Psihoterapeits Ansis Stabingis stāsta, kā jaunajā gadā veiksmīgi apiet bedres un nemeklēt glābiņu politiķos un eiro
Psihoterapeits Ansis Stabingis bija viens no tiem, kuri novembrī iesaistījās psiholoģiskās palīdzības darbā pēc Zolitūdes traģēdijas. Kā psihoterapeits strādā ar cilvēkiem, izmantojot eksistenciālo psihoterapiju, psihoorganisko un Junga analīzi. Eksistenciālā terapija pievēršas tādām vispārīgām un universālām cilvēka dzīves jomām kā brīvība, izvēle, dzīves jēga un bezjēdzība, atbildība un nāve, šīs terapijas uzmanības lokā ir cilvēka dzīve – kā viņš pats to veido, pieredz, piedzīvo.
Pašlaik Stabingis turpina pilnveidošanos psihoterapijas doktorantūrā Zigmunda Freida Universitātē Vīnē. Pavisam nesen izveidojis jaunu psihoterapijas prakses vietu Rīgā, ko nodēvējis par Apzinātības un miera praksi. Psihoterapeits ir lasījis publiskās lekcijas par attieksmi un tās maiņu cilvēka dzīvē, gribasspēku un laimi. Tas šķita labs iemesls, lai jaunā gada sākumā ar viņu pārrunātu, kā dzīvot labāk, laimīgāk.
Ko vēl bez Laimes lāča, kas atnāks un visu izmainīs, cilvēki grib sagaidīt jauna gada sākumā?
Sākt jaunu dzīvi. Šī doma ir gan pacilājoša, gan mānoša. Viegli pievilties. Ceļošais ir tas, ka tiešām katru dienu sākam visu no jauna, katru gadu arī. No otras puses, ir cerība, ka jaunais laiks, jaunais gads, jaunā valdība, jaunais prezidents, jaunā sieva – jebkas jaunais, kas iestājas, atnāks un visu pārveidos. Tā nav. Pārmaiņas var notikt tikai cilvēkā pašā. Nav vērts gaidīt kādu no ārpuses, vienalga, vai tas ir Laimes lācis, vai jauns prezidents, vai jauna valdība, vai eiro.
Kāpēc gribas gaidīt un meklēt pārmaiņas ārējos apstākļos?
Iemesli ir vairāki. Viens no tiem – cilvēkiem nav ticības tādai pasaules kārtībai, ka mana dzīve ir atkarīga tikai un vienīgi no manis paša. Mēs katrs būtībā esam viens, un jautājums – kā to saprotam uz izmantojam. Varam raudzīties tā, ka katrā no mums ir dievišķā dzirksts, esam Dieva bērni un no Tēva esam mantojuši spēju radīt. No otras puses, var raudzīties – «ko gan es viens varu…». Tad jāpieslienas stiprākajam, vienalga, vai tas būtu Laimes lācis, vai tautas vēlēts prezidents, vai vēl kas cits.
Es veidoju pasauli, kurā dzīvoju. Tur nav nekādas mistikas. Šogad nav ziemas, to es nevaru mainīt. Taču tas, vai atrodu tajā kaut ko labu, vai arī pataisu par traģēdiju, ir atkarīgs no manis. Ja cilvēks to neredz, viņam liekas, ka kāds cits veido pasauli – Dievs, valdība, vecāki, vēl kādi spēki. Atdot citiem atbildību par savu dzīvi ir vieglāk. Ja pats to uzņemos, pašam arī jāatbild. Ja citus uzskatu kā atbildīgus par manu dzīvi, ir iespēja viņus vainot, ka nav pietiekami labi izdarījuši. Sajusties kā upurim, nabadziņam, kuram darīts pāri. Psihoanalītiski runājot, tā ir mazohisma domāšana: viņi man dara pāri, bet morāli es esmu augstāks par viņiem, jo redzu šo pāri darīšanu. Lepni spēju to paciest.
Psiholoģijā runā par tā saukto drāmas trijstūri: ir trīs lomas – varmāka, upuris un glābējs. Parasti šajā trijstūrī darbojas divi cilvēki, viņi «staigā» pa šo trijstūri. Vienā brīdī man nodara pāri, es sajūtos kā upuris: re, kā tu mani nodarīji, man ir ļoti slikti! Varmākam šajā brīdī ir varianti – viņš var kļūt par glābēju, teikt: nāc, es paglābšu tevi, kompensēšu visu, samīļošu! Nu trijstūris apgriežas kājām gaisā – bijušais upuris saka: par to, ko man nodarīji, maksāsi! Upuris tādējādi kļūst par varmāku. Tā cilvēki visu laiku staigā lomu trijstūrī. Tas ir ierastais veids, kā mēs, cilvēki, dzīvojam varas attiecībās. To redzam arī kolektīvā mērogā – politiķi pret tautu vai baņķieri pret tautu. Visu laiku staigājam trijstūrī.
