Latvija nav tik bagāta, lai uzturētu neefektīvu skolu tīklu – to ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs pierāda ar kartēm, kuras uzskata par daiļrunīgāko izteiksmes līdzekli
Karte, kurā diagrammās attēlots 12. klašu skolēnu skaits un sekmes centralizētajos eksāmenos katrā Rīgas skolā, mācību gada izskaņā izraisīja lielāku ažiotāžu nekā gadiem ilgi spriedelējumi par trūkumiem Latvijas izglītības sistēmā. Cik nav runāts, ka skolēnu kļūst aizvien mazāk, būtu jāsarūk arī skolu un skolotāju skaitam! Tomēr katrā piektajā skolā joprojām nav vairāk par 70 audzēkņiem. Latvijā uz vienu skolotāju ir tikai deviņi skolēni – gandrīz divreiz mazāk nekā vidēji Eiropā, kur šis skaitlis ir 16. Iepriekšējo ministru pārāk biklie mudinājumi pašvaldībām racionālāk izmantot izglītības naudu palikuši nesadzirdēti.
Tāpēc šogad Izglītības ministrija aicināja palīgā karšu izdevniecību Jāņa sēta, lai tā piedāvā skolu tīkla optimizācijas modeli. Pētījums jāpabeidz jaunā mācību gada sākumā, taču jau starpziņojums atklāja pārsteigumu – pirmo reizi uzskatāmi parādīja, ka Rīgā līdzās izcilām skolām ir daudzas mazas skolas ar vājām sekmēm. Lai saprastu, vai pētījuma atklājumi var mainīt mītu, ka katra skola ir savas apkaimes gaismaspils, Ir intervē pētījuma vadītāju Jāni Turlaju.
Kāpēc jūs esat īstais cilvēks, kuram vadīt skolu tīkla pētījumu?
Esmu ekonomģeogrāfs, kas pēta vides un tautsaimniecības mijiedarbību. Ar to nodarbojos jau kopš 80. gadiem. 1993. gadā pētīju Dānijas pieredzi, un Reformu ministrija, gatavojoties administratīvajai reformai, man uzticēja veikt pirmo teritoriālo analīzi. Bet jau toreiz bija viena problēma – tāpat kā kolēģi, es neesmu politiski ietekmējams. Kad man sāka skaidrot, kāds teritoriālais sadalījums būtu izdevīgs Latvijas ceļam, es teicu, ka strādāšu pēc saviem ieskatiem.
Pēc šī projekta sadarbībā iestājās pauze – teritoriālās reformas jautājumos Latvijā dominēja politiskās ambīcijas. Bija jāpaiet 20 gadiem, lai ierēdņi un politiķi atkal pamanītu pašmāju uzņēmumu, kurš pārsvarā «sabiedriskā kārtā», izmantojot ģeotelpiskās analīzes tehnoloģijas, veic augsta līmeņa pētījumus cerībā, ka tas kādreiz palīdzēs mūsu valsts pārvaldību padarīt racionālāku un Latviju konkurētspējīgāku.
Pamatjautājums, kas mani urdījis šos gadus, – kā valstī radīt apstākļus, lai cilvēki šeit varētu nopelnīt un nebūtu jādodas prom no Latvijas.
Tagad Izglītības ministrija manis vadītajai pētnieku grupai devusi uzdevumu izstrādāt skolu tīkla optimizācijas modeli. Viens no uzdevumiem ir panākt, ka līdz 2020. gadam puse skolēnu, beidzot skolu, iegūst profesiju, bet otra puse caur vidusskolām tiecas uz augstāko izglītību.
Kā ekonomiskie faktori ietekmē izglītības kvalitāti?
Kad Bauskā izstrādāju ieteikumus skolu tīklam, jautāju iedzīvotājiem: «Ja jums pašiem būtu jāmaksā 3000 eiro gadā par bērna izglītošanu pamatskolā turpat pie mājām vai skolā, kas atrodas 25 minūšu brauciena attālumā, kur skološana izmaksā 1500 eiro un izglītība būtu kvalitatīvāka, – ko jūs izvēlētos?» Man atbildēja: «Mums ir bezmaksas izglītība!» Cilvēki neaizdomājas, kā rodas valsts budžeta nauda. Ienākuma nodoklis baro pašvaldību budžetu. Bet lielā daļā Latvijas pagastu galvenie nodokļu maksātāji ir valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki. Lauksaimniecība veido tikai 3% no IKP. 46% zemnieku saimniecību ražo tikai pašpatēriņam. Kur ir tā uzņēmējdarbība, kas veido valsts ienākumus?
