Trimdas mākslas izstādē Arsenālā blakus pasaules līmeņa slavenību gleznotāju darbiem atrodami spilgti atklājumi, taču tautiskās nostalģijas ir maz. No tās konsekventi atteicos, skaidro kuratore Dace Lamberga
Latvieši paši sevi mēdz dēvēt par dziedātāju tautu, taču tieksme uz gleznošanu un citām vizuālajām mākslām spēcīgi izpaudusies visdažādākajos laikos un vietās. Nupat izstāžu zālē Arsenāls atklāta vērienīga latviešu trimdas mākslinieku izstāde, kurā, šķiet, pirmo reizi iespējams gūt tik visaptverošu priekšstatu par ārpus Latvijas tapušo glezniecību. Par izstādi sarunājos ar tās kuratori, mākslas zinātnieci Daci Lambergu.
Kāpēc nolēmāt pētīt latviešu trimdas mākslu un veidot izstādi?
Trimdas māksla mani interesēja ļoti sen. Trimdas žurnāla Latvju Māksla redaktors Arnolds Sildegs bija mana tēva studiju biedrs Mākslas akadēmijā. 90.gados viņi sāka sarakstīties, un pēc tēva nāves turpināju saraksti, šo to rakstīju arī par mūsu mākslu Latvju Mākslai. Redzēju, ka tur ir interesanta, laba glezniecība.
Taču Arsenāla izstāde radās tāpēc, ka, pirmkārt, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir laba kolekcija, otrkārt, bija labs paraugs Igaunijā – Kumu muzejā Tallinā un Tartu izstāde Igauņu māksla trimdā. Tas bija tāds kā valsts pasūtījums. Igaunijā bija liels valsts finansējums kataloga izdošanai un darbu atvešanai. Kolēģes brauca uz Zviedriju, Kanādu un Ameriku, intervēja māksliniekus, vāca materiālus par viņiem, jo igauņiem nav tāda žurnāla, kāds latviešiem trimdā bija Latvju Māksla. Par katru rakstīja eseju, gandrīz par 90 māksliniekiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.