjaņdziņas atbrauca uz Rīgu 1996.gadā. Savā dzimtenē viņš bija Elektrotehniskās koledžas direktors. Viņiem lielākajai daļai ir sava sociālā loma un ir tā cita – garīgā dzīve. Viņa sieva universitātē pasniedza ķīniešu valodu, un abi ieradās Rīgā. Mēs vingrojām Dzegužkalnā. Divi gadi pagāja tiešā kontaktā ar skolotāju. Pie viņa uz Ķīnu aizbraucu pēc desmit gadiem – 2006.gadā.
Kas bija galvenais, ko ķīnietis jums iemācīja?
Līdzsvaru. Viņš pats nekad nesteidzās, bet bija ļoti ātrs kaujas mākslā. Kad demonstrēja kaujas mākslas kompleksu ar saliekamo plastmasas zobenu, tas bija kaut kas! Jautāju – vai drīkstu iemācīties? Nav problēmu, viņš teica. Paņēmu skolotāja zobenu rokā un tajā brīdī… neteikšu, ka noticēju reinkarnācijai, bet sajutu ģenētisko atmiņu – ka esmu bruņinieks un plastmasas zobens ir īsts. «Tagad iešu un sakārtošu pasauli!» Šīs sajūtas man lika atdot zobenu meistaram, teicu: paldies, skolotāj, labāk ne. Joprojām, kā esmu mēģinājis mācīties kaujas mākslu, tā manī uznirst kāda spēcīga stihija.
Vai jaunībā bijāt nelīdzsvarots un trauksmains?
Bērnībā biju mierīgs bērns, kurš daudz lasīja. Mana mamma bija Ventspils slimnīcas bērnu nodaļas vadītāja – ģimenē esam ārsti četrās paaudzēs. Bieži slimoju un varēju sēdēt mājās. Tagad, protams, man līdzsvara ir vairāk nekā jaunībā, bet tāpat emocijas reizēm ir.
Vai ideālo līdzsvaru un mieru cilvēks var sasniegt?
Tikai tiekties uz to. Varbūt, Himalajos sēžot, ir iespējams pilnīgs miers. Dinamiskā pasaulē, kur viss ik brīdi mainās, varam tikai nemitīgi strādāt ar sevi. Mainīties nevis saskaņā ar vidi, bet saskaņā ar savu programmu. Ir, protams, pasaulē lieli eksperimentētāji, par viņiem var lasīt grāmatās, bet jāskatās racionāli – cik daudz vari izdarīt pats? Ķīnā saka: Debesu griba. Katrā cilvēkā tā ielikta, un viņam tā jārealizē. Cilvēki vai nu pieskaņojas pasaulei, vai mēģina to apkarot. Ir arī Dieva svētītie dumpinieki, kuru misija ir neļaut pasaulei ieslīgt pašapmierinātībā.
Pētījumi rāda, ka daudzi cilvēki Latvijā uzticas alternatīvām ārstēšanas metodēm, dziedniekiem. Gandrīz katra ceturtā ģimene izmantojot netradicionālās medicīnas pakalpojumus. Kāpēc tā?
Nedrīkst alternatīvo medicīnu un dziedniekus pētījumos likt kopā. Ar dziedniekiem es nesadarbojos. Tā ir ļoti īpatnēja kategorija. Mums Latvijā joprojām nav likuma par dziedniecību, nav skaidrs – kas tas ir. Tikko biju uz konferenci Vācijā, viņiem ir tā sauktie Heilpraktiker, kas valsts līmenī aprobēti. Mācās trīs gadus, kārto eksāmenus. Viņi pārzina fizioloģiju, anatomiju. Viņiem ir sistemātiska domāšana. Zina homeopātiju, ķīniešu medicīnu. Bet viņi nedrīkst izrakstīt tradicionālās medicīnas preparātus.
Cigun kā medicīnas tehnoloģiju 2003.gadā apstiprinājusi Latvijas Veselības ministrija. Kā jums izdevās to panākt?
Paldies profesorei Ludmilai Vīksnai – pati būdama ķīniešu medicīnas speciāliste, viņa palīdzēja. Paldies arī medicīnas doktorei Ivetai Gavarei, kura metodiski paskaidroja, kā uzrakstīt iesniegumu – tur bija vajadzīgi pētījumos balstīti pierādījumi, kuri mums bija. Un vēl paldies tālaika ministrei Ingrīdai Circenei, kura dokumentu parakstīja. Ķīniešu medicīna tomēr ir zinātne. Pētījumu Ķīnā ir daudz, un reizēm viņi tos izmanto, lai sazinātos ar Rietumu tradicionālo medicīnu, meklētu saskarsmes punktus.
Kāpēc homeopātija, ar ko strādājat, nav vienkārši placebo efekts, jūsuprāt?
Tāpēc, ka rezultātiem ir pamatojums, prognozes un atkārtojamība. Cilvēki bieži saka: es neticu visām tām netradicionālajām lietām! Psiholoģijā to sauktu par ģeneralizāciju. Kam tieši netici? Domāju, ka jautājums nav par ticību, bet par iespējām pārbaudīt, vai metodes strādā.
Kas ir sarežģītākais cigun fenomens, ko mēģināt skaidrot?