Ne jau skola pietur cilvēkus pagastam. Pietur uzņēmumi, iespēja nopelnīt. Ja pagastā nav darba, cilvēks dodas prom – uz Rīgu vai ārzemēm. No kā lai pagasts, kurā nav uzņēmējdarbības, uztur skolu?
Kad Latvija bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts un Rīgā notika augstākā līmeņa izglītības jomas vadītāju sanāksme, rādīju mūsu skolu tīklu ārzemju kolēģiem. Lielbritānijas pārstāve ļoti izbrīnīta teica: «Jūs esat viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, bet uzturat tik mazas skolas, kādas nekur citur neatļaujas. Skolēnu skaits uz vienu skolotāju Latvijā ir pat divreiz mazāks nekā daudzviet Eiropā, tāpēc skolotājiem maksā vismazākās algas, un rezultātā skolotāji emigrē uz Lielbritāniju strādāt par trauku mazgātājiem. Vai jūs paši neapzināties problēmu?» Es to apzinos. Bet ieskaidrojiet to politiķiem! Zem četrām acīm viņi saprot visu, bet kopā ar mikrofonu viņos ieslēdzas apziņa, ka lēmums slēgt skolas nav populārs. Populistiskā domāšana traucē Latvijas attīstībai. Domā nevis par to, kā tuvoties vidējam Eiropas labklājības līmenim, bet «ievēlēs mani vai ne».
Cilvēki stāsta, ka viņu skola ir īpaša, tāpēc to nevar slēgt. Ekonomiskās kategorijās mēs ne ar ko neesam īpaši. Eiropā esam province, kurai blakus ir bīstamais kaimiņš Krievija.
Izglītības ministrijas pētījumam sagatavojām daudz karšu, arī Ziemeļeiropas karti, ņemot vērā augstskolu sniegumu starptautiskā mērogā. Starp 700 pasaulē visaugstāk novērtētajām augstskolām ir tikai viena no Rīgas – Latvijas Universitāte, kura ir 651. vietā. Viļņā, Tartu, Minskā ir augstāk novērtētas universitātes, tepat netālu Helsinkos un Stokholmā ir augstskolas, kas pasaules vērtējumā ir pirmajā simtniekā. Kartē redzam, cik Rīga ir maza un nenozīmīga – augstākajā izglītībā mums grūti konkurēt pat ar kaimiņvalstu augstskolām.
Somijā un Singapūrā, kas ir kvalitatīvas izglītības līdervalstis, savulaik iedzīvotājus par reformām pārliecināja arguments, ka laba izglītība ir izaugsmes pamatā. Izskaidrojiet, kāpēc?
Ja ir jārada kas inovatīvs vai pat vienkārši jāražo preces konkurētspējīgā līmenī, jāizmanto modernās tehnoloģijas. Tam neder gatera strādnieki. Tāpēc pasaulē arvien mazāks ir pieprasījums pēc melnstrādniekiem. Ja gribam dzīvot kā ziemeļvalstīs, mums vajadzīgi gudri jaunieši, kas ir uz «tu» ar tehnoloģijām, ir radoši, nebaidās no izaicinājumiem, zina svešvalodas, draudzējas ar matemātiku, programmēšanu un zinātnēm, kas ļauj izprast kopsakarības – fiziku, ģeogrāfiju. Lai tādi jaunieši mūsu izglītības sistēmā veidotos, vajadzīgas lielas investīcijas: jauns izglītības saturs, talantīgi skolotāji, mūsdienīgs aprīkojums.
Igaunija ir nodrošinājusi lielisku izglītības kvalitāti, rīkojoties pēc principa «vienlīdz laba izglītība visiem». Kāpēc izglītības kvalitātes celšanai neder elitārisms?