Tad jau sanāk, ka Saeimas atlaišanas akts 2011.gadā bija klasisks modelis, kā upuris – tauta – kļuva par varmāku…
Jā, un Zatlers bija glābējs. Ja cilvēki šīs trijstūra spēles neredz, tad ir ierauti nebeidzamā manipulāciju virpulī. Otrs cilvēks (vai cilvēku grupa) visu laiku jūs aicina uzņemties kādu lomu. Tauta saka politiķiem: redzat, ko esat nodarījuši? Tas ir uzaicinājums uzņemties glābēja lomu. Notiek izaicināšana. Cilvēki visu laiku meklē glābēju. Nezinu, kāda būs eiforija tagad, kad iestāsimies eirozonā. «Viņi Eiropā par mums tagad parūpēsies!»
Dzird arī eiro kritiku – nebūs vairs mūsu lata!
Tas viss ir kopā. Vislabāk šo mehānismu var ieraudzīt pāru attiecībās – viena teikuma ietvaros cilvēks nonāk gan varmākas, gan upura, gan glābēja lomā. Šīs lomas mūsos nepārtraukti mainās. Vienīgā izeja ir nepārtraukti vērot notiekošo. Pamanīt un atteikties «dejot upura deju», «glābēja deju», «varmākas deju».
Pārmaiņas cilvēka iekšējā pasaulē, izmantojot «bedres līdzību», var iedalīt piecās stadijās. Pirmā. Eju pa ielu, iekrītu bedrē. Nesaprotu, kā tas notika, man ir slikti, un visa pasaule (bet ne es) pie tā vainīga! Paiet ilgs laiks, līdz tieku ārā no bedres. Otrā stadija. Eju pa ielu, ieraugu bedri. Gribētu neiekrist, bet neuzmanības dēļ iekrītu. Dusmojos uz tiem, kas bedri izraka, neuzlika brīdinājuma zīmi. Taču šī krišana ir ar atvērtām acīm. Trešā stadija. Eju, redzu bedri. Negribu krist, zinu, ka tas atkarīgs no tā, kā iešu. Kaut kā tomēr gadās, ka iekrītu. Saprotu, ka pats esmu piedalījies tajā, ka esmu iekritis – vainīgi ir ne tikai racēji, bet mana vieglprātīgā iešana. Man vajag jau mazāk laika, lai tiktu ārā. Ceturtā stadija. Eju pa ielu, redzu bedri. Novērtēju situāciju, saprotu, ka, ejot uzmanīgi gar maliņu, neiekritīšu. Bedre tik un tā ir, bet es to apeju. Tā notiek izmaiņas cilvēkā. Piektā stadija. Es vienkārši izvēlos citu ceļu. Bedre mani vairs nevilina.
Vēlēšanām šogad tuvojoties, šie mehānismi būs spēkā?
Protams!
Kāpēc tieši politika cilvēkos uzkuļ spēcīgas emocijas?
Man ir bēdīgi, redzot politikas procesu. Pietrūkst bezkaislīgas objektivitātes. Arī medijiem. Visu laiku ir savas līnijas turēšana. Pirmkārt, Latvijā ir liels šķēlums starp latviešiem un krieviem. Visi to uztur, atražo. Ir maz objektīvas informācijas un mediju, kas cenšas izprast dziļāk.
Man ir kauns par to, kādā līmenī notiek diskusijas. Nesen tviterī bija [Rīgas domes priekšsēdētāja] Nila Ušakova un [vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra pienākumu izpildītāja] Daniela Pavļuta sarakste par rīdzinieku biļetēm. Kā sētas suņi viens uz otru rej. Pavļuts korektāk, sakarīgāk – mēs taču runājam par biļešu cenām! Bet Ušakovs runā par Pavļutu – tu es demisionējušas valdības ministra vietas izpildītājs un uzstājies pret rīdziniekiem. Nediskutē par lietu, neaizstāv savu ideju, bet izsaka personīgus apvainojumus.
Varbūt konflikta iedaba ir dabiski klātesoša cilvēkā, un ir naivi iedomāties, ka iespējams no tā atbrīvoties?
