Baiba Rubesa atstājusi augstu amatu bagātajā naftas uzņēmumā Statoil, lai būtu mājās, Latvijā. Viņai ir ko teikt par politiku, korupciju un to, kā nāves klātbūtnē izmainās skats uz dzīves vērtībām
Baibas Rubesas vārds ir pazīstams daudziem. Viņa ir ne tikai daudzus gadus vadījusi vienu no Latvijas redzamākajiem uzņēmumiem – Latvija Statoil, bet, tāpat kā viņas tēvs, uzņēmējs, Latvijas Bankas padomnieks un aktīvs trimdas darbinieks Brunis un māsa, dramaturģe un režisore Baņuta, vienmēr ir bijusi sabiedriski aktīva, turklāt patīk un prot spilgti izteikties. Pēdējos piecus gadus viņa ir pavadījusi ārpus Latvijas augstos koncerna Statoil amatos, bet šovasar nolēma atgriezties Latvijā. Brīnišķīgi saulainā jūlija rītā tikos ar viņu, lai parunātu par šo lēmumu, par ārzemēs gūto pieredzi un nākotnes plāniem, kā arī par smagu pārbaudījumu, kas piemeklējis māsas ģimeni.
Pēc pieciem gadiem ārzemēs esi pārcēlusies atpakaļ uz Latviju. Kādas ir sajūtas?
Ārkārtīgi labas, jo tā ir mērķtiecīga atgriešanās mājās.
Mērķtiecīga atgriešanās. Kāds ir mērķis?
Būt mājās, respektīvi, tas nav pilnīgi dulls lēmums. Varbūt sākšu no cita gala. Manas māsas vīrs [mūziķis Niks Gothams] ļoti nopietni saslima. Ja skaties, kā tavs vienaudzis aiziet mūžībā, tad ļoti ātri parādās jautājums, kā dēļ ir vērts dzīvot. Lai pelnītu naudu un nomaksātu hipotēku? Manā gadījumā tālu prom no ģimenes un draugiem, kā [Eiropas komisārs Andris] Piebalgs nesen teica, lidmašīnās un koferos? Vai labāk tomēr meklēt dzīvi, kas tev liekas vērtīgāka ar ģimeni un ar draugiem? Tāpēc meklēju ceļu, kā atgriezties, un to arī atradu.
Ko taisies Latvijā darīt?
Kopš pagājušā gada rudens esmu bankas Citadele padomē, bet tas nav pilna laika darbs, lai gan prasa vairāk laika, nekā biju domājusi. Turklāt pēc Statoil atstāšanas man vismaz uz brīdi ir finansiālā brīvība, kas dod iespēju padomāt, ko darīt tālāk. Tagad es ievelku patīkamu, vasarīgu elpu, un tad redzēs, vai došos konsultāciju jomā, vai meklēšu kādu citu darbu, vai pati sākšu kaut ko.
Bija baumas, ka tevi uzrunāja kā iespējamo satiksmes ministri pēc Aivja Roņa atkāpšanās gada sākumā.
Tā ir taisnība.
Kāpēc atteici?
Nevienam nevajadzētu kļūt par ministru tā «uz sitiena». Satiksmes jomu es daudzmaz saprotu. Tā ir viena no nopietnākajām, prasīgākajām un katrā ziņā viena no bagātākajām ministrijām Latvijā. Taču, lai būtu veiksmīgs ministrs, jābūt ļoti stiprai politiskai aizmugurei. Tādas man nav.
Bet vai būtu interese kādreiz iesaistīties politikā?
Viss ir iespējams, taču ne tuvākajā nākotnē, un es noteikti netaisos dibināt partiju. Domāju, ka šīs regulāri vērojamās ambīcijas dibināt partiju ir pilnīgi «garām». Mums vajag stabilāku politisko vidi. Tāda sajūta, ka latviešos ir revolucionārais gēns, ka visu laiku vajag gāzt esošo un taisīt kaut ko jaunu. Taču svarīgs ir arī paliekošais. Lai Dievs dod mums 2-3, maksimums, četras stipras partijas, kuras var savā starpā patiesi sacensties.
