Trimdas mākslas izstādē Arsenālā blakus pasaules līmeņa slavenību gleznotāju darbiem atrodami spilgti atklājumi, taču tautiskās nostalģijas ir maz. No tās konsekventi atteicos, skaidro kuratore Dace Lamberga
Latvieši paši sevi mēdz dēvēt par dziedātāju tautu, taču tieksme uz gleznošanu un citām vizuālajām mākslām spēcīgi izpaudusies visdažādākajos laikos un vietās. Nupat izstāžu zālē Arsenāls atklāta vērienīga latviešu trimdas mākslinieku izstāde, kurā, šķiet, pirmo reizi iespējams gūt tik visaptverošu priekšstatu par ārpus Latvijas tapušo glezniecību. Par izstādi sarunājos ar tās kuratori, mākslas zinātnieci Daci Lambergu.
Kāpēc nolēmāt pētīt latviešu trimdas mākslu un veidot izstādi?
Trimdas māksla mani interesēja ļoti sen. Trimdas žurnāla Latvju Māksla redaktors Arnolds Sildegs bija mana tēva studiju biedrs Mākslas akadēmijā. 90.gados viņi sāka sarakstīties, un pēc tēva nāves turpināju saraksti, šo to rakstīju arī par mūsu mākslu Latvju Mākslai. Redzēju, ka tur ir interesanta, laba glezniecība.
Taču Arsenāla izstāde radās tāpēc, ka, pirmkārt, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir laba kolekcija, otrkārt, bija labs paraugs Igaunijā – Kumu muzejā Tallinā un Tartu izstāde Igauņu māksla trimdā. Tas bija tāds kā valsts pasūtījums. Igaunijā bija liels valsts finansējums kataloga izdošanai un darbu atvešanai. Kolēģes brauca uz Zviedriju, Kanādu un Ameriku, intervēja māksliniekus, vāca materiālus par viņiem, jo igauņiem nav tāda žurnāla, kāds latviešiem trimdā bija Latvju Māksla. Par katru rakstīja eseju, gandrīz par 90 māksliniekiem.
Mani tik ļoti neinteresēja katrs mākslinieks, bet gan tas, kā ārpus Latvijas attīstījās latviešu māksla 70 gadu gaitā.
Daži varbūt gaida, ka trimdas mākslas izstādē būs spēcīgs nacionālā romantisma elements, taču šis motīvs parādās ļoti maz.
Tas ir redzams izstādes vēsturiskajā daļā – klasiķi [kas devās trimdā, jau būdami cienījami mākslinieki] Latvijā atgriezties nevarēja un trimdā vairs nebija tik radoši. No nostalģiskām dzimtenes ainavām izstādē konsekventi atteicos, jo Latvijas skatītāju tas neinteresē. Latviskais, ko trimdas cilvēki cenšas saglabāt, mums ir ikdiena. Mēs gribam redzēt to, kas ir profesionāli sasniegts.
Bet izstādē ir arī latviskais, piemēram, Jānis Kalmīte. Viņa gleznas ir novatoriskas savā formā, bet rijas [ko viņš savās gleznās konsekventi attēlo] ir ļoti latviska tēma. Arī Voldemārs Avens, kurš glezno klēts durvis, kas arī ir fragments no etnogrāfijas, no tautas arhitektūras. Latvisko var pasniegt visādi, nevajag gleznot ainaviņas ar rudzu statiem un Pēterbaznīcas gailīšus.
Jūs minējāt igauņu trimdas mākslas izstādi. Man gadījās to redzēt pirms trim gadiem, un radās priekšstats, ka latviešu māksla ir labāka. Taču varbūt es maldos. Vai jums bija iespēja salīdzināt?
Es domāju, ka igauņu glezniecība, tāpat kā lietuviešu, ļoti atšķiras no latviešu glezniecības. Lietuvieši ir ļoti krāsaini, mums daudz kas liktos nepieņemams. Igauņi ir vēsi un atturīgi. Taču latviešiem piemīt gan atturība, gan krāsainība. Etnogrāfija, tautastērpi parāda, cik ļoti mums tā krāsainība ir piesātināta, dziļa. Tāpat arī glezniecībā, piemēram, abstrakcionismā, it sevišķi darbos, kur ir ģeometrizētas lietas, latviešiem jau tādas ir tautas ornamentos.
Kas jūs šajā mākslā pārsteidza, likās jaunatklājums?