Tā ir, bet it kā esam pietiekami izglītota labklājības sabiedrība – nav ne kara, ne bada, un mēs varam to apzināties, pārvarēt. Taču redzu, kā notiek eskalācija. Strīdas strīdēšanās pēc, neredzot realitāti. Idejas sen aizgājušas otrajā plānā. Šādi dzīvojot, ar laiku viss, ko saka pretējā puse, tiek uztverts kā personīgs uzbrukums. Nemaz neredz, ka diskusija varētu būt pamatota, laba. Nespēj nodalīt darbību no sevis, identificējas – ja uzbrūk manai darbībai, tātad uzbrūk man, un man jāaizstāvas, uzbrūkot uzbrucējam.
Nobriedušas demokrātijas pazīme ir spēja to nodalīt?
Jā! Visās pusēs! Neuzbrukt cilvēkam, bet darbiem. Neuzbrukt personīgi. Manī visu laiku cīnās optimistisks naivums un neģēlīgs pragmatisms, domājot – cik liela mūsu diskusiju telpā ir populisma daļa, cīnoties par vēlētāju? Reizēm nespēju noticēt, ka tik milzīga daļa ir pilnīgs populisms.
Taču ne jau tikai politikā tas notiek. Esmu Latvijas Psihoterapeitu biedrības prezidents, mums ir ap 150 biedru. Esam nevalstiska organizācija, mums ir divarpus komisiju, hierarhiska struktūra. Arī minimāla iekšējā birokrātija: iesniegumu formas, sertifikācija. Uzsveru – esam neval-stiska organizācija, mūs no ārpuses neviens neregulē. Vēroju, kā notiek procesi. Lai kaut ko nokārtotu, rakstām papīrus – nolikumu, noteikumus, statūtus, kārtības rulli. Kaut kas nedarbojas – taisām izmaiņas. Birokrātiski apaugam. Organizācija kļūst aizvien formālāka, un tas notiek, balstoties uz it kā loģiskā saprāta pamatiem. Bet, tikko ir likumi un noteikumi, cilvēki skatās, kā tos apiet. Netver būtību, bet saka: kāpēc jūs man prasāt, noteikumos tas nav ierakstīts! Redzu, ka tas ir process, kurā paši dzemdinām sistēmu. Un sistēma sāk darboties pēc saviem likumiem, individuālā atbildība kļūst maznozīmīga. It kā mērķis labs – mums ir biedrība, un ir vienādi noteikumi visiem. Tos vienādos noteikumus vajag uzrakstīt, kā gan citādi! Kad tas ir uzrakstīts, paliek neprecizitātes šķirbiņas, un cilvēki tajās balstās. Mēģinām aizrakstīt tās ciet, bet atrodas citas šķirbiņas. Sistēma aug, un beigās sanāk, ka sistēma nokauj cilvēku. Un es nezinu, kāda ir izeja. Tas pats notiek jebkurā organizācijā, jebkurā līmenī, arī valstī.
Varbūt ir vajadzīga individuāla drosme – redzēt skaidri, analizēt, neiekrist rutīnā?
Varam runāt par individuālo un kolektīvo līmeni. Individuālajā līmenī tas viss vajadzīgs. Jautājums – ko organizācija vai valsts dara ar tiem, kam ir drosme? Tā represē. Neievēlē, neizvēlas. Izstumj. Pūļa vara darbojas.
Manuprāt, ar to, ka sistēma «apēd cilvēkus», nevar tikt galā kolektīvi. Tikai individuāli. Katram atsevišķi nepieciešams celt savu apzinātības līmeni. Redzēt, kas notiek. Censties maksimāli nebūt par pūļa dalībnieku. Cienīt sevi, savu ceļu. Ja cieni sevi, nekad nepazemosi citus.
Vai psihoterapeitiem nav vieglāk organizēties – viņi taču risina citu cilvēku problēmas, raduši analizēt, saprast?
Ļoti labs jautājums! Tas bija viens no pirmajiem grābekļiem, uz kura uzkāpa psihoanalīze. Kad pirms 100 gadiem tā radās un bija pietiekami daudz analītiķu, viņi sāka formēties, organizēties. Vienā no pirmajiem dibināšanas kongresiem Freids vai kāds cits no tēviem teica: mēs nu beidzot būsim organizācija, kas nekāps uz grābekļa! Un pagāja tikai daži gadi, kad jau tika izveidota pirmā slepenā komiteja, un ar cilvēku attiecībām bija vēl trakāk nekā citās organizācijās. Tu būtībā jautā – vai no psihoterapeitiem var gaidīt kādu garīgo tīrību, augstākus standartus? Vai tādu var gaidīt no mūkiem? No mācītājiem? Zinātniekiem? Neviens no viņiem nav pārcilvēks. Tas atkal ir jautājums par Laimes lāci – mēs gaidām, ka citi būs labāki, ka no tiem varēs mācīties, iedvesmoties.