Ārējais ci – kad meistars izstaro enerģiju no aktīvajiem centriem plaukstās, pēdās, zem nabas, mugurā un uz galvas. Pateicoties tam, ka ir pētījumi par dzīvo gaismu, fotoniem, tas vairs neizklausās tik neskaidri. Fotoni, elektromagnētiskie viļņi, infraskaņa – tas viss starojas ap mums. Protams, te vienmēr sākas diskusija, jo daudz kam vēl zinātnē nav gūti pierādījumi.
Kāds ir cigun ētiskais uzstādījums?
Gribēt, domāt, runāt un darīt vajag vienu. Nevis gribēt vienu, domāt otru, runāt trešo un darīt vēl kaut ko ceturto. Tā uz visām pusēm enerģija aiziet, cilvēks ir tāds kā izkaisīts. Mums visiem ir vajadzīgs iekšējais spēks, bet to nevar sasniegt, ja nav miera.
Mūsdienu dzīve no cilvēka nemitīgi prasa reakciju – tas ir slikti?
Jautājums – uz ko reaģēt un kā. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem jāatbild uz visiem zvaniem, e-pastiem, visi jāuzklausa un ar visiem jārunājas. Dzīve nav tik gara, lai atļautos tādu greznību kā kontaktus ar visiem. Vēl jāsaprot, ka pasaulē nav brīnumlīdzekļu. Piemēram, ēdīsi japāņu aļģes un būsi vesels.
Kā jūs raugāties uz cilvēkiem, kuri cenšas pareizi ēst, vingrot?
Gribu uz viņiem paskatīties pēc pieciem gadiem šāda dzīvesveida prakses. Daudzi vienkārši aizraujas, jo tic, ka ir brīnumlīdzekļi. Tic, ka, tiklīdz pārstās ēst gaļu, uzreiz veselība uzlabosies un dzīve brīnumaini izmainīsies.
Starp citu, vai makdonalda bulku uzskatāt par kaitīgu?
Man negaršo, bet ik pa reizei var jebko.
Vai cigun esat pārņēmis tieši tā, kā to praktizē Ķīnā?
Nē, esmu pielāgojis mūsu situācijai – nodarbojamies ar elpošanas un fiziskajiem vingrinājumiem. Esam atmetuši mistisko pusi, mūsu platuma grādos tā neder.
Kas ir mūsdienu cilvēka vislielākā problēma?
Droši vien tas, ka garīgā pasaule aizvien attālinās. Cilvēks attīstās ļoti materiālistiski. Jā, fiziski dzīvot kļuvis daudz vieglāk nekā iepriekšējām paaudzēm. Ir daudz uzlabojumu, bet dvēsele meklē vēl kaut ko. Mūsdienās cilvēks par maz skatās sevī. Par daudz – uz āru. Ne tikai ārējā pasaulē, arī iekšējā mums jāmeklē zelta griezums. Varbūt var sākt, mēģinot ar sevi sadzīvot klusumā. Saskaņā ar savu elpu. Pēkšņi sajutīsit, ka ķermenis ir liela bagātība, tur tik daudz ir iekšā! Mums katram ir izvēle – dzīvot nejaušību pasaulē vai iedziļināties un dzīvot likumsakarību pasaulē, kur visam ir sava jēga.
Pieci gardumi
Dateles. Tajās daudz vitamīnu, minerālvielas, aminoskābes, kālijs, fruktoze, glikoze. Ja vēlaties saldu, labāk dateli kā konfekti. Palīdz sirdij, uzlabo garastāvokli.
Brokoļi. Ēdu svaigus. Trenē zobus un smaganas. Aizpilda kuņģi, nevajag tik daudz ēst pēc tam. Daudz kālija, nātrija, kalcija, olbaltumvielu, īpašas vielas ar antimikrobu un pretvēža darbību. Vitamīni A, C, K, PP. Palīdz notievēt.
Tēja, zaļā un melnā, reizēm – 50% uz 50%. No rīta – zaļā, vakaros – melnā. Par tējām viss ir zināms, atgādināšu tikai to, ka melnā nemaz nav sliktāka par zaļo.
Ceptas olas ar mājas sieru (biezpienu). Ja pagatavo pareizi, ir garšīgi, dod daudz spēka. Jāēd ar tomātiem un zaļumiem, noteikti lai ir dilles, kinza un lociņi. Var pievienot ķiplokus.
Sarkanvīns no Gruzijas, Čīles, Austrālijas, Argentīnas, Dienvidāfrikas. Tos biezos, tumšos. Vasarā – baltvīns, it īpaši no Austrālijas un Jaunzēlandes. Protams, mērenās devās.
CV
Dzimis 1960.gada 17.novembrī Rīgā
1983.gadā absolvējis Rīgas Medicīnas institūtu
1991.gadā Maskavā beidzis kursus akupunktūrā un homeopātijā
1996.gadā Ķīnā apguvis ķīniešu medicīnas pamatus un cigun metodi
Latvijas Austrumu vingrošanas asociācijas dibinātājs
Cigun kā medicīnas tehnoloģija reģistrēta Veselības ministrijā 2003.gadā
Patīk vecais, labais roks: Deep Purple, Uriah Heep, Status Quo, Geordie, Creedence Clearwater Revival