Kad apskatīju iekārtoto izstādi, sapratu, ka man tā māksla patīk. Pat nebiju gaidījusi, ka būs tik liela daudzveidība, ka tā būs tik piesātināta un tik profesionāli augstā līmenī. Visu laiku jādomā – kā būtu bijis, ja šie mākslinieki būtu dzīvojuši Latvijā? Varbūt daudzi būtu atzīti valsts līmenī, un viņiem būtu izstādes. Tajā pašā laikā tādi kā Vija Celmiņa, ja viņa būtu Latvijā, te arī paliktu. Mākslas pasaule ir tik piesātināta, ka viņu neviens neatklātu. Lai kā mūsu mākslinieki cenšas iekļūt ārzemju apritē, brauc, izstādās galerijās, viņi nav zvaigznes, jo, lai par tādu kļūtu, ir vajadzīgi cilvēki, kas māksliniekus bīda, un galerijas, [kas viņu darbus pārdod un virza].
Vijai Celmiņai un Raimondam Staprānam tas bija pieejams Amerikā, Larim Strunkem Zviedrijā, Austrālijā – Imantam Tilleram, Reinim Zusteram un Jānim Šēnbergam, kura darbu mums diemžēl nav. Viņi visi ir savas valsts augstākā līmeņa mākslinieki. Viņu vārdi ir zināmi. Ir gandarījums par to, ka latvieši ir tik talantīgi.
Šai izstādei ir divas daļas, un trimdas māksliniekus arī varētu nosacīti sadalīt divās grupās. Vieni ir tie, kas jau bija kaut ko sasnieguši Latvijā un tad aizbrauca. Otri – tie, kas par māksliniekiem kļuva ārpus Latvijas. Par pirmo grupu – kāds bija mākslinieku liktenis un veikums pēc tam, kad viņi aizbrauca?
Smags. Esmu pētījusi Valdemāru Toni, viņa likteni. Noskaņa bija diezgan nomācoša. Tie, kuri pirms aizbraukšanas bija akadēmijas profesori, Latvijā bija vadošie, bija zvaigznes… Viņiem trimdā pat nebija, uz kā gleznot. Augusts Annuss gleznoja ar eļļas krāsām uz tāda kā sviestpapīra.
Ludolfs Liberts, šķiet, diezgan veiksmīgi iedzīvojās Amerikā.
Jā, un viņš arī ļoti daudz ir gleznojis. Līmenis diemžēl ir tāds, kāds ir. Liberts arī Latvijā pirms kara bija labi situēts mākslinieks, bija ražīgs, daudz strādāja. Viņu pirka arī Amerikā. Es neesmu bijusi daudzās trimdinieku mājās, bet daudz kur bija Liberta darbi.
Amerikāņu mājas no latviešu mājām vienmēr atšķīrās ar to, ka latviešiem bija gleznas pie sienas. Trimdas sabiedrība ja ne ļāva māksliniekam izdzīvot kā māksliniekam, tad radīja augsni, kur varēja attīstīties un kultivēt mākslas vērtības.
Varbūt tāpēc, ka daudziem aizbraucējiem jau Rīgā bija mākslas darbu kolekcijas. Viņi spēja novērtēt mākslu.
Par jaunāko paaudzi. Dzimuši latviešu ģimenēs, daži varbūt gājuši latviešu skolās. Vai var just kaut ko latvisku viņu mākslā, un vai tas vispār ir svarīgi?
Darbos to varbūt neredz, bet var just, ka viņus interesē latviskums. Piemēram, savu darbu atsūtīja māksliniece no Austrālijas Melānija Skeifa. Latviski nerunā, un viņai pat ar latviešu māksliniekiem Austrālijā nav nekādas saiknes. Taču savu darbu – ainavu – velta vectēvam, viņa ļoti gribēja piedalīties izstādē un sameklēja arī finansējumu, lai varētu gleznu atsūtīt. Melānija pat bija ieradusies uz atklāšanu, jo viņa pašlaik ir mākslinieku rezidencē Glāzgovā, Skotijā.
Vai jūtat kādas kopējas iezīmes trimdas mākslinieku darbos?
Kopīgi ir mākslas virzieni – reālisms, abstrakcionisms, ekspresionisms. Es tā arī esmu sadalījusi izstādi. Pirmajā zālē ir dažādas reālisma izpausmes – no fotoreālisma līdz ekspresionismam, otrajā zālē ir abstrakcionisms. Man pašai labāk patīk tieši otrā zāle. Ko es vēl ievēroju, veidojot izstādi? Ir tā mītnes zemes daba, noskaņas, gaisma. Izlasīju Raimonda Staprāna atziņu, ka, ierodoties Kalifornijā, viņu vienkārši satriekuši kontrasti, krāsas, gaisma.
Tad ir Laris Strunke – Zviedrijas šēras un pelēkās gaismas. Reinim Zusteram ir Austrālija ar mežonīgo dabu. Ģirts Puriņš, kura darbi it kā šķiet īsti abstrakti, uzskatīja, ka viņš nav abstrakcionists, jo ir pētījis tuksneša dabu, un viņš to tiešām tā arī redz.