Ierunājies par apzinātību, arī tavas psihoterapijas prakses nosaukumā likts šis vārds. Ar ko tas ir nozīmīgs?
Apjēgt pašam sevi – šo metodi var izmantot. Apzinātība angliski ir mindfulness, latviski ir trīs tulkojumi. Es lietoju «apzinātība», var lietot «klātbūtne» un «vērošana». Koncepts nav jauns, pirmais, kas par to runāja, bija Buda. Jautājums ir par to, ko dara mūsu prāts. Vislabāk var salīdzināt ar ķermeni – mūsu spēju valdīt pār savām rokām, kājām. Kad bērns aug, viņš to mācās. Ar karoti trāpīt bļodā, tad mutē. Sākumā iet grūti, bet ar laiku iemācās. Pakļaut ķermeni gribai, nevis tā, ka vienreiz trāpu vaigā, otrreiz uz vēdera, trešoreiz mutē. To visu iemācāmies, bet var iet arī tālāk – attīstoties sasniegt izcilību, kad cilvēki kļūst par māksliniekiem, dejotājiem, ķirurgiem, smalkmehāniķiem. Ieguldot daudz darba, viņi izcili valda pār savu ķermeni kādā noteiktā veidā.
To pašu var attiecināt uz prātu. Kāds ir ikdienišķais prāts? Tas domā, kas vien tam ienāk prātā. To var disciplinēt – domāt par to, ko es gribu domāt, taču ļoti bieži prāts kaut kur «aizskrien». Bieži prāts ir kaut kur. Mēs neesam klātesoši. Cik bieži ir tā, ka mēs darām ko vienu, bet prāts ir kur citur? Sarunājamies ar draugu, bet domājam par darbu. Strādājam, bet domājam par vakaru mājās. Fiziski esam šeit, bet prātā – citur. Var teikt, ka prāts ir kā neaudzināts kucēns – ierauga kaut ko un skrien. Izrok dobi, dzenas pakaļ bumbiņai, sagrauž čību. Kad viņu pasauc, viņš klausa – atnāk un ir priecīgs. Kādu laiku ir klāt, bet tad atkal aiznesas. Reizēm viņu sauc, un viņš nenāk. Nevar jau piespiest. Vajag iemācīties sadraudzēties. Tāpat ar prātu – var iemācīties būt apzinātam, lai viss mans prāts ir klātesošs tajā, kur esmu, ko daru. Latviešu valodā ir divi teicieni, kas šo ideju ļoti labi raksturo – «būt pie pilna prāta» un «prātiņ, nāc mājās!».
Psihoterapijas saistība ar apzinātību ir tāda: tās klasiskais jautājums, kā tu jūties, vērsts uz – apzinies, kā jūties šajā brīdī. Sauc apziņu atpakaļ pie tā, kur esi tagad, kā jūti notiekošo šajā brīdī.
Ko mēs ar to iegūstam?
Ieguvumu ir daudz, tos var nosaukt: ir pētījumi par labāku nakts miegu, mazāku stresa līmeni, augstāku produktivitāti, retākiem konfliktiem, mazāku lieko svaru, labākām attiecībām ar līdzcilvēkiem, asinsspiediena normalizēšanos. Apzinātības programmas pasaulē lieto skolās, medicīniskās aprūpes iestādēs – gan personāls, gan pacienti. Tās mācās militāristi, uzņēmēji. Var ierakstīt internetā atslēgas vārdu mindfulness, un būs daudz informācijas. Latviski ir tulkota grāmata Meklē sevi, to [sevis pilnveidošanai] lieto Google darbinieki.
Praktizējot apzinātību, nav obligāti jāsēž lotosa pozā, jākūpina vīraks gonga skaņu pavadībā. To var praktizēt jebkurā brīdī. Piemēram, apzināti ēst. Kad es ēdu, es daru tieši to. Nevis bakstu telefonu vai pļāpāju. Sevī redzu, ka, šādi dzīvojot, emocionālais stāvoklis ir mierīgāks un stabilāks, grūtāk izšūpot no eņģēm. Ja izšūpo, tad uz mazāku laiku, var vieglāk atgriezties.
