Žurnāla rubrika: Kultūra

Ir iesaka

Kultūras un izklaides notikumi


No 29. 
aprīļa. IZSTĀDES. UNIVERSĀLĀ MĀKSLAS FORMULA NACIONĀLAJĀ MĀKSLAS MUZEJĀ UN DEKORATĪVĀS MĀKSLAS UN DIZAINA MUZEJĀ. Pagājušajā gadā izcilajam latviešu māksliniekam, spilgtajam klasiskā modernisma pārstāvim Romanam Sutam apritēja 120. dzimšanas diena. Abas muzeju izstādes parādīs spožāko meistara veikumu visos viņa radošās darbības virzienos. Lnmm.lv

29. aprīlis. IZRĀDE. ZILĀ NACIONĀLĀ TEĀTRA JAUNAJĀ ZĀLĒ. Populāro Gunāra Priedes lugu iestudējis jaunais režisors Toms Treinis. Lugas galvenais varonis Juris pirms autokatastrofas redzējis zilu govi. Šie dzīvnieki ir tikpat izzūdoši kā Latvija, arī Eiropa. Režisors uzdod jautājumu – varbūt tomēr ir risinājums? Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv

28. aprīlis. KONCERTS. AMERIKĀŅU GADALAIKI UN GRAFFITI KAMERORĶESTRIM LIELAJĀ ĢILDĒ. Kopā ar Sinfonietta Rīga muzicēs vijolniece Jana Ozoliņa. Diriģents Normunds Šnē. Skanēs Filipa Glāsa Četri amerikāņu gadalaiki, korejiešu komponistes Unsukas Činas Graffiti kamerorķestrim un Oskara Herliņa 8-BIT Concerto pirmatskaņojums. Biļetes cena 7-20 €. Bilesuparadize.lv

29. aprīlis. KONCERTS. JŪRMALA JAZZ. CYRILLE AIMEE DZINTARU KONCERTZĀLĒ. Franču-dominikāņu izcelsmes dziedātājas Sirilas Emē uzstāšanās festivālā Rīgas Ritmi džeza cienītājiem joprojām ir atmiņā. Dziedātāja šoreiz Latvijā ierodas pasaules tūres ietvaros, skanēs dziesmas no jaunā albuma Let’s Get Lost. Biļetes cena 10-25 €. Bilesuparadize.lv

Kinojaunumi



oooc
 Ātrie igauņu puiši / Sangarid. Spekulanti, valūta, dzelzs priekškars un ikdienas pelēcība – Igaunijas un Latvijas kopražojuma komēdijdrāmā ietverti pazīstamākie padomju beigu gadu «atslēgas» vārdi. Režisora Jāka Kilmi filma ir stilizācija par 80. gadiem un trīs draugu bēgšanu no padomju Igaunijas. Nepretenciozs, viegli uztverams un sirsnīgs darbs. Kino no 5. maija.

oooo Zudusī pilsēta Z / The Lost City of Z. Jauns apstiprinājums režisora Džeimsa Greja (Divi mīlētāji, Reiz Ņujorkā) talantam un spējai savērpt jūtīgu un smalku stāstu, to pasniedzot Holivudas klasiskās stāstniecības labākajās tradīcijās. Nostalģiska, aizraujoša piedzīvojumu drāma par noslēpumainu Amazones džungļu ekspedīciju un ambīcijām. Kino no 28. aprīļa.

Una. Skotu lugā balstītā psiholoģiskā drāma par varmākas un upura – vecāka vīrieša un jaunākas sievietes – tikšanos daudzus gadus pēc nozieguma. Teātrī strādājošā austrāliešu režisora Benedikta Endrūsa debijas filmu mediji sauc par elektrizējošu un komplicētu attiecību pētījumu, kurā mirdz aktieri Rūnija Mara un Bens Mendelsons. Neesmu redzējusi. Kino no 5. maija.

Latvijas filmu maratons. Valsts svētku kinotradīcija – Latvijas filmu maratons kinoteātrī Splendid Palace dienas garumā, kur iespējams noskatīties jaunākās pašmāju filmas, to skaitā Staņislava Tokalova Tas, ko viņi neredz un dokumentālās filmas Atbrīvošanas diena un Vienu biļeti, lūdzu. Maratona centrālais notikums šogad ir režisora Ivara Tontegodes dokumentālās filmas Knutifikācija pirmizrāde plkst. 18. Vēstījumā par dzejnieku Knutu Skujenieku arī plaši aptverošs laikmeta un iekārtas «ķidājums». Norobežojoties no dažbrīd pašmērķīgām un vienmuļi parastā simbolismā komunicējošām vizualizācijām, Knutifikācija ir saistošs, godīgs un dzīvīgi dumpīgs darbs. 4. maijā kinoteātrī Splendid Palace. Vairāk informācijas: Nkc.gov.lv

Latgaļu kultūrslāņi, Mendelszona Skotija, tolteku transcendence

NULL

Pieci interesanti koncerti maijā


5. maijā Lielajā ģildē

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris Latvija, Rihards Dubra, Filips Glāss, diriģents Māris Sirmais
Uz koncertafišas līdzās Riharda Dubras un Filipa Glāsa vārdi. Pirmais ir uzrakstījis jaundarbu – oratoriju Marija, kurā katoļu lūgšanu teksti, etnodziedātāju kolorīts, ērģeļstabules un kora Latvija lieliskās balsis. Otrais savā Septītajā simfonijā iedvesmojies no Amerikas pirmtautu transcendentālā pasaules redzējuma un apcerējis tolteku kultūras saknes; tur cilvēks un zeme, garu pasaules teiksmainums un simbolika. Gan Dubru, gan Glāsu interesē mūžīgas tēmas, katrs tēlu un vārdu pasaulē tās ietērpj citādi. Abas lielformāta skaņubūves uzcels diriģents Māris Sirmais. Vēl jāpiebilst, ka Riharda Dubras oratorija dienu iepriekš tiks pirmatskaņota koncertzālē Gors Rēzeknē. 

5. maijā koncertzālē Lielais dzintars

Latvijas Radio koris, diriģents Sigvards Kļava, Latgales gredzens
Diriģenta Sigvarda Kļavas izlolotais koncertcikls par četru Latvijas novadu identitāti – Latvijas gredzenu. Pirmā daļa veidota, smeļot kultūras materiālu Latgalē. Nu jau šī gredzena daļa izskanējusi gandrīz visos novados, vēl maijā iespēja pieredzēt grandiozo uzvedumu pie kurzemniekiem Liepājā. Līdzās Radio kora dziedoņiem dzirdamas no jauna tapušu instrumentu skaņas, dun māla podi, runā priesteri, spēlē tradicionālās muzicēšanas meistari. Sigvards Kļava saka: Latgalē cieši sajaukušies un līdzās pastāv katoliciskie un folkloras slāņi. Latgales daudzveidīgo ainavu vienotā mākslas darbā savīt palīdz videomāksliniece Katrīna Neiburga, gaismu mākslinieks Egils Kupčs, režisore Inese Mičule.

12. maijā koncertzālē Lielais dzintars

Vijolniece Vineta Sareika, Liepājas Simfoniskais orķestris
Viens no maija visvairāk gaidītajiem notikumiem – ar Liepājas simfoniķiem uz skatuves tiksies mūsu izcilā vijolniece Vineta Sareika. Skanēs Makša Bruha superhits – Pirmais vijolkoncerts, būs romantiskais ainavists Mendelszons ar uvertīru Hebridu salas. Te runa par Skotijas rietumkrastu, un pats skaņradis izteicies, ka dabasskati ir viena no vietām, kur visbiežāk atrast skaņu mūzu. Jau piesaukta Skotija, tāpēc te gluži likumsakarīgi arī viņa Trešā (Skotu) simfonija. Der atgādināt, ka Mendelszons bija izcils zīmētājs un savu vērienīgo Skotijas ceļojumu iemūžinājis filigrāni rūpīgās skicēs. Pirms koncerta tās apskatīt tīmeklī rosinoši.

19. maijā Lielajā ģildē

Kontrabasists Matīss Eisaks, Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē 
Ar krāšņiem opusiem koncertsezonu noslēgs kamerorķestris Sinfonietta Rīga. Stīva Reiha darbā Eight Lines jeb Astoņas līnijas skaņradis aizrāvies ar garām melodijām, kuras kā mozaīkā saliktas no maziem gabaliņiem. Tas tapis pēc komponista intereses par ebreju Svēto rakstu deklamācijas tradīciju. Džona Adamsa opusā Fearful Symmetries jeb Baisās simetrijas spraigi dzirkstī komponista humors un ironija, atspoguļojot Viljama Bleika dzejas radītus iespaidus. Virtuozajā Džovanni Botezīni koncertdarbā solists būs daudzsološais kontrabasists Matīss Eisaks. Bet pārbaudīta vērtība Normunda Šnē veidotajās pro­grammās ir laikmetīgu darbu blakus likšana Haidna simfonijām. 

