Izrādi Divu kungu kalps. Anno 1963 varētu saprast Lielbritānijā, Latvijā – grūti
Režisora Valtera Sīļa jaunais iestudējums Divu kungu kalps. Anno 1963 sākas jau pirms izrādes. Gaismas zālē nav dzisušas, skatītāji tikai nāk, bet uz skatuves, spēlējot teatrālai videi pieskaņotus mūzikas instrumentus (sitaminstrumentālists kaklā iekāris veļas dēli, apvienotu ar velosipēda zvanu, čella ķermenis izlocīts no metāla vannītes), uzstājas skifla grupa – Kaspars Aniņš, Artis Drozdovs, Normans Bārbals, Kristians Kareļins, Normunds Zālamans. Veras priekškars, un… priekam zālē piejaucas jautājuma piegarša. Iestudējums atstāj pusceptu iespaidu – brīžam baudāms, brīžam rosina domāt, kāpēc darbs palicis pusdarīts.
Brita Ričarda Bīna 2011.gadā sarakstītā luga, Karlo Goldoni slavenā Divu kungu kalpa laikmetīgs pārstrādājums, ir inteliģenta, bet, galvenais, smieklīga komēdija. Dramaturgs gan izmanto 18.gs. Goldoni sarakstīto, delartiskās komēdijas loģikā balstīto lugu, tomēr arī sapratis, ka vairākums joku noveco ne gadu, bet stundu laikā. Turklāt humors allaž ir kultūrspecifisks. Tāpēc, likumsakarīgi, Bīna stāstā par vīreli, kas salīgst par palīgu uzreiz diviem saimniekiem (kuriem, protams, nedrīkst ļaut satikties, lai gan tie viens otru pazīst, ir iejaukti kopējā kriminālā intrigā un beigās vēl izrādās mīlas pāris), liela nozīme gan ir ašai fiziskai darbībai, improvizācijai un raupjiem jokiem (delartiskajā komēdijā teksta pārmēru veido ēdiena, gremošanas procesu un seksa iztirzājums), tomēr intonācijas un fona informācija ir raksturīgas 21.gadsimta Lielbritānijai. Lugas darbība risinās 60.gadu Braitonā, un stereotipiskā «pirms revolūcijas» vide ļauj autoram no šodienas pozīcijām spēlēties un komentēt tobrīd tikai dzimstošās, vēlāk stereotipos pārtapušās britu kultūras zīmes. Sanākusi laikmetīga delartiskā komēdija, un tas strādā. Lielbritānijā.
Britu dramaturga stand-up komēdiju praksē gūtā gudrība diemžēl gājusi secen Rīgas izrādes veidotājiem. Protams, Latvijas skatītājam maz izsaka politiskās un kultūras zīmes, ar kurām piesātināts teksts. Bet runa jau nav par to, vai skatītājs zina, kāpēc Mārtiņa Egliena atveidotais Fransiss veic seksuālas darbības ar Elizabetes II fotogrāfiju un kāds Bītliem sakars ar kaverversijām a la Elviss. Racionālas zināšanas jokā nav graša vērtas. Tas, ka galvenais varonis izrādes izskaņā mēģina izmeloties, ka ir pats sev dvīņubrālis, turklāt īrs (Mārtiņš Egliens lomā izspiež aizkustinājuma asaru un aizlauztā balsī sāk vilkt par īru neoficiālo himnu dēvēto Danny Boy), Latvijā nav komiski. Pavisam cita lieta – ja rautu vaļā Rūžeņu vai častuškas. Bīna sabiedrības aktualitātēs balstītā loģika prasīties prasās tikt lokalizēta.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.