«Pirmo reizi trasē visi ir nobijušies. No zilumiem arī neviens nav aizbēdzis. Man galvenais bija iemācīt bērniem iemīlēt šo sporta veidu. Tas panākams caur spēlēm, caur draudzību,» saka pedagoģe un bijusī kamaniņu trenere Arnita Ancēna. Foto — no personīgā arhīva
Arnita sportā ir no bērnības. Viņai bijuši labi panākumi vieglatlētikā, un mammas iespaidā iestājusies Murjāņu sporta skolā soļošanā, taču pietrūcis dzirksteles. Pārgājusi uz kamaniņu sportu, kurā uzreiz aizrāvis ātrums un adrenalīns. Tikusi līdz Latvijas izlasei, tomēr dažādu iemeslu dēļ nav aizbraukusi uz Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm 2002. gadā. Vienlaikus sportiste Latvijas Universitātē studējusi pedagoģiju, tāpēc uzaicināta Siguldā strādāt par bērnu kamaniņu treneri.
«Kad pēc vasaras treniņiem, kuros viss notiek caur spēlēm un fiziskās sagatavotības celšanu, bērni pirmo reizi nonāk trasē, viņi ir nobijušies. Atceros, kā mani pašu pirmo reizi iesēdināja kamanās — viss apkārt balts un auksts, tu esi tādā baltā tunelī un nesaproti, kas notiek. Kādam izdodas smuki nobraukt, cits sasitas,» saka Arnita. «Mani pirmie treniņi bija traki. Rokas un kājas zilumos, raudāju un ņēmos, trase mani pieveica, bet viens treniņš, otrs, bailes pāriet, un sāc izjust, kā vadīt kamaniņas, kā spiest uz ragiem, kā regulēt.»