19., 20. maijā Pashkevich Jazz Club

Saksofonisti Deniss Paškevičs, Toms Rudzinskis, Riks Margitza, Trio Infiltrators
Pēdējā laikā to daudzi teikuši – džezs Latvijā kļūst pieprasīts, un par to prieks. Jau pierasts, ka klubā Trompete vakaros pilnā zālē skan augstas raudzes koncerti un džemsesijas, Teātra bārā regulāri koncertē saksofonists Toms Rudzinskis. Nu pazīstamais saksofonists Deniss Paškevičs Vecrīgā, Palasta ielā, ver vaļā jaunu džeza punktu Rīgas kartē. Vēršu uzmanību uz atklāšanas koncertiem – 19. maijā tas būs jau piesauktais džezsaksofona lielvārds Toms Rudzinskis un ambienti eksperimentālie lietuvieši Trio Infiltrators. 20. maijā kopā ar Paškeviča kvintetu uz skatuves kāps ievērojamais amerikāņu saksofonists Riks Margitza.

Simtgades kino

Pusotra gada laikā – 16 jaunas latviešu filmas

Mūs gaida intensīvākā kino skatīšanās neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas vēsturē – sākot no augusta līdz pat nākamā gada nogalei pirmizrādi piedzīvos 16 simtgades programmā atbalstītās filmas.

Tas gan nenozīmē, ka šīs būs vienīgās pašmāju kinodarbu pirmizrādes – jaunas filmas uzņēmuši arī pazīstamie režisori Aiks Karapetjans (Pirmdzimtais) un Jānis Nords (Ar putām uz lūpām). Iepazīties ar simtgades filmām un satikt to veidotājus varēs 4. maija Latvijas filmu maratonā kinoteātrī Splendid Palace, kur būs skatāmas šo darbu prezentācijas. Lūk, neliels priekšvārds, kas ir simtgades filmas un kad tās varam sagaidīt.

Bille

Spēlfilma. Rež. Ināra Kolmane
Pērnās vasaras nogalē Grīziņkalna pagalmi, to skaitā Vizmas Belševicas bērnības nams Vārnu ielā, ieguva 30. gadu izskatu – tika veidota rakstnieces autobiogrāfiskā romāna Bille ekranizācija. Stāsts par mazas meitenes pieaugšanu tiek filmēts, saglabājot Belševicas darbā ietverto jūtīgo vērojumu, detalizēti atainojot jaunas «personības ceļu pretī izaugsmei cauri sarežģītam Latvijas vēstures posmam». Kā vairākkārt uzsvērusi režisore Ināra Kolmane, Bille nav tikai bērnu auditorijai paredzēts darbs, bet gan kino visai ģimenei. Titullomu atveido mazā aktrise Rūta Kronberga, viņas vecāku lomās Elīna Vāne un Artūrs Skrastiņš.
Pirmizrāde 2018. gada martā.


Vectēvs, kas bīstamāks par datoru

Spēlfilma. Rež. Varis Brasla 
Pirmā no simtgades filmām, kas piedzīvos pirmizrādi, ir Vara Braslas veidotā spēlfilma. Tas, gluži kā klasiķa pazīstamās kinolentes Ziemassvētku jampadracis un Emīla nedarbi, ir ģimenēm un bērniem domāts kino. Aizvadītajā vasarā Kurzemē uzfilmētais darbs, kā uzņemšanas laikā stāstīja producents Gatis Upmalis, ir pulcējis komandu ar visdažādāko pieredzes bagāžu. Aizrautīgā piedzīvojumu stāsta centrā ir astoņus gadus vecais Oskars. Zēna vasaras brīvdienas ir «izpurgātas», jo puika ir atrauts no virtuālās pasaules un «aizsūtīts» pie vectēva Kodes (Mārtiņš Vilsons). Paaudžu konflikts noved pie neparastiem meliem un negaidītiem notikumu pavērsieniem.
Pirmizrāde 2017. gada augustā.


Ievainotais jātnieks

Dokumentālā filma. Rež. Ilona Brūvere
Ilona Brūvere tiek uzskatīta par dokumentālā spēles žanra (jeb dokumentālo inscenējumu) aizsācēju Latvijā. Viņa allaž pievērsusies vēsturiski nozīmīgām un spilgtām personībām. Tāds ir arī filmas Ievainotais jātnieks varonis tēlnieks Kārlis Zāle, kura 130 gadu jubileja būs 2018. gadā. Filmas uzņemšana noritējusi aizvadītā gada vasarā, filmēts arī nesen atjaunotajā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, un nu darbs atrodas pēcapstrādes stadijā. Šajā liecībā par 30. gadiem līdzās tēlnieka radošajām gaitām atspoguļota Brīvības pieminekļa tapšana, arī sociālais un politiskais klimats. Kārli Zāli atveido Valmieras Drāmas teātra aktieris Imants Strads.
Pirmizrāde 2017. gada oktobrī.


Astoņas zvaigznes

Dokumentālā filma. Rež. Askolds Saulītis
Filma vēsta par latviešu strēlnieku brīvprātīgajiem bataljoniem, to veidošanos, kā arī par Latvijas valsts pirmsākumiem un Latgales atbrīvošanas cīņām. Filma turpina režisora Askolda Saulīša 2009. gada darbu Bermontiāda. Filmas veidotāji uzskata, ka strēlnieku tēma Latvijas sabiedrībā nav pietiekami izrunāta. Filmas producents Bruno Aščuks uzskata, ka kino ir vispateicīgākais medijs strēlnieku stāsta vēstīšanai. Turklāt vēl aizvien ik pa laikam izdodoties atrast neredzētus materiālus vai liecības. Tieši negaidītu atklājumu dēļ paralēli filmēšanai jau noris montāža, lai visu pamazām apkopotu vienotā stāstā. 
Pirmizrāde 2017. gada novembrī.


Turpinājums

Dokumentālā filma. Rež. Ivars Seleckis
Kino vecmeistara Ivara Selecka jaunākais darbs ir viens no ambiciozākajiem simtgades filmu pieteikumiem. Tajā atainoti septiņi bērni no dažādām ģimenēm un vietām Latvijā, kuri 2015. gadā sāka skolas gaitas. Varoņi atrasti vērienīgā atlasē, lai pēc iespējas precīzi atainotu «sabiedrības šķērsgriezumu», stāsta producente Antra Gaile. Iemūžinot bērnu skolas gaitu sākumu – pirmo būtisko saskarsmi ar sabiedrību -, filmas veidotāji vēlas parādīt, kā dažādie ģimeņu stāsti un atjaunotās valsts vēsture ir ietekmējuši varoņu raksturus un pasaules uztveri. Filma patlaban atrodas montāžas procesā; filmēšana sākta jau 2015. gadā, lai nepalaistu garām būtiskus brīžus septiņu bērnu dzīvē. Veidotāji pie saviem varoņiem grasās atgriezties pēc 7-10 gadiem, lai palūkotos, kā iegriezusies jauniešu dzīve. 
Pirmizrāde 2018. gada janvārī.


Paradīze 89

Spēlfilma. Rež. Madara Dišlere
Vecāki šķiras, sabiedrība mutuļo valstisku pārmaiņu priekšā, veikalu plaukti ir tukši, bet gaisā virmo neziņa – deviņgadīgās Paulas un septiņgadīgās Lauras brīvdienas 1989. gada vasarā nepavisam nav bezrūpīgas. Režisore Madara Dišlere ceļu uz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu ataino no bērnu skatpunkta, tādējādi vēloties to saprotami pastāstīt jaunākajai, jau neatkarīgā valstī dzimušajai paaudzei un notikušo atsaukt atmiņā tiem, kas šos notikumus ir piedzīvojuši. Studijas Tasse paspārnē topošā filma ir nofilmēta, pagājušajā vasarā vērienīgā masu skatā pat inscenējot Baltijas ceļu, un patlaban atrodas pēcapstrādē. Filmu montējusi vācu montāžas režisore Heike Parplies; viņa strādājusi arī pie izcilās aizvadītā gada drāmas Tonijs Erdmans. Savukārt Madarai Dišlerei Paradīze 89 ir debijas darbs pilnmetrāžas kino; katrā tā tapšanas posmā esot apgūts kas jauns. Kas ir stāsta aktualitāte mūsdienās? Režisore uzsver – šābrīža pārmaiņu laikā ir svarīgi uztvert un sajust kopības sajūtu, kas valdīja Atmodas laikā. 
Pirmizrāde 2018. gada februārī.