Igaunijā ir cits finansējuma sadales princips, pašvaldības saņem tikai 40% no iedzīvotāju ienākuma nodoklī samaksātās naudas, savukārt Latvijā – 80%. Līdz ar to viņu valdība var atļauties pateikt, ka vidējā izglītība ir valsts finansēts pakalpojums un tā rīkosies pēc saviem ieskatiem.
Latvija pašvaldību ietekmes ziņā ir ja ne pirmajā vietā Eiropā, tad vienā no pirmajām. Ietekmi nosaka pēc nodokļu naudas sadalījuma: cik un kam naudu saņem valsts, cik – pašvaldības. Ja rēķina valsts un pašvaldību budžetu kopā, tad izglītībai Eiropā izmanto vidēji 10%, Latvijā – 16%. Izglītības kvalitātē esam vidējā līmenī, tātad varam uzskatīt, ka tēriņu ziņā esam 1,6 reizes neefektīvāki par vidusmēra Eiropas valsti. Lasīju kādu jau 2003. gadā aizstāvētu disertāciju, kurā bija secināts – demogrāfisko izmaiņu dēļ Latvijā jāveic skolu tīkla optimizācija, bet 2005. gadā bija gaidāmas pašvaldību vēlēšanas, tāpēc [autors] ieteica to veikt uzreiz pēc tām. Kopš tā laika jau tuvojas ceturtās pašvaldību vēlēšanas, bet mēs joprojām domājam, kā pamudināt sakārtot skolu tīklu. Igaunija to sāka darīt 2004. gadā.
Ja tērējam daudz, bet rezultātu nav, kas ir vislielākie naudas rijēji izglītībā?
Puse naudas nāk no valsts budžeta, un lielākā daļa aiziet skolotāju algām. Otra puse – no pašvaldībām, galvenokārt skolu ēku uzturēšanai, arī skolēnu pārvadājumiem. Ar tiem daudzviet ir «pilnīgs sviests»! Vēl 90. gados skolēni varēja aiziet pat trīs kilometrus līdz skolai, bet pēcāk izdomāja ieviest skolēnu autobusus. Daudzās attīstītajās valstīs trīs kilometri ir tā robeža, līdz kurai par skolēna nogādāšanu līdz skolai vai sabiedriskajam transportam atbild vecāki. Ja attālums pārsniedz trīs kilometrus, pašvaldības pienākums ir parūpēties, lai skolēns nokļūst līdz sabiedriskajam transportam, vai izmaksāt kompensāciju vecākiem par degvielu, vai arī organizēt skolēnu autobusus. Dobeles pašvaldība jau vairākus gadus ieviesusi principu «trīs kilometri», un – nekāda vaina! Bet vairums pašvaldību nav ar mieru. Piemēram, Bauskas novada Brunavas pagastā ir Mežgaļu pamatskola, kuras tuvumā nedzīvo neviens bērns, visus turp ved. Skolēnu autobuss pusotru stundu riņķo septiņu kilometru rādiusā, kamēr bērns, kas pirmais tajā iekāpis, nonāk skolā. Tajā mācās 81 bērns, un dažās klasēs ir tikai pieci skolēni. Kas būtu, ja Mežgaļu skola nepastāvētu? Ja sakārtotu septiņus kilometrus garo ceļu no pagasta centra līdz VIA Baltica maģistrālei, bērni pa trīs sabiedriskā transporta maršrutiem 20-30 minūtēs nokļūtu Bauskā. Lai gan 90% Brunavas pagasta bērnu dzīvo kilometra robežās ap mūsu piedāvātajiem maršrutiem, Mežgaļu skolu nelikvidē, un turpina šķērdēt naudu.
