Nacionālā teātra izrāde Trīne – viss kā itāļu komēdijā
Rūdolfa Blaumaņa Trīnes grēku iestudējums Elmāra Seņkova režijā Nacionālajā teātrī pārsteidz. Vispirms – patīkami. Par spīti apjukumam, ko izrāde, šķiet, raisa skatītāju zālē, Trīne ir ļoti blaumanisks darbs – krāšņa, arī drusku huligāniska izrāde. Par to režisoram paldies, bet Trīnei – uzticības kredīts, kas gan diemžēl sevi īsti neattaisno. Taču par visu pēc kārtas.
Lugu Trīnes grēki Blaumanis pats raksturojis kā posi – 18., 19. gs. raksturīgu parupjas vācu komēdijas veidu. Poses ir ietekmējis renesanses itāļu tautas teātris – delartiskā komēdija, tāpēc nav nejauši, ka lugu par kalponi Trīni, kas sanaido divas kaimiņmāju saimnieces, var iestudēt kā tā saukto fizisko komēdiju bez raksturu dziļuma, toties – standartizētām biogrāfijām. Sižetā atrodami gan mīlētāji, kam neļauj apvienoties vecāku aizspriedumi, gan velnišķīgi attapīgais Arlekīns, grūtsirdīgais Pjēro un viņa Kolumbīne, kas skatienus met veiksmīgāka mīlētāja virzienā. Lai arī ārēji režisora Seņkova iecerētie varoņi Reiņa Suhanova scenogrāfijā un tērpos šķiet kā izkāpuši no retro zinātniskās fantastikas vai multiplikācijas filmām (Mazbērzu saime atgādina stilizētus neandertāliešus, kamēr Lielbērzos saimnieko hipijiski dabas bērni a la 80. gadu fantāzijas par utopiskajām sabiedrībām Visumā), delartiskās komēdijas principi stāstā saglabājušies nemainīgi.
Izrādei ir divi aktieru sastāvi jeb Trīnes. Marija Bērziņa spēlē varones rīcības cēloņu – apsēstību ar precēšanos – komiski hiperbolizētu versiju. Klauna kostīmā un grimā, viņa «sataisa» aizsmakušu balsi un lempīgi stampā par skatuvi, ķerstīdama katru vīrieti, kas pagadās ceļā. Ditas Lūriņas Trīne savukārt ir liegi čivinoša lellīte, ietērpta latviešu tautastērpa stilizācijā un «apveltīta» ar Bjorkas galvu. Bet galvenais – viņa ir uz pusi mazāka par pārējiem tēliem. Aktrise visu izrādes laiku pavada, pārvietojoties uz ceļiem, tādējādi piešķirot savai Trīnei, kā teiktu Kurzemē, sēdoša suņa izmērus. Kāda tam nozīme? Atklāti sakot – nav ne jausmas. Bet nevar noliegt, ka tēls ir spilgts. Kura ir «īstā» Trīne, tas ir gaumes jautājums. Ideāls droši vien būtu vēl kāda trešā – gan ar izskatu, gan motivāciju, lai arī es gluži subjektīvi sliecos Lūriņas varones virzienā. Man liekas, viņas Trīne iemieso izrādes spēcīgās un vājās puses: smīdina tik ilgi, kamēr pārsteidz, bet kad pierasts – mirklī aizmirstas kā «bezģeluška».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.