Baltijas jaunais vilnis

Dokumentālā filma. Rež. Kristīne Briede
Studijas VFS paspārnē topošā filma vēsta par poētisko dokumentālismu – 60. gados dzimušo kinostrāvojumu, kas iezīmēja Baltijas valstis lielajā kino kartē. Kinodarbs atrodas uzņemšanas posmā, un režisore «iet pa pēdām» tā laika filmām. Piemēram, būs redzama cietuma kamera, kur tika filmēts pazīstamās Herca Franka 1987. gada filmas Augstākā tiesa galvenais varonis – uz nāvi notiesātais. Lentes veidotāji paguva iemūžināt arī kinoklasiķi Uldi Braunu, kurš šāgada sākumā aizgāja mūžībā. Kāds būs filmas stils? Režisore stāsta, ka cenšas pielāgoties atspoguļotajiem darbiem, taču meklējot arī mūsdienu poētismu. Ir būtiski apzināties, ka viņas filma nebūs par laikmetu, bet gan cilvēciski svarīgo, to, kas atšķir 60. gadus un mūsdienas. Pēc režisores domām, 60. gadu dzīvē un kino valdīja ticība nākotnei un uzskats, ka tās dēļ ir vērts visu ko darīt un attīstīt. Taču šodienas postmodernajā sabiedrībā valda uzskats, ka viss jau ir bijis un pieredzēts, sastopamies ar patosa un cēlu mērķu izsīkumu. 
Pirmizrāde 2018. gada aprīlī.


Mērijas ceļojums

Dokumentālā filma. Rež. Kristīne Želve
Kristīne Želve nesen atgriezusies no Čehijas, kur saskaņojusi lentes noslēguma epizodes (inscenējuma) filmēšanu Trpistas pilī. Tur filmas galvenā varone Mērija Grīnberga sagaidīja Otrā pasaules kara beigas un nolēma atgriezties Latvijā. Viņa bija muzejniece, kas 1944. gadā brīvprātīgi devās līdzi Vācijas vilcienam ar Latvijas mākslas dārgumiem un pusotru gadu ar tiem «klīda» pa Eiropu. Muzeju darbinieku aprindās Grīnbergas vārds ir kā parole – ja viņa savulaik nebūtu uzņēmusies gādāt par šīm vērtībām, Latvijas muzeji, iespējams, būtu tukši. Atklāt Grīnbergas rakstura šķautnes un emocijas esot izaicinājums, taču režisore domā, ka no laikabiedru atmiņu mazajiem fragmentiem izdodas veidot liecību par nozīmīgu, kaut arī plašākam lokam nezināmu personību.
Pirmizrāde 2018. gada maijā.


Baltu ciltis

Dokumentālā filma. Rež. Raitis Ābele, Lauris Ābele
Vēsturiskās filmas ideja attīstījās no režisoru iepriekšējā darba Kurši. Kā stāsta viena no filmas producentēm Kristele Pudāne, 13. gadsimts, kas tiek attēlots filmā, ir vēsturiski uzskatāms par «lielo pagrieziena punktu» – krusta kari, teritoriālās izmaiņas. Precīzi atainot šo laiku esot liels izaicinājums, taču filmas veidotāji ir apņēmības pilni: tiek izmantoti dažādi tehniskie risinājumi. Liels atbalsts viņiem esot vēstures rekonstrukcijas klubi, kas palīdz precizēt vissīkākās detaļas, piemēram, kā 13. gadsimta meži atšķīrās no mūsējiem. Producente uzskata, ka valsts simtgade ir piemērots brīdis, lai atskatītos pagātnē un ielūkotos vēstures posmā, kas savā ziņā ir veidojis un ietekmējis mūsu identitāti. 
Pirmizrāde: 2018. gada maijā.


Lustrum

Dokumentālā filma. Rež. Gints Grūbe
Filmas veidotāji raksta: «Lustrum ir viens no valsts pārvaldes principiem Romas impērijā – 5 gadu periods, pēc kura notika valsts pārvaldītāju šķīstīšanās un grēku nožēlošana.» Dokumentālā filma vēsta par Latvijā nenotikušu «šķīstīšanos un grēku nožēlošanu» – čekas maisu atvēršanu. Filmēšana turpinās, un tās veidotāji seko līdzi aktuālajiem tēmas pavērsieniem, «lūkojot izprast, kas bija tā sistēma, kas pēdējos 25 gadus traucē Latvijas valsts pieaugšanas procesam, un vēloties atbildēt uz jautājumu, vai 90. gados nenotikusī lustrācija var izrādīties bīstama valstiskai tālākpastāvēšanai». Apzinoties temata jutību, joprojām norisinās izpētes darbs. Lustrum tapšanā iesaistīta pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica redaktore Sanita Jemberga un žurnāliste Ilze Jaunalksne.
Pirmizrāde 2018. gada 23. augustā.


Puika ar suni

Spēlfilma. Rež. Dāvis Sīmanis
«Stāsts par drosmi laikā, kad tā nebija populārākā īpašība,» saka producents Gints Grūbe. Filmas galvenais varonis ir 10 gadus vecais Zigis Lipke – Žaņa Lipkes (spēlē Artūrs Skrastiņš) dēls. Tēva lēmums glābt nāvei nolemtos ebrejus, pakļaujot briesmām savu ģimeni, laupa zēna bezrūpību, pārveido puiku «nobriedušā un kara nežēlību aptverošā pusaudzī». Janvāra nogalē un februārī Jūrmalā un Tukumā ir nofilmēta puse filmas, un, gatavojoties otrajai uzņemšanas kārtai maijā, ir notikusi scenārija attīstība starptautiskajos kursos Sources Vācijā. Neraugoties uz smago tēmu, filma iecerēta visai ģimenei. Tās pievienotā vērtība būs arī laikmeta atainojums, jo kolaboracionisms lielvaru krustugunīs Latvijā ir maz apspriesta tēma, kas arī minimāli aplūkota spēles kino.
Pirmizrāde 2018. gada septembrī.


Kurts Fridrihsons

Dokumentālā filma. Rež. Dzintra Geka
Ideja Dzintrai Gekai radusies kopā ar rakstnieci Gundegu Repši, kas ir filmas scenārija autore. Režisore joko, ka ar informācijas apjomu, kas apkopots filmas vajadzībām, pietiktu, lai par pazīstamo latviešu mākslinieku izveidotu veselu seriālu. Bijis grūti izšķirties, ko rādīt, taču veidotāji nonākuši pie secinājuma, ka nedrīkst aprobežoties tikai ar mākslinieka autobiogrāfijas šķetināšanu. Geku vairāk interesē «cilvēciskais faktors», proti, sajūtas un rīcība. Filma ir nozīmīga arī kā laikmeta liecība, jo notikumi, kas atstājuši nospiedumus mākslinieka daiļradē, ir arīdzan «vērtīgi latviešu tautas vēstures nogriežņi» (karš, valsts zaudēšana, represijas). Vēl nepieciešams piefilmēt pēdējo epizodi. To paredzēts darīt rudenī Fridrihsonam tik nozīmīgajā Grieķijā.
Pirmizrāde 2018. gada septembrī.


Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi

Animācijas filma. Rež. Edmunds Jansons
Studija AtomArt, kur tapis gan pazīstamais animācijas īsfilmu cikls Lupatiņi, gan starptautiskajos festivālos atzīti darbi, gatavojas savai pirmajai pilmetrāžas filmai. Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi ir stāsts par Jēkabu un viņa māsīcu Mimmi. Abi pavada vasaru kopā Maskačkā, kur iepazīst gan runājošus suņus, gan negantu, rajonu iznīcināt gribošu uzņēmēju vārdā Imants Rausis. Projektā līdzdarbojas arī animatore Anete Melece un māksliniece Elīna Brasliņa. Nesen filma kļuva par kopprodukcijas darbu ar Poliju (kur tā ir viena no retajām pēdējā laikā atbalstītajām pilnmetrāžas animācijām).
Pirmizrāde 2018. gada oktobrī.