No tiem, kas savās mītnes zemēs izcēlušies, Vija Celmiņa varbūt ir slavenākais vārds. Kā jūs raksturotu viņas mākslu, un kāpēc viņa ieguva pasaules ievērību?
Es tiešām nezinu, kā tas varēja notikt, jo viņa savos darbos ir tik smalka. Celmiņas darbi ir tādi, kuri jāskatās tuvu un ilgi. Es domāju, ka viņa absolūti nav amerikāniska. Viņa ir tiešām fenomens.
Imants Tillers no Austrālijas arī ir atzīts gan savā valstī, gan ārpus tās.
Tillers savukārt ļoti uzsver savu latvisko izcelsmi. Viņš teicis, ka mājās ir audzināts kā latvietis, bet pasaulē – kā austrālietis. Tillers ir Austrālijas patriots, viņu aizvaino, ka austrāliešus uzskata tikai par sekotājiem, ka viņiem nav daudz izcilu vārdu. Tillers ar savu mākslu grib panākt, lai Austrālija izceltos, un to būtībā ir izdarījis. Viņam ļoti interesē aborigēnu māksla. Tā ir primitīva māksla, bet tai ir tik ārkārtīgi dekoratīva forma un krāsu attiecības!
Arī Reiņa Zustera gleznās tās ietekme ir manāma.
Jā, grafiķis un kritiķis Mārtiņš Gauja, kurš daudz rakstījis par austrāliešu mākslu, ir izteicies, ka Zusters savā mākslā ir tuvāks austrāliešu aborigēnu kultūrai nekā jebkurš cits no eiropiešiem. Zusters dzīvoja Zilajos kalnos, 70 kilometrus no Sidnejas, kur viņam visapkārt bija neskartā daba.
Man atklājums bija Sigurda Vīdzirkstes gleznas.
Viņš ar pulveri veido gleznā reljefu un to sauc par kibernētisko mākslu. Es par to neko nevaru pateikt, es to nesaprotu. Bet viņš piedalījās kibernētiskās mākslas izstādē Ņujorkā, tas notika 60. un 70.gadu mijā. Viņš ir no tiem māksliniekiem, kas fascinē ar audekla faktūru, ar virsmu, ar krāsu.
Šajā kontekstā varētu vairāk pastāstīt arī par Lari Strunki.
Laris Strunke ir Zviedrijā ļoti labi zināms mākslinieks, kurš strādā ārkārtīgi daudz. Pirms gadiem desmit es biju viņa darbnīcā Stokholmā. Tā ir bijusī oranžērija – milzīga telpa kā viena mūsu Arsenāla zāle un pilna darbiem. Tur varēja ielīst tikai sāniski. Tagad viņš strādā arī ar oranžām krāsām, bet vispār viņa darbu kolorīts ir diezgan tumšs, pelēks. Tajā pašā laikā Strunke ir ļoti temperamentīgs, ar lielu vērienu, piedalījies dažādās zviedru mākslas izstādēs ārzemēs.
Viņa tēvs Niklāvs Strunke bija citāds, daudzveidīgāks – viņš nodarbojās ar glezniecību, grafiku, taisīja ilustrācijas un scenogrāfiju, ir apgleznojis porcelānu. Laris mērķtiecīgi glezno.
Vēl viens lielo formātu cienītājs ir Edvīns Strautmanis.
Viņš kopā ar Vitautu Vito Sīmani, Ojāru Šteineru un Marku Barenu mācījās Čikāgas Mākslas institūta mākslas skolā abstraktā ekspresionisma uzplaukuma laikā. Viņi 1953.gadā sarīkoja izstādi, par kuru Jānis Kalmīte teica, ka tā pielīdzināma slavenajam Armory Show, kas notika Ņujorkā 1913.gadā, kad Amerika iepazina Eiropas avangardu. Pārējie palika dzīvot Čikāgā, bet Strautmanis pārcēlās uz Ņujorku. Strautmanis varbūt tur nebija starp lielākajiem spīdekļiem, bet viņam bija izstādes un ir bijušas arī pēcnāves izstādes Ņujorkā.
Strautmanim ir tas, kas varbūt citiem nebija, – ārkārtīgs temperaments un uzņēmība gleznot ar vērienu. Viņa lielie darbi ir vienreizēji – audekls izklāts horizontāli, un viņš glezno nevis ar otu, bet ar slotu, jo tur vajag lielus formātus. Džemma Skulme arī tā taisīja lielos darbus. Pie molberta tā nevar uzgleznot.
Tas ir abstraktā ekspresionisma spēks – milzīgais vēriens.