Vai pašreizējā partiju spektrā redzi šīs četras ilglaicīgās partijas?
Protams. Vienādi vai otrādi Vienotība ir viena no tām. Saskaņas centrs, kurš, es pieņemu, varētu arī vēl akceptēt kādas izmaiņas, ir otra. Vēl Zaļo un Zemnieku savienība un Nacionālā apvienība, ja nedaudz nomainās vadība. Mēs jau redzam, kā Tēvzemei un brīvībai īpatsvars šajā organizācijā ir mainījies, pienākot klāt Visu Latvijai! Es pieņemu, ka ar ZZS notiks kas līdzīgs.
Vai šīs partijas tiek galā ar Latvijas izaicinājumiem? Vai mēs esam veiksmīgi tikuši galā ar krīzi?
Ja kaut ko esmu iemācījusies, jo sevišķi pēdējos divos gados, tad to, ka nav absolūtas atbildes – jā vai nē. Vienmēr pa vidu ir pelēkie toņi. Principā jā, ar krīzi ir tikts galā. Ekonomiskajā ziņā Latvija nesabruka. Tomēr vēl ir tāls ceļš ejams. Ir disonanse starp to, ko stāsta par tādu un tādu iekšzemes kopprodukta pieaugumu, un realitāti, ko redz ielās – nabadzību. Pēdējo piecu gadu laikā ir pieaugusi nabadzība, iztukšojas Rīgas, Kuldīgas, Liepājas un citu pilsētu ielas. Nākamais uzdevums noteikti ir samazināt šo disonansi starp nabadzīgajiem un izteikti turīgajiem.
Ir dzirdētas visādas muļķības, ka mums nevajadzētu iestāties eirozonā, ka mums nevajadzēja [krīzes pārvarēšanā] darīt to vai to. Taču mēs varam pateikties tiem, kas bija pietiekami žēlīgi un iedeva mums miljoniem eiro, lai pensionāriem varētu turpināt izmaksāt pensijas, lai skolotāji varētu turpināt strādāt.
Taču ir uzdevumi, ar kuriem nav tikts galā. Kā padarīt birokrātiju ievērojami efektīvāku – vai tas būtu valsts iepirkumos vai daudzās citās jomās, kurās ir par daudz cilvēku, par daudz procesu, kurus varētu vienkāršot. Atdeve Latvijas budžetam būtu daudz augstāka.
Mēs netiekam galā ar izglītības jautājumiem. Lai gan dažiem tas varētu šķist ļoti nepopulāri, man ir simpātijas pret [bijušā izglītības ministra Roberta] Ķīļa piedāvātajām reformām. Taču komunikācija bija katastrofāla. Jāatrod veids, kā «iebarot» to, kas ir jādara, jo ir ārkārtīgi daudz sāpīgu lēmumu. Varēja pieņemt sāpīgos ekonomiskos lēmumus, jo tie visi bija acīmredzami nepieciešami, bet nepieciešamie lēmumi izglītības sistēmā netiek pieņemti.
Trešā joma, ar kuru netiek galā, ir pelēkā ekonomika. Darbs Statoil man skaidri parādīja korelāciju starp valsts nabadzības līmeni un tās vietu [starptautiskās pretkorupcijas organizācijas] Transparency International korupcijas uztveres indeksā. Jo augstāka vieta, jo augstāka labklājība, jo zemāka – jo mazāk labklājības.
Naftas firmām darba lauks bieži vien ir valstīs, kurās korupcijas līmenis ir visai augsts. Kā tāds sociāli atbildīgs norvēģu uzņēmums kā Statoil var tur strādāt?
Tā ir bijusi īsta dzīves skola. [Kā viceprezidente, kas atbildīga par korporatīvo sociālo atbildību], es strādāju ar tādām valstīm kā Angola, Azerbaidžāna. Biju valdes locekle organizācijā Extractive Industries Transparency Initiative. Tās mērķis ir samazināt korupciju valstīs, kuras iegūst naftu, gāzi un derīgos izrakteņus. Lai to izdarītu, ir jāatrod ceļš, kā līgumos iestrādāt prasību publiski deklarēt samaksātos nodokļus. Šajā industrijā parasti nav zināms, cik uzņēmumi maksā valstij nodokļos. Nevalstiskās organizācijas vēlas zināt, cik naftas kompānijas ir samaksājušas valstij. Tad tās var prasīt valdībai, ko tā izdarījusi ar šo naudu, kura mēdz būt ļoti liela.