Saule brauca debesīs

Animācijas filma. Rež. Roze Stiebra
Pazīstamās animācijas filmu režisores pilnmetrāžas animācija ir iecerēta kā «vizuāla poēma par Latviju kā Saules meitu, kura piedzimst tumsā, tiek nozagta, bet vēlāk atbrīvota, lai uzplauktu kā skaists zieds mūžībā». Filmas producents Roberts Vinovskis ir pārliecināts, ka stāsta mitoloģiskā noskaņa, līdzīgi kā pasakas, ir nenovecojoša vērtība. Skatītāji noteikti atpazīs Rozes Stiebras neatkārtojamo rokrakstu, taču gaidāmas arī daudzas atšķirības no viņas iepriekšējiem darbiem. Vinovskis lepojas, ka ar straujo darba apjomu studija spēj tikt galā, algojot tikai vietējos animatorus – kopumā 20 cilvēkus.
Pirmizrāde 2018. gada novembrī.


1906

Spēlfilma. Rež. Gatis Šmits
Pirms astoņiem gadiem režisors Nacionālajā teātrī iestudēja izrādi 1906. Trakāk vēl kā piektā gadā, tā kalpoja par «atspērienu filmas scenārijam». Taču filma nebūs izrādes turpinājums vai papildinājums. Šī laikmeta drāma ir iecerēta kā skatījums uz pēcrevolūcijas posmu, «izlobīts no ideoloģiskā mantojuma», proti, aicinot skatītāju uz šo vēstures brīdi palūkoties no cita skatpunkta. Viens no dzinuļiem veidot filmu par 20. gadsimta sākumu ir režisora aizrautība ar tā laika dzīves ritmu un galvaspilsētas inteliģences līmeni. Taču 1906, kā uzsver režisors, noteikti nebūs politisks, bet drīzāk dzīvīgs stāsts ar action žanra elemetniem – tā centrā «ideālistiski noskaņota skolotāja un dzejniece Violeta un sociāldemokrātu kaujinieks Pelēkais, kuru likteņi savijas dramatiskajā 1905. gada revolūcijas izskaņas laikā». Filmēšanu paredzēts sākt oktobrī vai novembrī, iespējams, tiks mainīts arī lentes nosaukums – 1906 pagaidām esot tikai darba versija. 
Pirmizrāde 2018. gada novembrī.


Homo Novus

Spēlfilma. Rež. Anna Viduleja
Pēc Anšlava Eglīša romāna motīviem veidotā filma  «ar smaidu skatās uz kaislībām 30. gadu beigu Rīgas mākslinieku dzīvē» – tā lentes pieteikumā raksta veidotāji. Stāsta centrā – jauns un nabadzīgs, bet ambiciozs provinces mākslinieks Juris Upenājs, kuru atveidos jaunais aktieris Igors Šelegovskis. Aprīļa vidū Vecrīgā tika sākta filmēšana, otru uzņemšanas posmu paredzēts atsākt jūnijā. Dokumentāla precizitāte neesot filmas veidotāju galvenā prioritāte, toties brīvvalsts laikmeta noskaņas paušana gan. Režisores Annas Vidulejas skatījumā starpkaru periods Latvijā ir izceļams kā «mākslas piepildīts laiks», kurā ir vērts atgriezties ar filmas palīdzību.
Pirmizrāde 2018. gada novembrī.

Foto — Agnese Zeltiņa un publicitātes foto

Grāmatvedis Mēness

Liepājas teātra izrāde LUV – smieklīgs mīlas trijstūris 

Amerikāņu dramaturga Mureja Šizgala luga LUV, ko Liepājas teātrī iestudējis Dmitrijs Petrenko, manuprāt, ir absurda komēdija cilvēkiem, kam pietiek pašironijas paskatīties uz dzīvi (attiecībām, ilgām, vēlmēm) no malas. Jautājums, ko tā uzdod, faktiski ir aritmētisks, proti, vai saskaitāmo kārtība maina to summu? Atbilde izrādes beigās iznirst no tumsas (skatuvē un cilvēka dvēselē), toties pa ceļam izrāde paspēj arī sasmīdināt, uzdodot gluži eksistenciālus jautājumus. Piemēram, kā labāk – nodarboties ar seksu pirms vai pēc trauku mazgāšanas? 

Šizgala luga sarakstīta 20. gs. 60. gados, un tās autors programmiņā pieteikts ar savu slavenāko darbu: (kop)scenāriju populārajai filmai Sirdspuķīte, kurā Dastins Hofmans pārģērbjas sieviešu drānās, lai uzmanītu šķirto sievu un viņam attiesātos bērnus. LUV pārģērbšanās gan nav (ja neskaita Ērika Vilsona varoni, kurš izrādes beigās iznāk tērpies zvēra kostīmā, kaut kas vidējs starp suni un žurku), bet uz realitātes un absurda robežas balansējošais, fiziski aktīvās komēdijas stils iestudējumā ir atpazīstams.

Izrāde stāsta par attiecībām trīs cilvēku starpā. Leona Leščinska spēlētais Milts uz tilta satiek sen neredzēto studiju biedru Hariju (Ēriks Vilsons), kurš, akurāt vīlies dzīvē, gatavojas lēkt upē. Vārds pa vārdam, un Miltam ir izdevies draugu ne tikai dabūt nost no margām, bet arī «pārdot» viņam ideju par mīlestību kā katras dzīves vienīgo iespējamo saturu, piedāvājot arī mīlas objektu – Ellenu. Tiesa, Ineses Kučinskas atveidotā varone pagaidām vēl ir Milta sieva, kas vēlāk varoņu dzīvēs radīs dažus sarežģījumus, bet tobrīd skatuves centrā glūn milzīgs mēness un tā priekšā Ellena un Harijs jau dzied mīlas duetu.

Izrādes scenogrāfijai ir ironisks piesitiens. Sintija Jēkabsone iekārtojusi skatuves telpu aprūsējuši brūnganos toņos, tā ir absolūta noslēgtība. Varoņi uznāk un noiet nevis no kulisēm, bet pa skatuves priekšplānā iekārtotām, zemskatuvē vedošām kāpnītēm, gluži kā uzkāpj uz kuģa klāja. Pārvietoties pa trepēm šķiet tik neērti, ka iluminatoram līdzīgais lielais caurums skatuves dibensienā, aiz kura skalojas nāvi sološs ūdens klajs, kļūst gluži vai aicinošs. Pašnāvnieka ceļš prom no šīs nomācošās pasaules vienlaikus kalpo arī par zīmi mīlestībai – apaļais, izgaismotais atvērums «spēlē» pilnmēnesi, un atveras un aizveras, reaģējot uz turbulencēm varoņu mīlas frontē.

Turbulenču ir daudz, jo luga ir būvēta nevis kā psiholoģiski pamatotu dzīves ceļu attēlojums, bet gan atsevišķu ainu – anekdošu – virkne. Tēma viena: vēlme un nespēja dzīvot ar kādu kopā, mīlēt, gūt piepildījumu. Pārliecība, ka izlēmīga rīcība novedīs pie pozitīvām pārmaiņām. Krahs. Jauns mēģinājums. Krahs. Jauns mēģinājums. Varoņi nepārtraukti strīdas, kuram bijusi smagāka bērnība, kurš kuru nav apmierinājis, kurš mīl vai nīst vairāk, kurš… Un nav nekādas nozīmes tam, ka mainās «labo» un «slikto» lomu dinamika, varoņu seksuālās orientācijas, dzīves filozofijas. 

Kaleidoskops griežas, mainās krāsas un formas, bet tās veidojošie cilvēciņi ne mirkli nezaudē ticību, ka viss sliktais neizbēgami pazudīs, līdzko tiksi vaļā no tā otra, kurš traucē, un atradīsi laimi citās rokās.

Skatoties izrādi, brīžam ir jāsmejas – teksti skan ne tikai ironiski, bet dod arī pamatu pašironijai, atpazīstot trāpīgus, laikmetīgus jokus par dzimumu lomām, stereotipiem, tehnikām, ko lietojam, lai sevi attaisnotu situācijās, par ko sirds dziļumos zinām – nav tik vienkārši. Diemžēl smiekli neskan tik bieži, kā luga būtu pelnījusi. Daļēji, domāju, vainīgs izrādes «zaļums» – vakarā, kad skatījos izrādi, aktieri, par kuru profesionālajām spējām un talantu nav pamata šaubīties, lomas joprojām spēlēja bez īstas saspēles savā starpā un ar publiku, bet īsta komēdija bez spontanitātes un dzirkstelēm, protams, nevar uzdzirkstīt. 

