Otrdienās, kad notiek valdības sēdes, Ilonai Gaišutei ir visvairāk darba. Viņa vāra lielu katlu zupas. Vislabāk «iet» soļanka.
Piecos no rīta Ilona mostas, sēžas autobusā un pus-astoņos jau servē omleti ministriem. Pēc brokastīm top pusdienas: Ilona vāra zupas, gatavo dažādus sautējumus, piedevas, mērces. «Vienpadsmitos man jābūt štiki - glīti saģērbtai, lūpas uzkrāsotas un uz sadali! Es jau smejos, ka jūtos kā uz skatuves,» Ilona saka par ēdienu piedāvāšanu aiz letes. Skatuve viņai nav sveša, jo dziedājusi un dejojusi revijā, arī sieviešu korī Daugavietes pie diriģenta Arvīda Platpera. «Soprānu,» Ilona saka gaiši un skanīgi.
Ēdienu piedāvāšana tiešām ir kā neliels teātra uzvedums. Ilona katru sagaida čivinādama. Virpuļo ar šķīvi, veikli uzšaudama kartupeļu biezeni un - cak-cak-cak - zīmēdama uz tā vilnīšus. «Ja kāds grib klāt marinētu sīpolu, kas nav izlikts piedāvājumā, man nav grūti aizskriet pakaļ. Jo galvenais - lai cilvēki ir apmierināti.» Dažu viņa pazīst tik labi, ka bez teikšanas zina: tam mērci nevajag, tam garšo zupa, kurā vairāk biezumu. Kāds kungs, piemēram, gadiem ēdot vienu un to pašu. Katru dienu.