Problēma ir tāda, ka, galu galā, atbildīga ir valdība. Iedzīvotājiem ir jāspēj no valdības prasīt atbildību.
Taču var arī paskatīties no otras puses un uzdot jautājumu mūsu komisāram [Andrim Piebalgam, kurš atbild par Eiropas Savienības attīstības palīdzību]. Lielākā daļa no Āfrikai veltītā attīstības budžeta, milzīgas summas, aiziet valstīm, kuras ir bagātīgi apveltītas ar derīgiem izrakteņiem. Latvija būtu priecīga, ja varētu saņemt 0,001% no tās naudas, kura tur tiek iegūta. Vai ES prasa no palīdzības saņēmējiem, lai viņi arī obligāti informētu par nodokļiem, kurus saņem par šiem izrakteņiem, un kā šī nauda tiek tērēta?
Piebalga kungs nav pieprasījis šādu noteikumu ieviešanu?
Viņš apgalvo, ka šad tad par šiem jautājumiem tiek runāts. Taču – viens ir, vai tu runā, bet otrs – vai turpini dot naudu. Es zinu par diviem gadījumiem, kad Statoil nav ieguldījis kādā valstī, jo mēs sapratām, ka korupcijas risks ir pārāk liels.
Taču ir arī iespējams strādāt šādās valstīs, nedodot kukuļus.
Jā, ir. Tas prasa vairāk laika un pacietības. Latvijā arī ir iespējams strādāt, nedodot kukuļus. Nesenajā Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā, kur par šiem jautājumiem runāju, pie manis pēc tam pienāca vairāki cilvēki un teica: jūs zināt, Rubesas kundze, jums ir taisnība. Ir iespējams strādāt, tikai tas prasa vairāk laika. Tas ir cilvēku galvās.
Latvija patlaban ir izvirzījusi Centrālāziju par vienu no savām ārpolitikas prioritātēm. Vai tas ir pareizi? Vai tur ir kādi riski?
Man ir ļoti dažādas domas. Man bija īpaša pozīcija Azerbaidžānas organizācijā tikai tāpēc, ka es biju no «Pribaltikas». Momentā atveras durvis, visi atceras Jūrmalu, attieksme ir atvērtāka. Man nav šaubu, ka tur Latvijas uzņēmējiem ir iespējas. Taču nemaldināsim sevi, ka tās ir viscaurskatāmākās valstis. Kādu tēlu mēs gribam pēc tam Eiropas tirgos? [Ārlietu ministrs Edgars] Rinkēvičs varbūt arī pamatoti uzskata, ka mēs varam uzlabot caurskatāmību Azerbaidžānā. Es gan jautātu – vai nevajadzētu vispirms sākt to darīt pašu mājās? Centrālāzijā ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Turklāt nedomāju, ka uzņēmējiem ir viegli atrast biznesu šajās valstīs, jo noteikti vajag kontaktus ar kādu vietējo. No otras puses, azerbaidžāņi ir ļoti mīļi. Kad esi ar viņiem sadraudzējies, viņi ir pretimnākoši un izpalīdzīgi.
Tu tagad strādā Citadelē, kas ir valsts uzņēmums. Pirms tam strādāji Statoil, kas ir valsts uzņēmums. Latvijā bieži apgalvo, ka privātais vienmēr saimnieko labāk. No pieredzes šajos uzņēmumos, kā tu vērtētu šo apgalvojumu?
Valsts var efektīvi pārvaldīt uzņēmumu. Taču ar priekšnosacījumu, ka valsts tam ļauj strādāt kā privātam uzņēmumam. Vai Latvijas valstij ir vieta banku biznesā? Nedomāju, ka tas ir prātīgākais ceļš, un esmu droša, ka valsts īpatsvars Citadelē pamatīgi samazināsies. Vai vajag privatizēt Latvenergo? Es uzskatu, ka vajag, vismaz daļēji. Ja uzņēmumu kotē biržā, vēl jo labāk.