Jā. Strautmani, piemēram, salīdzina ar Villemu De Kūningu, bet tā faktiski nav amerikāņu māksla. Kūnings ir holandietis, arī ieceļotājs. Tāpat kā Marks Rotko arī ieradās no Eiropas. Amerikā ekspresionisms ienāca kā vācu ekspresionisma turpinājums. Kā man stāstīja gleznotāja Lelde Kalmīte, un to es atradu arī kādā mākslas vēstures grāmatā, Amerikā abstraktais ekspresionisms tika īpaši veicināts, atbalstīts kā pretstats padomju sociālajam reālismam. Jo amerikāņiem nebija pašiem savas mākslas skolas. Liela nācija, bagāta, it īpaši pēc kara, un tad viņi beidzot radīja kaut ko savu.
Kādas, jūsuprāt, ir galvenās atšķirības starp mākslu, kas tika radīta ārpus Latvijas, un to, kas tajā laikā tapa Latvijā?
Atšķirība bija milzīga, jo viens par otru neko nezināja. Tā puse vēl zināja kaut ko par šejieni, taču mūsu puse par turieni pilnīgi neko. Abstrakcionisms, pat ekspresionisms vai kubisms šeit bija pilnīgs tabu. Kaut gan Rūdolfa Heimrāta tekstilmākslā bija pilnīgi abstraktas kompozīcijas. To pieļāva. To izstādīja, jo likās, ka tas nav tā nopietni. Bet glezniecībā… Mākslinieki jau zināja, kas tas tāds ir, bet par to pat domāt nevarēja. 60.gados ir ļoti ekspresīvi darbi Džemmai Skulmei un ir arī gandrīz abstrakti darbi Ojāram Ābolam, bet tie tajā laikā netika izstādīti. Jā, to laiku vispār vairs negribas atcerēties. Daudziem māk-sliniekiem, kuri bija novatoriskāki, neļāva piedalīties izstādēs. Vai, piemēram, kā Rūdolfam Pinnim tika plānotas izstādes, un pēkšņi tās neatklāja. Protams, tajā laikā arī Latvijā mākslā radās daudz kas labs, jo bija pretestība sistēmai un mākslinieki strādāja. Viņi daudzus darbus nerādīja publiski, tie nonāca atklātībā vēlāk.
Izstādē pārsvarā redzama glezniecība. Ir daži tēlnieku darbi, fotogrāfija – ļoti maz.
Trimdā fotogrāfu ir daudz, bet izstādē ir izvēlētas trīs fotogrāfes – Helēna Hofmane, Maija Lielause-Makdugela un Dace Marga, kuras strādā tā, ka viņu darbus var pielīdzināt grafikai. Es sapratu, ka Arsenālā vietas ir maz un ir jāizvēlas kaut kas ļoti efektīgs. Izstādē nav arī scenogrāfijas, jo tā ir pilnīgi kaut kas cits, to nevar likt blakus tēlotājmākslai. Protams, varēja būt arī keramikas un tekstilmākslas darbi. Es divu gadu laikā šaubījos, bet pamazām šo ieceri atmetu.
Jādomā arī par to, lai izstāde izskatās viengabalaina, un nevar prasīt, lai vienā reizē parādītu pilnīgi visu. Man kāds uzdeva jautājumu, cik vispār ir trimdas mākslinieku. Neviens jau nav skaitījis, bet es rēķināju, ka izstādē ir drusku pāri simtam, un kopā varētu būt pat kādi 300. Daudz.
5 spilgti trimdas mākslinieki
Vija Celmiņa. Viņas smalkums nav izskaistināts, viņas viļņos var ilgi skatīties.
Raimonds Staprāns. Reālistiska gaisma, lakonisks, bet pārliecinošs.
Edvīns Strautmanis. Ja viņa ekspresionisma nebūtu izstādē, tā ļoti daudz zaudētu.
Laris Strunke. Vēriens. Vīrišķīga māksla.
Sigurds Vīdzirkste. Man tuvāki tie gleznotāji, kas strādā ar krāsu un formu.
CV
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
1970-1975 Studē Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures un teorijas nodaļā
Kopš 1975.gada strādā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kopš 1990.gada kā izstāžu kuratore
2007. Mākslas doktora grāds, Latvijas mākslas akadēmija
2004. Monogrāfija Klasiskais modernisms. Latvijas glezniecība 20.gadsimta sākumā, kas vēlāk izdota arī franciski un igauniski
2007. Monogrāfija Jēkabs Kazaks
2010. Monogrāfija Valdemārs Tone
Vairāk nekā 300 rakstu un katalogu autore
Vairāk nekā 50 izstāžu kuratore Latvijā, Francijā, Krievijā, Zviedrijā un citās valstīs