Kad Bauskā pētījām, kā var optimizēt izdevumus, secinājām – sākumskolas, kur iespējams nokomplektēt klasi, ir jāsaglabā vistuvāk bērnu dzīvesvietām. Bet katrai no tām pietiek ar astoņiem skolotājiem, kuri, strādājot pilnu slodzi, pēc nodokļu nomaksas saņemtu 1000 eiro. Bet no 7. līdz 9. klasei, kad jāsāk apgūt fiziku, ķīmiju un citus specializētos priekšmetus, vajadzīga skola ar paralēlklasēm, kur var nodrošināt slodzi priekšmetu skolotājiem un mācību līdzekļus. Bauskas novadā visas sākumskolas būtu 20 minūšu brauciena rādiusā ap Bausku, tāpēc var ietaupīt naudu, veidojot tām vienu administrāciju un atbalsta personālu. Novadā tas gadā ļautu investīcijām izglītībā papildus iegūt 1,4 miljonus eiro. Jau 2016. gadā, pārejot uz centralizēto iepirkumu bērnu ēdināšanai, Bauskas pašvaldība ietaupīja 300 000 eiro, turklāt aptaujās skolēni un skolotāji apliecināja, ka ēdiens kļuvis daudzveidīgāks. Ārpakalpojums bieži izmaksā lētāk, bet redzam – bieži skola ir kā sociālā iestāde, kur var dabūt kādu darbiņu.
Kāpēc pašvaldību vadītāji izvairās no ekonomiskiem pamatojumiem skolu tīkla sakārtošanā?
Tāpēc, ka, ļaujot skolām pildīt sociālo funkciju, var nopirkt vēlētāju balsis. Bet, ja dome vienojas par atbalstu uzņēmējdarbībai, iedzīvotāji bieži vien saka – kāpēc jāpalīdz tiem «biezajiem»? Par to, ka uzņēmēji rada darbavietas un maksā nodokļus, daudzi neaizdomājas.
ES Kohēzijas fonda nauda bija domāta, lai atpalikušos reģionus attīstītu līdz vidējam ES ekonomiskajam līmenim. Bet mēs lielāko daļu naudas esam ieguldījuši nevis jomās, kas ražo un pelna naudu valstij, bet ēkās, kur tā tērējas vēl vairāk. Tagad viens no iemesliem, kāpēc nevar slēgt kādu skolu vai slimnīcu, – «tā taču nesen izremontēta»!
Kā pašvaldību ietekmi mazināt? Pašlaik tā kavē ne tikai izglītības, bet arī veselības un teritoriālo reformu.
Jāsāk ar administratīvi teritoriālo reformu. Mums ir 119 novadu, un iedalījuma principi nav izprotami. Valstīs, kur ir saprātīgi veidots administratīvais iedalījums, pašvaldību lielums ir sabalansēts ar iedzīvotāju skaitu, teritorijas lielumu un ekonomisko potenciālu. Visur ir bagātākas pašvaldības un tādas, kurām sociālā taisnīguma vārdā jāpalīdz. Bet tas nevar notikt tā, kā Latvijā notiek caur pašvaldību izlīdzināšanas fondu.
Piemēram, Elejā ar aptuveni 2000 iedzīvotāju pašvaldība vēlas būvēt peldbaseinu. Biznesa modelis paredzot, ka no Lietuvas brauks uz Eleju peldēt. Absurds! Gribu redzēt to investoru, kurš būtu gatavs ieguldīt savu naudu šādā projektā.
Kā vērtējat starpziņojuma atklājumu, ka Rīgā ir sešas izcilas skolas un vismaz septiņas rezultātu ziņā vājas skolas?
Segregācijas apmērs Rīgas skolās bija šokējošs. Pašreizējie instrumenti izglītības kvalitātes mērīšanai nav pietiekami iedarbīgi. Kā var būt, ka 30 Latvijas skolās puse 12. klases skolēnu netiek līdz eksāmeniem? Vai kāds to ir analizējis? Neviens, līdz palūdzu Izglītības kvalitātes valsts dienestam to izpētīt.
Mums ir doma, ka pamatskolas eksāmenu rezultātiem jābūt filtram uz vidusskolu. Bērniem, kuru eksāmenu rezultāti nav pietiekami augsti, jāpiedāvā profesionālā izglītība. Tas atsijātu no vidusskolām skolēnus, kas tāpat nemācās un nemaz nevēlas studēt.
Jūsu analīze uzrādīja, ka visās septiņās vājākajās Rīgas skolās mācības notiek krievu valodā. Rīgā četras piektdaļas mazo skolu īsteno mazākumtautību izglītības programmu. Par ko tas liecina?