Tagad valdība izskata valsts uzņēmumu pārvaldes koncepciju, kas sadūrusies ar lielu pretestību. Tāpat ar izglītības reformu – visur iesakņojušās jau esošās intereses, ir liela pretestība pret jebkādām pārmaiņām. Reformu partija ienāca politikā ar domu šīs lietas mainīt, bet šovasar pašvaldību vēlēšanās viņiem neveicās. Kā var cīnīties pret šīm iesīkstējušajām interešu grupām?
Tas visā pasaulē ir grūti, arī Norvēģijā un Kanādā.
Par Reformu partiju – tas izklausīsies skaudri, jo man pret to ir lielas simpātijas, bet tā nebija partija. Tā bija vēl viena grupa, kura izveidojās uz revolucionārā pacēluma. Tajā gan ir arī ļoti daudz kā pozitīva, un vispozitīvākais ir RP ministri – prasmīgi un augsti profesionāli, viņi māk vadīt, māk komunicēt. Ķīlis gan ir īpašs gadījums. Viņam pavisam noteikti bija vīzija, principā pareiza, bet varēja citādi to kārtot. Taču es neticu, ka Reformu partijai ir izredzes nākotnē. Viņiem, tāpat kā Vienotībai, ir nepieciešamas jaunas sejas. Ja Dievs dos, viņiem piemitīs gudrība saplūst kopā.
Tātad, atgriežoties pie politikas, – ja tu gribēsi tajā iesaistīties, tad būs jāiestājas vienā no šīm partijām?
Tā ir.
Vai esi domājusi, kā tas varētu notikt?
Jā, bet es to neatklāšu. (Smejas.) Es noteikti simpatizēju Vienotībai, Reformu partijai, pat Tautas partijai. Man ir liberāli konservatīva nostāja daudzos jautājumos. Tomēr mani satriec koncentrēšanās ap indivīdiem. Uzņēmējdarbībā ir svarīga komanda, vientuļie varoņi nekad neko nepanāk. Ir jābūt komandai un tam, ko Latvijā sauc par «demokrātisko vadību». Ir jāspēj tiešām ieklausīties citos un dot arī tiesības citiem rīkoties. Es nopūšos, kad dzirdu, ka atkal taisās veidot partiju ap kādu spilgtu personību. Nu, stāsti manim Daugaviņa!
Tavs tēvs Brunis bija liels patriots, cieši iesaistīts Latvijas Bankas izveidošanā un lata atjaunošanā. Ko viņš teiktu par pāreju uz eiro?
Viņš bija pilnīgi par. Tiesa, ar vienu smaidošu un otru raudošu aci, jo viņš Latvijas Bankā uzstādīja visu numismātisko programmu. Ir bēdīgi, ka tā vairs nebūs. Tomēr viņš noteikti bija par eiro.
Tu jau sākumā pieminēji māsas vīru Niku Gothamu. Viņš ir Latvijā labi pazīstams džeza mūziķis un komponists un jau divus gadus cīnās ar vēzi. Ko tas ir nozīmējis tavai ģimenei?
To stāstu sapratīs ikviens, kas ir saskāries ar vēzi. Vai to noķer laikus, vai var izārstēt, kāda ir aprūpe un kādas ir konsekvences? Galvenās pārdomas ir par to, kas tiek likts centrā – sistēma vai cilvēks? Vai viss tiek pakārtots sistēmai, sakot: tas ir mūsu process, lūdzu pakļaujies? Vai arī saka: te ir pacients jeb klients, un mēs kārtojam lietas atbilstoši pacienta vajadzībām.
Niku lieliski izoperēja Latvijā, Gaiļezerā, bet visa ģimene ļoti ātri atgriezās Kanādā, un Ontario ir viena no izcilākajām veselības aprūpes sistēmām. Protams, tur izdod arī vairāk naudas nekā gandrīz jebkur citur, taču runa ir drīzāk par attieksmi. Šķiet, ka viņi ir pagarinājuši Nika dzīvi par pusgadu, varbūt vairāk.
Tomēr laikā, kad mēs te runājam, Niks nepārprotami dodas pretī viņsaulei. Esmu atskārtusi, ka mēs ļoti maz domājam par to, kā cilvēks atstāj šosauli. Kanādā par to ļoti daudz domā. Ir daudz palīdzības sistēmu, jo viena lieta ir aprūpēt pacientu, bet vēl svarīgāk ir palīdzēt ģimenei, jo tai jātiek galā ar divu veidu sekām – emocionālām un arī finansiālām. Līdzīgi kā ir bezdarbnieka pabalsts, Kanādā ir pabalsts galvenajam aprūpētājam, kurš uz laiku var nestrādāt un tiešām pievērsties slimniekam. Tas parasti notiek beigu posmā, kad ārsts saka: te vairs nekas nav darāms. Šī aprūpe prasa no ģimenes milzīgus izdevumus par zālēm un citām lietām, turklāt parasti samazinās ienākumi. Tā šo nopietno slimību rezultātā cilvēkiem, kuri līdz tam ir bijuši daudzmaz nodrošināti, draud finansiāla katastrofa. Kanādā ir gan brīvprātīgie palīgi, gan hospice – nams, kurš radīts, lai palīdzētu cilvēkam aiziet no šīs pasaules, gan veidi, kā savākt naudu ģimenes atbalstam.
Mēs ar Baņutu un Niku bijām tādās šausmās – kā mēs varam prasīt naudu no citiem? Bet tagad ir fantastiskas sistēmas, interneta mājaslapas. Pieņemu, ka daļa lasītāju jau par to zinās, bet bija lūgums draugiem un ģimenei saziedot naudu.
Mēs ar ģimeni esam neizsakāmi pateicīgi un pārsteigti par to, kas un kā ir ziedojuši, no desmit dolāriem līdz 1000 dolāriem. Ļoti daudz arī tādu cilvēku, kurus mēs nemaz nepazīstam. To dāsnumu un mīlestību mēs ārkārtīgi augstu novērtējam.
Tas man liek pašai daudz domāt, ko varētu darīt, lai latvieši kļūtu žēlīgāki paši pret sevi.
Baibas Rubesas 5 lietas
Dzīvojot ārzemēs, pietrūka šādas lietas no Latvijas
Draugi. Iespēja kopā piedzīvot un aprunāties par jautājumiem, kas pašai tuvi sirdij.
Centrāltirgus pārtika. Regulāri vedu uz Norvēģiju zaļumus, dārzeņus, reizēm pat gaļas produktus, jo Latvijā tie svaigāki un garšīgāki!
Kultūras piedāvājums. Koncerti, teātri, folkloristi, restorāni.
Kafe Osīriss. Vide, piedāvājums un cilvēki – neatvietojami.
Lauki. «Upē naktī pīles kliedz, un tu arī neiemiedz, tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.»
CV
Dzimusi 1954.gadā Toronto
Studējusi Shaw College un York University, Toronto
Aktīva trimdas latviešu dzīves organizētāja – vadījusi Latviešu nacionālo jaunatnes apvienību Kanādā, organizējusi vairākus pasaules latviešu jaunatnes kongresus, bijusi Toronto deju kopas Diždancis līdzvadītāja
1985-1992 Volkswagen korporatīvā tēla menedžere un starptautisko sabiedrisko attiecību koordinatore, Vācija
1994-1996 Komunikācijas konsultāciju firmas Es un Partneri vadītāja, Latvija
1996-2000 Mārketinga direktore Statoil Baltic states
2001-2008 Latvija Statoil vadītāja, šajā laikā no 2004. līdz 2007.gadam vadījusi arī Latvijas Ārvalstu investoru padomi
2008-2010 Valdības un sabiedrisko attiecību direktore Statoil Azerbaijan
2010-2013 Statoil grupas korporatīvās sociālās atbildības viceprezidente, Norvēģija
No 2012.gada bankas Citadele padomes locekle