Bet galvenais – liekas, režisors pats nav bijis īsti pārliecināts, ko iestudē: cinisku skatu uz muļķīgiem cilvēkiem, kas izrādās tik līdzīgi mums pašiem, vai melodramatisku stāstu par mīlas trijstūri. Publika mulst, tā arī nesaprotot: smieties vai skumt. Mēnesim gan viss būtu skaidrs, bet tas jau nerunā. Tāpēc mums atliek tikai minēt, ka flegmatiskais grāmatvedis debesu dzīlēs, piespiests mehāniski reģistrēt varoņu mīlas mokas, domā līdzīgi Šizgalam: kādas tur asaras, ja reiz sapni par mīlu varoņu sirdīs nespēj slāpēt ne pašu idiotisms, ne pat nāves draudi?

ooo

LUV. Nākamās izrādes 28. aprīlī, 17. un 30. maijā. Biļetes cena 3-17 €.

Sēklu baņķieris

Gandrīz visām augu sugām, kas pārstāvētas Latvijas sēklu bankā, Dainis Ruņģis māk noteikt DNS. «Tas pats princips kā policijas darbā, atrodot kriminālnoziedzniekus.» Tikko viņa darbs zinātnē novērtēts ar Latvijas meža nozares godalgu Zelta čiekurs un nomināciju apbalvojumam Laiks Ziedonim

Mežzinātnes institūta Silava Ģenētisko resursu centrā Salaspilī vesela telpa atvēlēta saldētavām. Tajās tiek uzturēta mīnus 20 grādu temperatūra; ja pazustu elektrība, trauksmes īsziņa darbiniekus sasniegtu pat nakts vidū. Ledusskapjos folijas maisiņos glabājas Latvijas sēklu banka – dehidrētas tautsaimniecībai svarīgāko laukaugu sēklas, kas gadsimtiem nesušas ražu mūsu platuma grādos.

Ģenētisko resursu centra vadošais pētnieks Dainis Ruņģis vārda tiešā nozīmē ir atgriezies pie saknēm. Austrālijas latvietis doktora grādu Sidnejā ieguvis par kokvilnas pētījumiem ar revolucionārām molekulārajām metodēm, DNS marķieriem. Šos precīzos datus varēja izmantot Austrālijas ekonomikai svarīgajā kokvilnas selekcijā. Pēcdoktorantūras studijās Kanādā Dainis DNS marķierus lietoja egļu pētniecībā. «Viens no pirmajiem skujkoku genoma projektiem pasaulē, ne tik daudz uz selekciju vērsts, bet vairāk, lai attīstītu DNS marķēšanas metodes, iegūtu informāciju par egles genomu,» viņš stāsta bez dižošanās. Ruņģis Ziemeļamerikas pētnieku komandai palīdzēja arī pabeigt papeles genoma sekvencēšanu, tas bija pirmais noteiktais koka sugas genoms pasaulē, pētījums publicēts 2006. gadā. «Kāpēc tieši papele? Ziemeļamerikas mežsaimniecībā tā ir svarīga suga, un genoms tai ir salīdzinoši mazs, tehniski vieglāk to izpētīt. Lapu kokus – bērzus, papeles, alkšņus – tāpēc pētīja pirmos. Pirms desmit gadiem vēl nebija tehnisku iespēju sekvencēt skujkoku genomus, jo tie ir ļoti lieli, astoņreiz lielāki nekā cilvēka genoms. Kādēļ? Neviens īsti nezina, tas arī vēl jāpēta.»

Varbūt tavai interesei par egļu pētniecību bija arī romantiska saikne ar Latviju: egle ir svarīgs koks mūsu kultūrā?
Pēcdoktorantūras studijās pieteicos uz diviem projektiem: viens ASV Vašingtonas štatā bija saistīts ar miežiem, otrs Vankūverā – ar egli. Izvēlējos egli, meža koki ģenētiski ir interesantāki nekā laukaugi, jo komplicētāki. Protams, katrs koks ir indivīds, tāpat kā cilvēks. Atskaitot tās sugas, ko uzpotē.

Kanādā nodzīvoju trīsarpus gadus. Bija iespēja palikt uz vēl vienu projektu, atkal uz trim četriem gadiem. Bija 2006. gads, un mēs [ar sievu Daci, Kanādā dzimušu latvieti] izdomājām braukt uz Latviju. Citā brīdī diezin vai tas būtu noticis. Meitai Kaivai bija pieci gadi, Metai –  trīs, vēl mazas. Atbraucām uz dullo, un man uzreiz parādījās darbs. Mūsu ģenētisko resursu centrā ir gan sēklu banka, gan molekulārā laboratorija.

Arī Latvijā turpini egļu pētniecību?
Mums ir daudz dažādu projektu. 80% pētījumu saistīti ar mežu un 20% ar laukaugiem. Fundamentālie ģenētiskie pētījumi ir par priedi, ko Latvijā vairāk stāda un atjauno. Bet ir pētījumi arī par ozoliem, jo tagad ir liela interese par platlapju sugām, kas klimata izmaiņu dēļ šeit nākotnē varētu labāk augt un vairāk izplatīties.

Gandrīz visām sugām, kas ir sēklu bankā, esam izstrādājuši DNS pasportizācijas metodikas, varam unikāli identificēt katru paraugu. Tas pats princips, kā izmantojot DNS metodi policijas darbā, atrodot kriminālnoziedzniekus. Ja divi paraugi sakrīt, varam secināt, ka tā ir tā pati šķirne. Ar šiem datiem varam noteikt, cik liela ir bioloģiskā daudzveidība, teiksim, miežu kolekcijā. Protams, gribam saglabāt to pēc iespējas vairāk.

Vai  Zelta čiekuru, Latvijas meža nozares gada balvu par zinātnes ieguldījumu nozares attīstībā, martā saņēmi par kādu konkrētu pētījumu?
Par diviem. Svarīgākais bija par priedes izturību pret slimībām – skujbiri un sakņu trupi. Molekulārā līmenī skatījāmies, kā priede reaģē, kad saslimst. Mēģinām saprast, kāpēc viena priede ir izturīgāka par citu – ar domu, ka to varētu izmantot selekcijā nākotnē. Pētījām arī priežu izturību pret mainīgiem klimata apstākļiem.

Pēdējos divos trijos gados esam sākuši arī pavisam jaunu virzienu – vilku un lūšu monitorēšanu. Institūtā jau no 90. gadiem ir uzskaitīts, cik dzīvnieku Latvijā tikuši nomedīti, noteikti to vecumi, metienu lielums mātītēm, sekots līdzi populācijai. Tagad ar ģenētiskajām metodēm varam noteikt vilku un lūšu radurakstus. Ja zināms, ka 2005. gadā pie Talsiem nomedīta vilku māte, kam iepriekš piedzimuši seši bērni, tad, nomedījot tajā pašā vietā citus vilkus, varam noteikt, vai tie ir viņas bērni vai sveši ienācēji. Esam spējuši noteikt ģimeņu grupas 100 km rādiusā, kas nozīmē, ka populācija ir patstāvīga, var pati atjaunoties. Taču varam atrast arī radiniekus, kas sastopami gan Latgalē, gan Kurzemē – tātad tos nebaida Daugava vai, teiksim, Bauskas šoseja. Populācijas kustība nodrošina ģenētiskās daudzveidības paplašināšanos. Pētījumu mērķis ir izpētīt populācijas ilgtspējību, lai būtu zinātnisks pamats medību kvotu noteikšanai.

Tad vēl – ģenētiskā pasportizācija, izpētot ātraudzīgās kārklu sugas dabā un izstrādājot metodes, lai identificētu klonus. Kārklu sugu ir daudz un dažādas, kārklus tagad izmanto arī biomasas ražošanā. Latvijā šobrīd tiek tirgots no Zviedrijas ievests materiāls, kas jau ir atlasīts ar vislabākajām īpašībām, bet doma ir atlasīt arī augstas kvalitātes Latvijas materiālu.

Sēklu bankas ir ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Kādēļ? Lai palīdzētu uzturēt bioloģisko daudzveidību?
Jā. Vienu no pirmajām sēklu bankām pagājušā gadsimta sākumā Pēterburgā izveidoja krievu botāniķis Nikolajs Vavilovs. Viņš bija izstrādājis teoriju, ka katrai laukaugu sugai ir izplatības centri. Vislielāko [ģenētisko] daudzveidību atradīsit tur, kur suga ir augusi savvaļā. Viņš apceļoja tādas vietas [epicentrus]: graudaugiem – Tuvajos Austrumos, kartupeļiem –  Dienvidamerikā – ar domu, ka tur varēs atrast visdažādākās īpašības, ko tālāk izmantot selekcijā. Bija savācis simtiem tūkstošu paraugu, ievietojis sēklu bankā. Tajā laikā galvenais bija sēklas izžāvēt, tad jau varēja pat turēt istabas temperatūrā.

