Izstāde Uz lielās dzīves trases. Sešdesmito gadu grafiskā valoda ir dziļa un pētīšanas vērta
Ziemas brīvdienās 1955.gadā Latvijas Universitātes students Ojārs Vācietis uzrakstīja slaveno dzejoli Meitene no manas klases, frāzē «uz lielās dzīves trases» noķerot ne tikai savu personisko pārmaiņu laiku, bet visas pasaules gaidas masu industrializācijas laikmeta sākumā, kad dzima arī jauns 20.gadsimta ekonomikas, estētikas un dzīvesstila jēdziens – dizains. Aiz muguras palika radošuma emigrācija un represijas, kas iznīcināja Latvijas arhitektūras izglītības fundamentu, bet priekšā bija iespējas, ko solīja oficiālie Maskavas dokumenti, ar likumu nosakot pārmērību novēršanu arhitektūrā un mākslinieciskās konstruēšanas (mūsdienu valodā – dizaina) biroju atvēršanu rūpnīcās. Arhitekti tajā brīdī pārstāvēja avangardu, jo, tā kā dizaina studiju programmas Latvijas Mākslas akadēmijā tika ieviestas vēlāk, ar māksliniecisko konstruēšanu jeb dizainu sākumā nodarbojās tieši viņi.
Jau 50.gadu otrajā pusē cits pēc cita tiek rīkoti konkursi kinoteātriem, augstceltnēm, muzejiem, kafejnīcām, top veikalu un kafejnīcu interjeri, tiek pieprasīti atbilstoši dizaina priekšmeti. Dailes teātra konkursā uzvar Marta Staņa, durvis ver Modra Ģelža projektētā Dzintaru koncertzāles piebūve. Sešdesmitajos kūleni met arī tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola un Latvijas Mākslas akadēmija. Mācībspēku pulkā uzņemtie arhitekti kopā ar māksliniekiem izveido jaunus principus un programmas mākslas izglītībā. Par arhitektūru un dizainu izdevumos Literatūra un Māksla, Zvaigzne un Māksla raksta Ivars Strautmanis, Andrejs Holcmanis, Gunārs Priede, Voldemārs Šusts. Viss notiek, un tieši šo dinamiku aicina ieraudzīt jaunā izstāde Uz lielās dzīves trases. Sešdesmito gadu grafiskā valoda Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Izstādei ir vairāki kuratori – mākslinieki Sandra Krastiņa un Valdis Villerušs, māk-slas zinātnieces Irēna Bužinska, Ilze Martinsone, Iliana Veinberga, attiecīgi pārstāvot LNMM, Latvijas Arhitektūras muzeju, Rīgas Porcelāna muzeju un citas institūcijas. Kombinējot dizaina darbu oriģinālus ar arhīvu fotogrāfijām, izstāde ļauj ieskatīties gan lielās dzīves trases interjerā, gan grāmatu grafikā, gan audumu un porcelāna ražošanā, studiju darbos un lietišķajā mākslā. Kā ierasts Irēnas Bužinskas kūrētajās izstādēs, liels skaits darbu ir iepriekš neredzēti, autoriem piederoši oriģināli, tāpēc izstādi jāiet skatīties kaut vai tāpēc, lai, līdzīgi kā Valda Celma retrospekcijā, pieredzētu to, kas līdz muzejiem un otrreizējai apskatei var nekad nenonākt. Neredzētus oriģinālus sarūpējis arī Latvijas Arhitektūras muzejs, Valdis Villerušs un Sandra Krastiņa, kas izstādes preses konferencē atzina: «Nav teikts, ka [izstādē redzamais ir] labākais, bet te ir tas, kas ir atrasts.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.