Mūsdienu tehnoloģijas ir kā krāsainas bumbiņas kucēnam, kas tiek mētātas. Sunīši skrien. Piemēram, apzinātības vingrinājums – būt ar to, kas ir. Nevis ņemt telefonu, bet pabūt ar sevi. Stāvot rindā. Sēžot uz poda. Kontakts pašam ar sevi cilvēkiem mūsdienās bieži kļūst grūtāks. Daudzi sūdzas, ka dzīve «iet garām», viņi it kā nevar tai «pieslēgties». Varbūt tieši tāpēc, ka cilvēkiem vairs nav laika pabūt ar sevi.
Pasmieties par sevi ir veselīgi?
Jā! Milzīgais svarīgums, ko mēs piešķiram sev, notikumiem, attieksmēm, ir smieklīgs. Pasmiešanās atbrīvo.
Tu esi lasījis lekcijas par laimi. Ko cilvēki meklē laimē, ko tajā var un nevar atrast?
Tas ir maldinoši – «ja es kaut ko dabūšu, tad būšu laimīgs», «ja dabūšu mieru, būšu laimīgs», «ja būšu apzināts, tad būšu laimīgs». Tas ceļš neved tur, kur sola. Aktieris Džims Kerijs nesen teica, ka grib, lai visi reiz dabū to, ko grib – naudu, slavu, veiksmi -, un ierauga, ka ne jau tas viņus dara laimīgus. Laime ir prasme – secinājuši neiroloģisko procesu pētnieki. To var apgūt, attīstīt. Laime nav stāvoklis vai apstākļu sakritības rezultāts. Tā ir prasme, to var iemācīties.
2010.gadā iestājies Pēdējā partijā. Joks vai nopietna izvēle? Vai PP piedalīsies 2014.gada Saeimas vēlēšanās?
Šaubos, vai Pēdējā partija piedalīsies vēlēšanās. Es iestājos tajā, jo gribēju kaut ko darīt un pie reizes no procesa gūt baudu. Tā bija laba pieredze, bet man nav ideju, kā varētu mainīt to, ka sistēma apēd cilvēkus. Vai ir iespējams mainīt sistēmu, pievienojoties tai? Man ir aizdomas, ka nav. Jebkura partija, ja pievienosies sistēmai, neko nemainīs. Tā pakļausies. Jo sistēma ir spēcīgāka. Vienīgā izeja ir caur individualitāti. Pa vienam kaut ko mainīt, sākot ar sevi un savām izvēlēm.
5 attieksmes, kuras Ansis Stabingis cenšas vairot savā dzīvē un novēl arī citiem
Apzinātība – būt klātesošam, būt šeit un tagad, tajā vienīgajā un brīnišķīgajā mirklī, ko sauc par «tagadni». Nenoklīst prāta konstrukcijās, domās, analīzē.
Brīnīšanās – skatīties uz pasauli bērna (nevis viszinoša eksperta) acīm. Pasaule ir daudz vairāk, nekā mēs jebkad spēsim izzināt. Un, ja man liekas, ka esmu visu sapratis, tad kaut ko vēl neesmu pamanījis.
Pieņemšana – pasaule ir tāda, kāda tā ir. Ja es strīdos ar pasauli, tad neizbēgami zaudēšu un cietīšu. Ja es vēlos kaut ko mainīt, man jāsāk ar tā pieņemšanu.
Nepieķeršanās – ļaut lietām notikt, plūst, mainīties, transformēties, ritināties un risināties. Piedzīvot to, kas ir, necenšoties noturēt domas, idejas, stāvokļus, cilvēkus, attiecības.
Pateicība – katru dienu pamanīt to, par ko varu būt pateicīgs cilvēkiem, pasaulei, liktenim, Dievam. Ja ne citādi, tad vienmēr varu būt pateicīgs par iespēju un par mācību.
CV
Dzimis 1970.gadā
1997.gadā Latvijas Universitātē ieguvis bakalaura grādu fizikā
2002.gadā Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu klīniskajā psiholoģijā (2000.gadā bakalaura grāds psiholoģijā)
2004.gadā absolvējis Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūtu, ieguvis psihoterapeita kvalifikāciju eksistenciālajā psihoterapijā
2009.gadā absolvējis Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūtu, ieguvis supervizora kvalifikāciju eksistenciālajā psihoterapijā
Latvijas Psihoterapeitu biedrības prezidents
Eiropas Psihoterapijas asociācijas valdes loceklis
Precējies, trīs bērnu tēvs