Arī Vācijā ir viena no pasaulē vecākajām sēklu bankām. Bija pētījums, ka daži viņu miežu šķirņu paraugi, kas stāvējuši saldētavā, vēl 40 gadus varēja noturēt dīgtspēju. 

Baltijā šādas gēnu bankas sāka darboties pēc neatkarības atgūšanas, 90. gadu sākumā, sadarbībā ar ziemeļu gēnu banku NordGen Zviedrijā, Alnarpā. Tā ir liela reģionāla gēnu banka, kur ir saglabāti visi ziemeļvalstu paraugi. Mūsu gēnu banka veidota pēc viņu modeļa.

Vēlme izveidot mūsu augu sēklu bankas bija saistīta ar savas identitātes apzināšanos? Vai pēc neatkarības atgūšanas tika apkopots, kādas vēsturiskās kultūraugu šķirnes ir gājušas bojā padomju laikos?
Bija doma arī sekot ziemeļvalstu modelim, veidot Baltijas gēnu banku. Bet neatkarības eiforijā katrs gribēja savu.

Daži no mūsu paraugiem, lielākoties padomju laikos, ir ievietoti arī Vavilova kolekcijā Pēterburgā, un mēs tos mēģinājām atgūt. Atguvām salīdzinoši maz, un materiālam ir zema dīgtspēja, dažkārt pat īsti nezinājām, kas tas bija, jo pieraksti bija pārāk neskaidri.

Lielāko kolekcijas daļu ieguvām no pētniecības institūtiem. Katrā laukaugu selekcijas institūtā [arī padomju laikos] bija savas kolekcijas, ko izmantoja selekcijai. Arī savvaļas sēklu materiāls, kas iegūts ekspedīcijās, tiek izvērtēts un ievietots gēnu bankā.

Un atsevišķas kultūraugu šķirnes Latvijā ir saglabājušās no pagājušā gadsimta 20.-30. gadiem. Ja kaut kas jāatjauno vai jāizvērtē, to darām sadarbībā ar selekcijas institūtiem, mums šeit nav nekādu siltumnīcu vai lauku.

Bet… Piemēram, saņēmām materiālu no cukurbiešu selekcijas institūta, ko likvidēja, un mums tagad [bankā] stāv cukurbiešu sēklu kolekcija. Tomēr vairs nav neviena eksperta, kas palīdzēs, ja kaut kas no tās jāatjauno! Ar zirņiem arī ir grūtības. Priekuļu institūtā bija eksperti, taču galvenā selekcionāre jau pirms daudziem gadiem aizgāja pensijā. Zināšanas pazūd.

Nesen saņēmām zvanu no kundzes Bramberģē, Zemgalē. Viņai esot ģimenes īpašums, kur tēvs jau pirms kara saimniekoja, ir četru dažādu šķirņu zirņi, ko viņa visu mūžu ir audzējusi, un tagad viņai ir pāri 80. Mums vajadzētu būt aktīviem, lai savāktu šo materiālu, jo mums ir mandāts saglabāt Latvijas ģenētiskos resursus. Jā, aizbrauksim, savāksim, bet kas to izvērtēs?

Ir bijušas ekspedīcijas, teiksim, Līga Lepse no Pūres Dārzkopības pētījumu centra apsekoja dārzeņus dārzos, lai atlasītu unikālus paraugus. Tas nav viegli. Kādam varbūt ir interesants tomāts, bet, ja tā ir šķirne, kas ievesta no Krievijas pirms 20 gadiem, tā nemaz nav vietējā. 

Vai īsti vietējie tomāti vispār ir?
Jā, kartupeļi arī nemaz nav vietējie, tie ir no Dienvidamerikas, bet uzstādījums ir – tiem jābūt šeit audzētiem pietiekami ilgu laiku, pielāgojot vietējiem apstākļiem. Parasti arī meklējam, vai ir kāds apliecinājums, ka tie ir visu laiku audzēti vienā vietā, ir unikāli, atšķirīgi no citiem.

Ap 200 mūsu vissvarīgāko sēklu paraugu tagad atrodas arī Zviedrijā, Ziemeļu gēnu bankā. Plānojam nākamā gada sākumā ievietot paraugus arī Svalbārā Norvēģijā [sēklu bankā, kas iekārtota mūžīgajā sasalumā], kur ir vēl augstāks drošības līmenis.

Sīrijā bija starptautiska graudaugu gēnu banka, ļoti svarīga kolekcija, bet to izpostīja karā – laimīgā kārtā viņi bija ievietojuši savu kolekciju Svalbārā, varēja izņemt. 

Politiskās kataklizmas patiešām var būt sēklām izšķirošas?
Jā, arī Ēģiptē, kad pirms pāris gadiem bija nemieri, izpostīja gēnu banku, tāpēc jau vajag tās drošības kolekcijas. Tajā pašā Vavilova institūtā, kur vēl arvien ir viena no lielākajām sēklu bankām pasaulē, ap-stākļi ir samērā grūti, finansējuma nav, un ļoti daudz materiāla netiek uzglabāts pareizi vai netiek atjaunots, tas arī pazūd.

Tiek veidotas arī lauku kolekcijas tādām sugām, kuras nevar uzglabāt sēklu formā, teiksim, ābeles, kartupeļi. Priekuļu pētniecības centrā ir kartupeļi gan uz lauka, gan mēģenēs, Dobelē – augļukoku un ogulāju kolekcija, Pūrē – dārzeņi, Skrīveros – zālāji.

Eiropas Savienības vienotie standarti nav samazinājuši kultūraugu bioloģisko daudzveidību?
Tāpat kā cilvēkiem, stādmateriālam Eiro-pas Savienībā ir brīvā kustība, to var vest jebkur. Un tagad ir vairākas Eiropas direktīvas, kas saistītas ar vietējo šķirņu aizsardzību. Tām, kas ir reģistrētas, nav jāiziet tik stingras pārbaudes kā starptautiskajām, kam jābūt ģenētiski viendabīgām, stabilām. Mums Latvijā viena rabarberu šķirne ir apstiprināta kā vietējā, procesā ir pieteikums vietējām kaņepēm. Tā arī ir iespējams pasargāt vietējo šķirni.

Daudzas vecās šķirnes nemaz nav dokumentos pienācīgi nostiprinātas?
Jā, lai tirgotu sēklas, šķirnei ir jābūt reģistrētai. Pirms dažiem gadiem tas bija pamats tomātu dumpim – kāpēc gan šķirnei jābūt reģistrētai? Lai pircējam ir garantija, ka tas patiešām ir tas, ko viņš pērk, ka sēklām būs laba dīgtspēja, ka viss ir pārbaudīts. No otras puses, ierobežojumi samazina bioloģisko daudzveidību. Ir tikai zināms daudzums šķirņu, ko var tā pārbaudīt, reģistrēt un tirgot. 

Abas pieejas var sadzīvot. Kaimiņš var tev iedot sēklas – ja tu uzticies viņam, tad labi! Protams, liela lauksaimniecība grib stabilu, uzticamu [sēklu materiālu], bet mazākai nišas saimniecībai ir iespēja audzēt arī kaut ko vietēju, īpatnēju.

Pirms 100 gadiem, ja tu vispār gribēji tomātu, tas bija pašam jāizaudzē. Tagad vari aiziet uz lielveikalu un nopirkt vienu vai divas šķirnes. Tirgū varbūt var kaut ko vairāk atrast. Bet cilvēki zināmā mērā palikuši slinki, tā ir modernā dzīve.

Esam sākuši sadarbību ar Sandru Stabingi, kas pirms diviem gadiem izveidoja sēklu bibliotēku ar domu, ka cilvēki var atnest savas sēklas un mainīties ar citiem.

Šādas «sēklu glābēju» kustības ir samērā populāras Austrijā un Šveicē. 

Latviju nevar salīdzināt ar Rietumeiropu, Franciju vai Itāliju, tur lauksaimnieki nepārtraukti audzē vienu un to pašu šķirni. Nav bijis pārtraukuma, saimniecības ģimenēm ir piederējušas simtiem gadu. Latvijā cilvēkiem, kas atguvuši ģimeņu īpašumus, bija jāsāk no tukšas vietas. Cilvēki prasa: kur mēs varam dabūt vietējās sēklas? Vairāk prasa par kultūraugiem –  kviešiem, rudziem, ko mājās neaudzēja.

