Grāmatas bez vākiem • IR.lv

Grāmatas bez vākiem

5
NULL

Elenas Ferrantes Neapoles tetraloģijas otrā grāmata Jaunais uzvārds arheoloģiskā precizitātē noslauka smalkā pūdera paliekas no sievietes sejas

Labi, ka ikdienā nav jāpārvietojas ar sabiedrisko transportu. Būtu kauns no somas izvilkt grāmatu ar tik «rozemundpilčerisku» vāku, es atkal nopūšos, tomēr pieveru acis un ķeros pie kārtējās devas «Ferrantes drudža» – Neapoles tetraloģijas otrās grāmatas Jaunais uzvārds. Romānu sērijas dizaina izvēle mani mulsina tik ļoti, ka drīz sāku šaubīties, vai tikai zem to vākiem patiešām nav iesmērēta lubene. Un nebūs jau arī melots – ja uzņemtos atstāstīt romānu sižetu, sanāktu vistīrākā ziepju opera. Kad pēc neticībā izcīnītām pirmajām simt lappusēm secinu, ka manu prātu arvien nodarbina tetraloģijas tracinoši jēlie vāki, nevis literatūra, kas zem tiem glabājas, uzzinu, ka savā apjukumā neesmu viena. 

Par sensāciju kļuvusi ne tikai mīklainā autores Elenas Ferrantes persona, kas tiek rūpīgi turēta noslēpumā (veicinot iekļūšanu amerikāņu žurnāla Time 2016. gada 100 ietekmīgāko cilvēku sarakstā), bet arī itāļu oriģinālizdevuma dizains, kas izmantots vairumā pasaules tulkojumu, to skaitā arī latviešu izdevumos. Lasītāji visā pasaulē rauc degunu – vāki ir bezgaumīgi. Vēl ļaunāk – tie ir maldinoši! Oriģinālizdevumu dizaina autors gan apgalvo, ka sērijas mākslinieciskais vēstījums esot bijis iecerēts kā «ironisks kičs». Vāku dizainā ironijas pēdas neatrast, taču, iespējams, tā bijusi ironiska mārketinga stratēģija – pārkāpjot jebkurus mārketinga loģikas likumus, romāni sasnieguši savu mērķauditoriju, kas nemēdz lasīt t. s. dāmu literatūru, taču pie viena paķēruši arī tos, kas lubenes lasa.

Forma neatbilst saturam, jo šis drīzāk ir feministisks vēstījums – Ferrante arheoloģiskā precizitātē un saudzīgā rūpībā noslauka itin visas smalkā pūdera paliekas no sievietes sejas, atkailinot mūsu iekšējo pasauli līdz kaulam godīgi (rakstu «mūsu», jo lasot izjustā kauna un neērtības sajūta signalizē, ka uztaustītas ikvienas sievietes – arī manas – nepieklājīgākās domas un sajūtas, kuras mēs pašas vislabprātāk paslēptu no sevis: draudzība, kas mijas ar skaudību; ļaunatminīga fiziskā un intelektuālā sāncensība; nedrošība un vājums, ko aizsedz drūms kareivīgums). Šis ir tas gadījums, kad nevajadzētu spriest par grāmatu pēc tās vākiem. Un nespriest par sievieti pēc biksēm.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu