Pusceļā uz doktora grādu matemātikā Deivids Čalmerss (47) pārgāja studēt filozofiju, lai meklētu atbildi uz fundamentālu, zinātnes joprojām neatbildētu jautājumu – kas ir apziņa?
Jāatzīstas, ka biju nedaudz vīlies, ieraugot Deividu Čalmersu (David Chalmers). Nopietniem vai vismaz hipsterīgiem intelektuāļiem mūsdienās bieži vien skaitās stilīgi nodzīt matus, lai plikā domātāja galva spīdētu jo spoži. Savukārt Čalmerss YouTube redzamajos video izceļas ar cirtainiem matiem, kas krīt pāri pleciem un atgādina nevis Ņujorkas Universitātes filozofijas profesoru, bet kādu 70.gadu smagā metāla grupas dalībnieku. Tāda frizūra Čalmersam ne tikai piestāvēja, kad viņš dziedāja apziņas filozofu aprindās iecienīto Zombiju blūzu (par to nesen rakstīja pat The New York Times un to var redzēt YouTube), bet viņš šādu ekscentrisku stilu varēja arī atļauties. Čalmersa 1996.gadā iznākusī grāmata The Conscious Mind (Apzinošais prāts) vienā rāvienā padarīja viņu par vienu no ietekmīgākajiem mūsdienu filozofiem, kurš cenšas atbildēt uz mūžīgo jautājumu – kā mēs apzināmies, ka eksistējam?
Fotogrāfija pie intervijas būtu izteik-smīgāka, ja Čalmerss nebūtu pirms dažiem mēnešiem nogriezis matus. Taču filozofijā nenākas spriest par vīru pēc cepures vai pat pēc frizūras, un sarunas biedra izskats intervijas saturu ne mazākajā mērā neietekmēja.
Kāpēc jums kā filozofam ir tik liela interese par zombijiem?
Mani interesē apziņa. Mūsu subjektīvā pieredze, domas, jūtas, kāda «no iekšpuses» ir sajūta – būt cilvēkam. Mēs visi pazīstam šo apziņas sajūtu, tā mums ir viszināmākā lieta pasaulē. Taču no zinātniskā viedokļa lielais jautājums ir par apziņas saistību ar fiziskiem procesiem smadzenēs. Vai ir iespējams izskaidrot apziņu ar šiem procesiem?
Zombijs ir tas, ko filozofi sauc par domu eksperimentu, veids, kā mēģināt labāk saprast sasaisti starp apziņu un fiziskiem procesiem smadzenēs. Vai ir iespējams iedomāties, ka smadzenēs visi procesi notiek, taču bez jebkādas apziņas līdzdalības? Tas tad būtu mūsu hipotētiskais zombijs.
Es ar jums runāju, un man šķiet, ka jums, visticamāk, ir apziņa. Bet es to droši nevaru zināt. Ir iespējams, ka jūs esat zombijs, kura smadzenēs notiek procesi bez apziņas.
Taču mēs neesam zombiji. Vismaz es neesmu, un man šķiet, ka arī jūs neesat. Tomēr jautājums ir interesants – kāpēc mēs neesam zombiji? Kā mēs atšķiramies no viņiem?
Ja par šiem jautājumiem padomā, manuprāt, atklājas, ka ir nepieciešams kaut kas vairāk nekā vienkārši izpratne par fiziskiem procesiem, kas noris smadzenēs, lai izskaidrotu, kāpēc mums ir šī subjektīvā pieredze.
Kāpēc, jūsuprāt, mēs neesam zombiji?
Ja man būtu laba atbilde uz šo jautājumu, mēs apziņas problēmu būtu atrisinājuši. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka apziņa radusies evolūcijas ceļā kādas nepieciešamības apmierināšanai. Tomēr katru funkciju, kuru tai piedēvē – lēmumu pieņemšana, izvairīšanās no sāpēm -, var izskaidrot ar smadzeņu darbību. Neviens nezina, kāpēc apziņa eksistē.
Es sliecos domāt, ka apziņa ir viena no kosmosa fundamentālajām īpašībām, līdzīgi kā telpa, laiks un masa fizikā.
Cilvēki ar materiālistisku pasaules skatu varētu domāt, ka tas ir misticisms vai sava veida reliģisks uzskats. Vai jūs tam piekristu?
Nē. Esmu ateists, man nav bijusi reliģiska audzināšana. Man personīgi pievilcīga šķiet zinātniskā pieeja un materiālisms, taču liekas, ka apziņu tā izskaidrot nevar. Fizikālie skaidrojumi lieliski der, runājot par objektīviem procesiem kosmosā, taču tie neizskaidro subjektīvo pusi. Tā ir zinātniska pieeja – ja kādu parādību nevar izskaidrot ar esošajiem resursiem, ir jāmeklē citi. Tieši tā darīja Džeimss Maksvels 19.gadsimtā, atklājot elektromagnētisma principus.
Pirms gandrīz 20 gadiem savā grāmatā The Conscious Mind jūs izvirzījāt hipotēzi, ka apziņa varētu būt saistīta ar informācijas struktūru sarežģītību. Vai jums vēl aizvien tā liekas ticama teorija?
Grāmatas pirmā daļa bija veltīta argumentiem, kāpēc apziņu nevar izskaidrot ar fiziskiem procesiem. Otrajā daļā runa bija par to, kas apziņa varētu būt, un rak-stītais daudz vairāk balstījās spekulācijās. Es pat minēju, ka tās droši vien nav pareizas, tomēr man likās svarīgi tās vismaz izvirzīt apspriešanai. Es vēl aizvien domāju, ka šīs idejas droši vien nav pareizas. (Smaida.) Tomēr pēdējā laikā vairāki cilvēki ir turpinājuši šīs domas attīstīt. Neirozinātnieks Džulio Tononi ir izvirzījis teoriju, ka apziņa sakņojas informācijas integrācijā. Man šķiet, ka tas labi saskan ar manā grāmatā apcerēto. Viņš izvirza fundamentālu dabas likumu, kas izskaidrotu apziņu – jo augstāka ir informācijas integrācija, jo augstāks ir apziņas līmenis. Taču, visticamāk, izrādīsies, ka arī Tononi ir kļūdījies. Vēl aizvien esam šo meklējumu pirmsākumos.
Vai jūtat, ka šajā nozarē notiek progress?
Ir bijis milzīgs izrāviens apziņas zinātniskajā izpētē, psiholoģijā un neirozinātnē. Kad es ap 1990.gadu sāku par šo lietu interesēties, šajā jomā ļoti maz tika darīts. Šur tur bija kādi disidenti, kas ar to nodarbojās, taču tas nebija respektabli.
Kāpēc tā?
Cilvēkiem tas likās pārāk subjektīvi. Zinātne tika uzskatīta par objektīvu lietu, bet apziņa ir subjektīva un ļoti grūti mērāma, tāpēc likās, ka tā nav daļa no zinātnes. Šā iemesla dēļ 20.gadsimta pirmajā pusē psiholoģija novērsās no apziņas pētīšanas un kļuva par uzvedības pētnieci.
Tagad apziņas pētniecība ir plaukstoša zinātnes nozare. Cilvēki pēta nervu sistēmas korelācijas ar apziņu, atšķirību starp apzinātiem un neapzinātiem procesiem, attiecības starp apziņu un uzmanību. Tomēr pārsvarā tie nav centieni atrisināt to, ko es saucu par apziņas «smago problēmu» – kāpēc ir apziņa? Šie pētījumi pārsvarā vienkārši pieņem, ka mums tāda ir, un meklē, kas ar to ir saistīts. Tas gan parāda, ka nav jāatrisina filozofiskā pamatproblēma, lai produktīvi attīstītu pētniecības virzienu.
Filozofiskajā pusē progress ir lēns.
Vai jums šķiet, ka cilvēki ir vienīgās būtnes, kam piemīt apziņa?
Sliecos domāt, ka dzīvniekiem arī ir apziņa. Nesaredzu kādas specifiski cilvēciskas īpašības, piemēram, valoda vai spēja spriest par sarežģītiem jautājumiem, kuras būtu nepieciešamas apziņai. Tā tiek iesaistīta tik vienkāršās lietās kā sāpju izjušana vai krāsas uztvere. Nezinu, kāpēc sunim vai pelei nevarētu būt apziņa.
Savā grāmatā jūs rakstāt, ka pat termometram varētu būt apziņa.
Tas ir jautājuma turpinājums – līdz mušām un tā tālāk. Nesen veicu aptauju. Ir tāda i-Phone lietotne filozofisku jautājumu uzdošanai, un es prasīju, cik tālu «uz leju» sniedzas apziņa. Daži atbildēja, ka tā piemīt tikai cilvēkiem. Daudzi teica, ka pat pelēm. Citi – arī mušām, sliekām, baktērijām. Esmu gatavs vismaz apsvērt iespēju, ka pat elementārdaļiņām, piemēram, kvarkiem piemīt kādi apziņas aizmetņi. Es to neizslēdzu, jo tas ir pievilcīgs redzējums, kurā apziņas spektrs ir nepārtraukts un dabā visuresošs. Protams, tā ir dīvaina doma, jo mēs neredzam apziņu ne kvarkā, ne termometrā, taču mēs zinām, ka apziņu ir grūti nomērīt.
Viens no psiholoģijas celmlaužiem, 19.gadsimta zinātnieks Viljams Džeimss savā darbā Plurālistiskais visums (A Pluralistic Universe) raksta par iespējamo «lielo apziņas ķēdi», kas stiepjas no akmeņiem līdz planētām.
Savā darbā Psiholoģijas principi viņš iestājas pret panpsihismu (ideju, ka apziņa caurstrāvo visu radību – red.), bet Plurālistiskajā visumā viņš maina savas domas. Patiesībā pēdējos gados ir spēcīgi atdzīvojusies interese par panpsihismu. Pagājušā gada jūlijā es organizēju konferenci Leidieliotas salā Lielajā Barjerrifā, uz kuru atbrauca piecpadsmit pasaules ietekmīgākie panpsihisti. No rīta mēs snorkelējām rifā, meklējot starp koraļļiem apziņas pazīmes. (Smejas.) Pēcpusdienā apsēdāmies un to visu pārrunājām. Sāk rasties ļoti labi, stingri pamatoti darbi par ideju, ka apziņa ir visur.
Taču šīs domas vēl ir strīdīgas, un cilvēki tām asi iebilst.
Viss, kas saistās ar apziņu, ir strīdīgs. Jebkurš apgalvojums par to būs mazākuma uzskats, nav neviena viedokļa, par kuru ir vienprātība.
Tā kā nav iespējams nomērīt citu cilvēku apziņas līmeni vai kvalitāti, vai vispār ir iespējams pat teorētiski vienoties par šīs parādības izpratni?
Tā ir viena no problēmām. Ja mums būtu «apziņometrs», kuru pavicinātu cilvēkam gar galvu un dabūtu kādu mērījumu, tad būtu daudz vieglāk. Tomēr mums ir daudz datu par apziņu, vismaz man tādi ir par sevi, un tādi ir arī par citiem, ja vien uzticamies viņu teiktajam. Es būtu laimīgs, ja varētu atrast kaut vienu labu, vienkāršu, elegantu teoriju par apziņu, kas šos datus izskaidrotu. Patlaban tādas nav. Datu trūkums varētu kļūt par problēmu, ja būtu jāizvēlas starp divām vienlīdz skaidrām, vienkāršām teorijām, taču mēs vēl neesam sasnieguši tādu līmeni.
Vai filozofijā ir iespējams progress?
Noteikti. Izpratne kļūst niansētāka. Laika gaitā dažādas nozares «pamet» filozofiju. Fizika sākumā bija daļa no filozofijas, bet tad izveidojās par atsevišķu nozari. Ir cilvēki, kuri saka – brīdī, kad kādā jautājumā cilvēki var vienoties, šī joma atdalās no filozofijas. Tā notika ar fiziku, ar loģiku, ar psiholoģiju, relatīvi nesen tas noticis ar semantiku. Tiklīdz kāda nozare kļūst pietiekami labi pamatota, tā pārtop zinātnē.
Filozofija pēc dabas vienmēr būs strīdīga. Mēs ar kolēģi veicām profesionālu filozofu aptauju par viņu uzskatiem trīsdesmit būtiskākajos filozofijas jautājumos. Atklājās milzīgas domstarpības par katru no tiem. Tas, protams, nebija liels pārsteigums. Tāpēc šķiet, ka filozofijā laika gaitā nenotiek tāda viedokļu konverģence kā zinātnē. Varbūt tāpēc, ka šie jautājumi ir tik sarežģīti, un mums nav metodes, kas līdzinātos zinātnes eksperimentālai metodei vai matemātiskam pierādījumam. Ir tikai netveramākās argumentācijas metodes. Taču mēs varam atšķirt labu argumentu no slikta. Izdomāt labu argumentu nozīmē panākt progresu filozofijā, lai gan pat labi argumenti ne vienmēr pārliecina oponentus.
Vai ārpus filozofu kopienas ir interese par tādiem jautājumiem kā apziņa?
Milzīga interese. Ļoti daudziem interesē filozofijas «lielie jautājumi». Es nepārtraukti saņemu e-pastus un vēstules par apziņas jautājumiem. Ir arī «tehniskā filozofija», par kuru nav tik lielas vispārējās intereses, tomēr, tāpat kā zinātnē, ir svarīgi, lai būtu cilvēki, kuri spēj šos tehniskos filozofijas darbus izskaidrot plašākai publikai, kam nav attiecīgās akadēmiskās izglītības. Tāpēc es ik pa brīdim cenšos uzrakstīt šāda veida rakstus. Piemēram, uzrakstīju žurnālam Scientific American par zināšanas dabu un skepticismu, kā atskaites punktu izmantojot filmu Matrikss.
Tātad jūs interesējaties arī par citiem jautājumiem, ne tikai par apziņu?
Jā, bet es vienmēr atgriežos pie apziņas. Šajā rakstā aplūkoju domu, kuru daudzi cilvēki apspēlē – varbūt mēs faktiski atrodamies matriksā (datorprogrammā, kas kontrolē visus mūsu maņu orgānus – red.), kas nozīmē, ka būtībā esam pakļauti milzīgai ilūzijai. Taču, manuprāt, ja mēs atrodamies matriksā, tad tā arī ir realitāte. Šo rakstu nosaucu Matrikss kā metafizika. Man priekšā vēl aizvien atrodas galds, taču to veido biti (informācijas vienības – red.) datorā. Tas nav sliktāk kā kvantu fizikas realitāte, kurā pasauli veido milzīga, netverama viļņu funkcija.
Jūs sākotnēji studējāt matemātiku un pēc tam pārgājāt uz filozofiju. Kāpēc?
Mani vienmēr interesējuši pamatjautājumi. Kāpēc, kāpēc, kāpēc, kāpēc? Kaut kā nonācu līdz punktam, kurā šķita, ka matemātika nerisina tik būtiskus jautājumus, kā, teiksim, pirms 200 gadiem. Bet, ja ir kāds tiešām fundamentāls, neatbildēts jautājums zinātnē, tas ir jautājums par apziņu, ko mēs nesaprotam nemaz. Nodomāju, ka gribu pavadīt dzīvi, to pētot. Taču – kā var pētīt no plašas, teorētiskas perspektīvas? To grūti ir darīt kā psihologam vai neirozinātniekam, šajās jomās fokuss ir daudz šaurāks. Izrādījās, ka varu to darīt kā filozofs. Tāpēc pusceļā uz doktora grādu matemātikā pārgāju studēt filozofiju. Tā man labāk patīk. Mana intelektuālā dzīve ir interesantāka.
YouTube redzams video, kurā jūs dziedat ar rokgrupu.
Nosaukt to par dziedāšanu būtu nepamatota laipnība.
Vai jūs to darāt bieži?
Reti. Tas ir joks, kas radās no kādas sarunas par zombijiem. Mēs apspriedām, kā būtu – būt zombijam? Vecīt, tas nemaz nebūtu jauki! Nekādas apziņas. Tad ienāca prātā – Zombiju blūzs! «Es uzvedos tāpat kā tu, es daru visu, ko dari tu, bet es nezinu, kāda ir sajūta būt tādam kā tu. Man nav ne jausmas par apziņu. Man ir zombiju blūzs.»
Kļuva par tradīciju šo dziesmu uzvest Tūsonas Apziņas konferencē, kas notiek reizi divos gados. Es uzkāpu uz skatuves un to nokliedzu, lai gan man nav nekāda dziedāšanas vai muzikāla talanta. Kāds to ievietoja YouTube…
Tagad ir pasākums, kura nosaukums ir Ņujorkas Apziņas kolektīvs – rokmūzikas festivāls, kurā piedalās apziņas filozofi un neirozinātnieki. Tas notiek katru gadu novembrī vai decembrī Ņujorkā, par to nesen bija raksts The New York Times. Tā laikā es arī uzkāpju uz skatuves un nokliedzu šo dziesmu. Daži no izpildītājiem patiesībā ir ļoti labi. Par nelaimi, man jānostājas viņiem priekšā un viss jāsabojā. Bet kopumā tas ir jautrs pasākums.
CV
Dzimis 1966.gadā Austrālijā
Studējis matemātiku Adelaidas Universitātē un Oksfordas Universitātē
1993.gadā ieguvis doktora grādu filozofijā un kognitīvajās zinātnēs Indiānas Universitātē
1996.gadā iznāk grāmata The Conscious Mind
Bijis pētnieks un pasniedzējs vairākās ASV universitātēs
Kopš 2004.gada ir Austrālijas Nacionālās universitātes profesors
Kopš 2009.gada ir arī Ņujorkas Universitātes profesors
2013.gadā ievēlēts Amerikas Mākslu un zinātņu akadēmijā