Galvenais – viņi ir sapratuši to vērtību. Ir jāceļ vietējo šķirņu atpazīstamība, jāsaprot, ka tas patiešām ir kaut kas unikāls un vērtīgs.

Pelēkie zirņi tagad iekļauti Eiropas Nacionālo produktu reģistrā, vai tiešām tie ir tik unikāli?
Jā, agrāk tos plaši ēda arī Zviedrijā, tagad šis ieradums zudis. Latvijā vēl var pat aiziet uz lielveikalu un nopirkt pelēkos zirņus! Mana tante Austrālijā pirms 20 gadiem uz Ziemassvētkiem meklēja pelēkos zirņus, sazvanīja kādu, kam tie bija. Viņš prasīja – cik tonnas tu gribi? Tante saka: kādu kilogramu vai divus. Viņš bija pārsteigts – ko tu ar tiem darīsi? Taisos ēst, viņa atbildēja. «Ko? Mēs tos tikai cūkām barojam!»

Zviedri Zviedrijā arī gribēja atjaunot savus pelēkos zirņus, kāds bija reģistrējis vectēva šķirni. Skandināvi, salīdzinot ar Latviju, ir bagātāki, ir gatavi ieguldīt naudu šādā lietā, ja tur ir skaists stāsts. Sēklas tirgo kopā ar bildēm no saimniecības, un cilvēki pērk un arī maksā, jo tā ir vēsture.

Pelēkie zirņi, kaņepju sviests, linsēklas, linu eļļa, griķi, grūbas – nekas no tā nav pazīstams Austrālijā.

Bet izrādās – Latvijā arī trifeles ir un sparģeļus var audzēt.
Jā, arī pie mums atnāca viens entuziasts, kas gribēja trifeles audzēt. Ir dažādas trifeļu sugas, tās, kas Latvijā aug [brīvā dabā], ir tā sauktās vasaras trifeles, kas nav tik vērtīgas. Viņam bija doma ierīkot plantāciju, bija pat importējis trifeles no Vācijas vai Itālijas, ko domāja uzlikt uz vietējām koku sugām. Bet ir aizdomas, ka dārgās trifeles nav īsti piemērotas Latvijas klimatam. Ik pa brīdim kāds izmēģina, un tas neaiziet.

Tāpat kā ar sojas pupām: tagad pat mūsu kolekcijā ir to paraugi, laiku pa laikam kāds par tiem interesējas. Skatījāmies sojas audzēšanas vēsturi Latvijā – ik pa 20-30 gadiem kāds izdomā mēģināt atkal. Jau pirms kara viens sāka, tad 50.-60.gados kāds cits laiciņu mēģināja, bet laikam atkal nebija pareizie apstākļi.

Ir viens latvietis, kas Kanādā strādā ar sojas pupu selekciju, bijām aizsūtījuši viņam paraugus. Kanādā klimats ir līdzīgs kā šeit, tikai jāatlasa pareizais materiāls.

Ko darbā esi izvirzījis par savu misiju?
Ģenētisko resursu izpēti. Zinātnē jau nekad nevari pareģot, kas būs nākamais, kas var izrādīties noderīgs, it īpaši fundamentālos pētījumos. Nav tā, ka projekta beigās, pēc trim gadiem, tev noteikti būs patents un produkts, ko tirgosi. Tu vienkārši kaut ko jaunu uzzināsi un izglītosi citus darbiniekus, un tas pacels zinātnes kvalitāti, kas ir valstij svarīgi.

5 nozīmīgas sēklu bankas

Svalbāras globālā sēklu glabātuve Špicbergenas salā Norvēģijā, 1300 km aiz Polāra loka. Glabātuve ierakta 130 m dziļumā, 130 m virs jūras līmeņa. Pašreiz tajā atrodas 880 000 sēklu paraugu (kapacitāte 4 500 000).

Tūkstošgades sēklu bankas projekts Kjū botāniskajā dārzā Anglijā. Specializējas uz savvaļas augiem. Satur 80 000 paraugu; 37 600 sugu, apmēram 12,5% no visām sēklu augu sugām pasaulē.

Vavilova institūts Sanktpēterburgā Krievijā. Sāka darbu 1924. gadā. Satur 60 000 sēklu paraugu. Lauku kolekcijās arī uztur ogulājus un augļu kokus. Kolekcijā ir vairāk nekā 1000 zemeņu paraugu.

Starptautiskais Kartupeļu centrs Limā Peru. Glabā vairāk nekā 7000 kartupeļu šķirņu un to savvaļas formu. Ir pat sākti eksperimenti, lai noskaidrotu, vai kartupeļi varētu augt uz Marsa.

Starptautiskais Sauso rajonu lauksaimniecības pētniecības centrs atradās Alepo Sīrijā, bet kopš 2012. gada evakuēts uz Beirūtu Libānā. Satur vairāk nekā 148 000 graudaugu, zāļaugu un citu sugu paraugu. Atjaunoja savu kolekciju, izmantojot Svalbārā saglabātos sēklu paraugus, jo karš Sīrijā liedza piekļuvi esošajai kolekcijai.

CV

Dzimis 1972. gada 26. jūnijā Sidnejā
1997. Jaundienvidvelsas Universitātes bakalaura grāds bioloģijā un ģenētikā
2003. Sidnejas Universitātes bioloģijas doktora grāds
No 2006. gada Latvijas valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks
Vairāk nekā 40 zinātnisku publikāciju līdzautors
Sieva Dace, skolotāja Rīgas Starptautiskajā skolā, meitas Kaiva Solvita (15), Meta Milda (14), Zīle Māra (9)

Ir iesaka

Kultūras un izklaides notikumi

22. aprīlis. IZRĀDE. LUV. SMIEKLĪGS STĀSTS PAR IZMISUMU LIEPĀJAS TEĀTRĪ. Trīs cilvēku ceļi krustojas, kad viens cenšas nolēkt no tilta. Izrādes gaitā visi trīs veidos smieklīgu mīlas trijstūri. Režisors Dmitrijs Petrenko. Lomās Inese Kučinska, Leons Leščinskis, Ēriks Vilsons. Biļetes cena 3-17 €. Bilesuparadize.lv

21. aprīlis. KONCERTS. LNSO KINOKONCERTS LIELAJĀ ĢILDĒ. Mēmā kino seanss ar dzīvo mūziku. Franču kinoimpresionisms filmā pēc Edgara Alana Po stāsta Ašeru nama gals ar Debisī un Ravela mūziku. Programmā arī Jura Karlsona darbs Jāzepa vīzijas. Solists Daumants Kalniņš, diriģents Ainārs Rubiķis. Biļetes cena 10-25 €. Bilesuparadize.lv

22. aprīlis. DEJA. MIKROIZRĀDES SEPTIŅOS PĀRDAUGAVAS DZĪVOKĻOS. Latviešu un islandiešu dejas mākslinieces Kristīne Brīniņa, Agate Bankava un Ausruna Magnusdotira, iedvesmojoties no dzīvokļu iemītnieku pieredzes, atmiņām un ikdienas kustībām, radīs unikālas horeogrāfiskās situācijas. Ieeja bez maksas. Iepriekš jāreģistrējas [email protected]

23., 24. aprīlis. IZRĀDE. PEKINAS DEJU TEĀTRIS KONCERTZĀLĒ GORS UN NACIONĀLAJĀ OPERĀ. Ķīnas dejotāju priekšnesumā vispirms Rēzeknē, pēc tam Rīgā būs skatāmi trīs deju viencēlieni – Lakstīgala un roze, Inde un Atvadas, ēnas. Izrāde notiek Starptautiskā Baltijas baleta festivāla ietvaros. Biļetes cena 7-40 €. Bilesuparadize.lv

Kinojaunumi


oooo
 Mana draudzene – monstrs / Colossal. Nedēļas patīkamākais un arī dīvainākais pārsteigums: sadzīviska komēdijdrāma ar zinātniskās fantastikas ielaidumiem un atsaucēm uz briesmoņu filmām. Šķietami absurdā žanru ķauša centrā ir labi nostrādāta alegorija par cīņu ar alkoholismu un iestigušām attiecībām. Lai arī pilnīgai veiksmei filmā trūkst dinamiskāka ritma, aktrises Annas Hetevejas (galvenajā lomā) spēja gan būt lieliskai komiķei, gan izspēlēt emocionāli dziļākas notis ir apbrīnojama. Kino no 21. aprīļa.

oooc Varenais Ričards / Richard the Stork. Eiropā tapusī animācijas filma par zvirbuli, kurš uzaudzis starp stārķiem, tehniskajā izpildījumā ir konkurētspējīga ar Amerikas lielo studiju darbiem. Taču pozitīvā atšķirība ir tā, ka filmai, tāpat kā vairumam citu Vecā kontinenta kinodarbu bērniem, ir labs idejiskais pamats. Piemēram, stāstā par zvirbuli Ričardu ir uzsvērta drosme un atvērtība pret atšķirīgo, turklāt filmā ir labs humors. Kino no 21. aprīļa.

