«Nezin kāpēc ir sākušies jauni laiki, bet cilvēki jau ir tie paši vecie. To es skaudri apzinos,» par piedzīvoto lēģerī atmiņu grāmatā raksta Egīls Skudra. Foto –Reinis Inkēns
Atskatoties uz savu dzīvi, nevērtēt notikušo kā pārdzīvojumu, bet gan piedzīvojumu. «Man nav raksturīga sevis žēlošana,» saka 90 gadus vecais valodnieks Egīls Skudra. Visus savus piedzīvojumus viņš aprakstījis šogad iznākušajā grāmatā Kad lūzis gumijkoks.
Tiesa, dramatiskākajos dzīves brīžos smiekli nenāca, taču viņa atmiņās ir daudz gaišuma. Skudra represēts divreiz, pirmoreiz izsūtīts 1941. gada deportāciju laikā. Tobrīd astoņgadīgais Egīls ar ģimenes sievietēm — māti, māsu un vecmāmiņu nonāca Krasnojarskas apgabalā. Atgriezies Latvijā, nokļuva bāreņu namā un savas atmiņas par pieredzēto pierakstīja, audžumāte tās saglabāja. Tagad pieraksti glabājas Okupācijas muzejā, bet jau šajā tūkstošgadē sākot veidot atmiņu grāmatu, Egīls tos izmantoja kā smalku notikušā norakstu, kam nācās mainīt tikai emocionālo toņkārtu. Otrreiz viņš nonāca apcietinājumā kā dezertieris, jo bēdzis no padomju armijas.
