Hobita reanimācija

Pārvērst 300 lappušu grāmatu trīs apjomīgās filmās nav joka lieta, pat ja tas ir Dž.R.R.Tolkīna leģendārais romāns Hobits

Triloģijas pirmā daļa, pērn izrādītā un teju trīs stundas garā Hobits: Negaidīts ceļojums bija pārbaudījums pat rūdītākajiem tolkīnistiem un pie vērienīgās hronometrāžas pieradušajiem Gredzenu pavēlnieka pielūdzējiem. Taču, nododot skatītāju vērtējumam sērijas otro lenti Hobits: Smoga posta zeme, Pīters Džeksons ir izskaudis būtiskākās pagātnes likstas – aritmisko izstieptību un nekonkrētību, uztapinot krietni vien baudāmāku un dinamiskāku piedzīvojumu drāmu. 

Smoga posta zeme pārliecinoši nosaka Hobita triloģijas toni, kas, gluži kā Džona Ronalda Rūela Tolkīna romāns, noskaņas ziņā ir daudz vieglāks un rotaļīgāks par Gredzenu pavēlnieka vēstījumiem. Tikai maķenīt īsāka par priekšteci, divas stundas un četrdesmit minūtes garā Smoga posta zeme gar acīm paskrien raiti – veikli pārmetoties no vienas spraiga sižeta situācijas otrā. Lai gan galvenais varonis – nadzīgais hobits Bilbo Baginss – uz ekrāna parādās reti un uzmanības saulītē atstāj uz pūķa Smoga okupētajām mājām ceļojošo tusnīgo rūķu brandžu, šajā lentē daudz vairāk nekā iepriekšējā jūtamas Tolkīna romānu caurstrāvojošās tēmas un tā būtiskie stūrakmeņi – personiskā izaugsme un pieaugšana jeb coming of age, tāpat arī drosme un lojalitāte. Sižetiskā virzība un arī krietni kodolīgāks stāsta izklāsts pēc gurdenā Negaidītā ceļojuma (kas nemaz nebija tik negaidīts, ņemot vērā, ka lentes varoņiem ar stundu bija par maz, lai izčammātos pirms došanās ceļā) šo filmu padara par piedzīvojumu kino žanram atbilstošu un saistošu skatāmvielu.

Pūķis Šerloka starplaikā

Kā jau Pītera Džeksona veidotajām Tolkīna darbu ekranizācijām pieklājas, arī Smoga posta zeme «tur buru» specefektu un citu tehnisko knifu ziņā. Šoreiz «saldais ēdiens» ir aktiera Benedikta Kamberbeča iemiesotais patmīlīgais alkatis pūķis Smogs, kura purns un ķermeņa augšdaļa ir uzmodelēti uz aktiera sejas vaibstiem un kustībām.