Jaunākās grāmatas

NULL


DZEJA.
HUANS RAMONS HIMENESS. DZELTENAIS APRĪLIS. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. Spāņu dzejnieka, Nobela prēmijas literatūrā laureāta dzejas izlase izdota izdevniecības bilingvālajā samta sērijā. Sastādītājs un atdzejotājs ir Leons Briedis. «Himenesa dzeja – tas ir iekšējs monologs, dvēseles grēksūdze jeb, spāniski runājot, ensimismamiento (pašiedziļināšanās),» raksta atdzejotājs. Apgāda cena 8 €.

ROMĀNS. KERIJA DRŪRIJA. SEPTĪTĀ KAMERA. IZDEVNIECĪBA JĀŅA ROZES APGĀDS. Darbība norisinās alternatīvā mūsdienu pasaulē, kurā slepkavībā apsūdzēto likteņus izlemj nevis tiesa, bet sistēma Balso visi. Pusaudze Marta ir atzinusies, ka nošāvusi slavenu miljonāru. Vai viņas teiktajam var ticēt? Varbūt viņa uzņemas cita vainu? Apgāda cena 13,65 €.

VĒSTURE. ZEMCIEŠU CILTS. IZDEVĒJS LATVIEŠU SKAUTU KUSTĪBA UN APGĀDS VESTA-LK. Apjomīga (600 lappušu un vairāk nekā 3000 fotogrāfiju) latviešu skautisma dokumentācija no pirmsākumiem līdz 2017. gadam. Aprakstītas skautu gaitas jaunajā Latvijas valstī, izplatība pēc Otrā pasaules kara, atdzimšana atjaunotajā valstī un skautisma vieta Latvijā un globālajā skautisma kustībā patlaban.

Grāmatas bez vākiem

NULL

Elenas Ferrantes Neapoles tetraloģijas otrā grāmata Jaunais uzvārds arheoloģiskā precizitātē noslauka smalkā pūdera paliekas no sievietes sejas

Labi, ka ikdienā nav jāpārvietojas ar sabiedrisko transportu. Būtu kauns no somas izvilkt grāmatu ar tik «rozemundpilčerisku» vāku, es atkal nopūšos, tomēr pieveru acis un ķeros pie kārtējās devas «Ferrantes drudža» – Neapoles tetraloģijas otrās grāmatas Jaunais uzvārds. Romānu sērijas dizaina izvēle mani mulsina tik ļoti, ka drīz sāku šaubīties, vai tikai zem to vākiem patiešām nav iesmērēta lubene. Un nebūs jau arī melots – ja uzņemtos atstāstīt romānu sižetu, sanāktu vistīrākā ziepju opera. Kad pēc neticībā izcīnītām pirmajām simt lappusēm secinu, ka manu prātu arvien nodarbina tetraloģijas tracinoši jēlie vāki, nevis literatūra, kas zem tiem glabājas, uzzinu, ka savā apjukumā neesmu viena. 

Par sensāciju kļuvusi ne tikai mīklainā autores Elenas Ferrantes persona, kas tiek rūpīgi turēta noslēpumā (veicinot iekļūšanu amerikāņu žurnāla Time 2016. gada 100 ietekmīgāko cilvēku sarakstā), bet arī itāļu oriģinālizdevuma dizains, kas izmantots vairumā pasaules tulkojumu, to skaitā arī latviešu izdevumos. Lasītāji visā pasaulē rauc degunu – vāki ir bezgaumīgi. Vēl ļaunāk – tie ir maldinoši! Oriģinālizdevumu dizaina autors gan apgalvo, ka sērijas mākslinieciskais vēstījums esot bijis iecerēts kā «ironisks kičs». Vāku dizainā ironijas pēdas neatrast, taču, iespējams, tā bijusi ironiska mārketinga stratēģija – pārkāpjot jebkurus mārketinga loģikas likumus, romāni sasnieguši savu mērķauditoriju, kas nemēdz lasīt t. s. dāmu literatūru, taču pie viena paķēruši arī tos, kas lubenes lasa.

Forma neatbilst saturam, jo šis drīzāk ir feministisks vēstījums – Ferrante arheoloģiskā precizitātē un saudzīgā rūpībā noslauka itin visas smalkā pūdera paliekas no sievietes sejas, atkailinot mūsu iekšējo pasauli līdz kaulam godīgi (rakstu «mūsu», jo lasot izjustā kauna un neērtības sajūta signalizē, ka uztaustītas ikvienas sievietes – arī manas – nepieklājīgākās domas un sajūtas, kuras mēs pašas vislabprātāk paslēptu no sevis: draudzība, kas mijas ar skaudību; ļaunatminīga fiziskā un intelektuālā sāncensība; nedrošība un vājums, ko aizsedz drūms kareivīgums). Šis ir tas gadījums, kad nevajadzētu spriest par grāmatu pēc tās vākiem. Un nespriest par sievieti pēc biksēm.

Aizklājot Jaunā uzvārda vākus, atklājas stāsts, kas vēsta gan par dzimumu, gan arī par sociālo nevienlīdzību. Romānu cikls spoži portretē 20. gadsimta politisko un sociālo dzīvi melnbalti kontrastainajā, putekļainajā Neapolē. Te divas nabadzīgas pusaudzes, Elena un Lina, būdamas viena otras pretmets, mēģina pārvarēt sevi, lai kļūtu par otru, šādā sāncensībā kļūdamas intelektuāli arvien spožākas. Taču nabadzības kaulainie pirksti talantīgāko un daudzsološāko Linu piespiež pie zemes aizrīties ar Neapoles putekļiem. Lina ir ne tikai dumpīga, bet arī gudra, un tā ir nāvējoša kombinācija 20. gadsimta 70. gadu Itālijas vīriešu varas un naudas spēlē, kurā ne tikai pār sievietēm kā vulkāna izvirdums līst un līst primitīvas vardarbības asiņainā lava: kautiņi, izvarošanas, vicināšanās ar nažiem, nemaz nerunājot par nievām un vulgārām lamām. Ferrante savai spožākajai varonei novēlējusi neveiksmieces lomu, lai pierādītu, ka dzīve ar uzcītīgu regularitāti liks kāju priekšā tiem, kas atļausies nepakļauties lietu kārtībai. Tikmēr Linas draudzene Elena, nospiesta uz visām četrām, klusuciešot rāpo ārpus nabadzības abpurtā loka, panākot savu nevis ar talantu, bet ar uzcītīgu darbu. Vai labais notiek tikai ar tiem, kas samiernieciski pakļaujas noteikumiem? Katrā laikmetā ir vajadzīgs vismaz viens tāds upurcilvēks kā Lina – neparedzama kā grāmatas bez vākiem, mežonīga un nevaldāma -, lai atkal kaut par pāris kvadrātmetriem paplašinātu robežas, kurās elpot samiernieciskajiem. 

Lai ar kādiem līdzekļiem katra meitene panāk savu, abas nemitīgi cīnās, lai kļūtu par sevis labāku versiju. Un tieši grāmatas ir tās, kas izvelk meitenes no nabadzības ēnainās alas saules gaismā, kurā beidzot ieraudzīt sevi – savas plaukstas, savilktas niknās dūrēs, kareivīgi izriestās krūtis, saulē un dusmās šauri sažmiegtās acis – un pirmo reizi dzirdēt savu balsi, kas vairs neatbalsojas alas sienās un akli nevēršas pret sevi. Grāmatas ir tā saules gaisma, kas ļauj sevi ieraudzīt visā pilnībā un savā priekšā izgaismo pasauli. 

Nākamā Ferrantes grāmata ciklā Neapoles tetraloģija, kā sola izdevniecība, – jau maijā.

Elena Ferrante. Jaunais uzvārds. Izdevniecība Zvaigzne ABC. Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 16,99 €.