Savā pētījumā apzināti neakcentējām valodas jautājumu. Rīgā bija skaidri nolasāma tendence, ka mikrorajonos ir daudz vidusskolu ar nepilnīgi nokomplektētām klasēm, turklāt sekmju līmenis tajās ir zem vidējā. Vairums no tām atbilstoši mikrorajonu etniskajam sastāvam bija mazākumtautību skolas, taču bija arī pa kādai latviešu skolai. Pirms karšu publiskošanas izskanēja pašapzinīgais Rīgas mēra paziņojums, ka Rīgā ar skolu tīklu viss ir kārtībā. Ieraugot kartē patieso ainu, LR4 žurnāliste man preses konferencē uzdeva tiešu jautājumu, kāpēc krievu skolās ir tik slikti rezultāti.
Viens no argumentiem – aizvien vairāk bērnu no mazākumtautību ģimenēm izvēlas ģimnāzijas, kur mācības notiek latviešu valodā. Līdz ar to mazākumtautību skolās ir aizvien mazāk spējīgo bērnu. Jādomā, kā mazās skolas pārveidot par pamatskolām, vidusskolēnus pārvirzot uz skolām, kas spēj nodrošināt augstāku kvalitāti.
Kāpēc skolās, kur klasē ir ap 30 skolēnu, ir labāki eksāmenu rezultāti nekā mazās skolās? Lielās klasēs taču ir mazāka iespēja pievērsties katra skolēna vajadzībām.
Ne vienmēr lielajās klasēs ir labākie rezultāti, var būt liela skola ar sliktām sekmēm. Bet kopumā ir vērojama tendence – lielās vidusskolās, kur ir vairākas paralēlklases un katrā mācās vairāk nekā 20 bērnu, rezultāti ir labāki. Pirmkārt, skolas ar lielāku bērnu skaitu saņem lielākas mērķdotācijas un var atļauties samaksāt lielākas algas, līdz ar to piesaistot labākos skolotājus. Arī aprīkojums parasti ir labāks.
Otrkārt, skolēnu vidū ir lielāka konkurence. Jo mazā skolā priecājas par katru, kas mācās. Arī prasības nav tik augstas. Konkurences nekādas, labos skolēnus sūta uz visām olimpiādēm pēc kārtas. Kad šāds skolēns nokļūst cita līmeņa skolā, tikai tad saprot, ka nebūt nav vislabākais.
Piecas grāmatas, kuras vērts izlasīt
Augusts Deglavs. Rīga.
Iedvesmojošs romāns par latviešiem, kas lauza stereotipus par mums kā kalpu tautu – veidoja inteliģenci un uzdrīkstējās kļūt par uzņēmējiem.
Valentīna Freimane. Ardievu, Atlantīda!
Iespēja ar Rīgas ebreju jaunietes acīm palūkoties uz pirmskara dzīvi un traģiskajiem notikumiem Otrā pasaules kara gados.
Andris Caune. Ģenerāļa Jāņa Baloža pēdējie mūža gadi Latvijā, 1956-1965.
Laikabiedru atmiņas par šīs spilgtās un Latvijai nozīmīgās personības mazzināmo mūža noslēguma posmu.
Valters Aizaksons. Stīvs Džobss.
Aizraujošs stāsts par ekscentrisko ģēniju ar hipijisko pagātni.
Lī Guaņjao. No trešās pasaules valsts uz pirmo. Singapūras stāsts, 1965-2000. Ietekmīgās personības veikums ir apliecinājums gudri pārvaldītu, nelielu valstu iespējām.
CV
Dzimis 1965. gada 16. jūlijā
1990. gadā absolvējis LU Ģeogrāfijas fakultāti, specializējies ekonomiskajā ģeogrāfijā
1990. gadā kļuvis par pirmā atjaunotās Latvijas ceļu atlanta galveno redaktoru
Kopš 1992. gada galvenais redaktors karšu izdevniecībā Jāņa sēta
Paralēli izdevējdarbībai jau 30 gadus veic pētījumus par iedzīvotājiem, Latvijas un pasaules tautsaimniecību un reģionālo attīstību
Precējies. Divas meitas
