Irina Kučerenko ar dēlu Arturu un meitu Ļeru. Foto — no personīgā arhīva
Irina Kučerenko (44) ar abiem bērniem atsakās pamest Ukrainas galvaspilsētu, kaut arī okupantu triecieni šoziem iznīcinājuši ne tikai galvenās elektrostacijas, bet dronu lādiņi jau nogalinājuši viņu kaimiņus
Sarunas sākumā Irina Kučerenko mani brīdina — ja gadījumā pieslēgs elektrību, viņa uzreiz liks nost telefonu, jo vajadzēs ļoti īsā laikā pagūt apdarīt visus mājas darbus. Līdz gadumijai elektrības padeve notika pēc skaidri zināma grafika, taču pēc masīvajiem krievu uzbrukumiem pilsētas energoapgādes sistēmai šogad tā vairs nav. Tagad elektrību pieslēdz bez iepriekšēja brīdinājuma jebkurā laikā — aptuveni reizi pusotrā dienā uz divām trim stundām. Irina lepojas, ka iemācījusies īsajās stundās paveikt visu, kam nepieciešama strāva.
«Mans rīcības algoritms ir precīzi izstrādāts — ko un kādā secībā es daru,» stāsta Irina. Kamēr uz plīts gatavojas pusdienu borščs un karbonādes, cepeškrāsnī sautējas nākamā maltīte, un paralēli viņa veļasmašīnā mazgā drēbes. Arī bērniem — 18 gadus vecajai Ļerai un divpadsmitgadniekam Arturam ir skaidri uzdevumi. «Pirmā lieta, kas viņiem jāizdara, ir uzlādēt visas elektroierīces,» saka Irina. Telefonus, datorus, EcoFlow portatīvo akumulatoru. «Katrs zina savus pienākumus, kas jāpaveic, kamēr ir gaisma. Ja kāds nevar paspēt, mēs viens otram palīdzam.»
Šogad Ukraina piedzīvo smagāko ziemu pēdējo četru kara gadu laikā. Temperatūra brīžiem noslīdējusi līdz pat mīnus 24 grādiem, bet intensīvie Krievijas uzbrukumi civilajai infrastruktūrai nozīmē to, ka tūkstošiem dzīvojamo māju palikušas bez elektrības, apkures un ūdens. Vēl pērn Kijivu uzskatīja par vienu no vislabāk aizsargātajām karojošas valsts galvaspilsētām, bet tagad pretgaisa aizsardzības lādiņu trūkuma dēļ tās infrastruktūra ir kļuvusi par vieglu mērķi okupantiem. Lai gan Kijivas mērs Vitalijs Kličko ir aicinājis iedzīvotājus vismaz uz laiku aizbraukt un pārziemot drošākos apstākļos, pilsētā joprojām palicis ļoti daudz cilvēku. Arī Irina ar bērniem.
Ar Kučerenko ģimeni uzturu kontaktus jau vairākus gadus — 2023. gada augustā Ir rakstīju par Volodimiru Kučerenko, kurš pieteicās brīvprātīgajos jau uzreiz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma. Kad viņu intervēju, tolaik Volodimirs dienēja pie Bahmutas kā dronu operators. Viņš stāstīja, ka agrāk kā uzņēmējs dzīvojis pastāvīgās bailēs par to, ka korumpētā valsts sistēma vai negodīgi konkurenti atņems biznesu, bet frontē viss ir pilnīgi citādi. «Pēkšņi sajutu, ka esmu brīvs no bailēm. Šeit jūtos spēcīgs, vajadzīgs un efektīvs. Nekad vairs nepadošos, nedošu nevienu kukuli un nelaidīšu šeit nevienu okupantu,» toreiz sacīja Volodimirs. Bija laimīgs, ka izdevies arī atjaunot saites ar šķirto ģimeni, «viņi mani gaida, viņi mani atbalsta».
Diemžēl ģimene Volodimiru no kara mājās vairs nesagaidīs — viņš gāja bojā 2024. gada decembrī. «Mums ir ļoti grūti, bet tā ir mūsu dzīve, kas jādzīvo ar cieņu — kaut vai to dēļ, kuri par mums ir krituši,» man saka Irina.
Nāve tieši blakus
Kopš gada sākuma dzīvojamais komplekss Comfort Town, kur dzīvo Kučerenko ģimene, divas reizes piedzīvojis tiešus šahedu dronu trāpījumus. Pirmajā uzbrukumā izdega vesela daudzdzīvokļu mājas sekcija. Otrajā reizē aizdegās divstāvu dzīvoklis — augšstāvā gāja bojā vecāki, bet bērnus, kas gulēja apakšējā stāvā, izdevās izglābt. «Nāve ir kļuvusi par ikdienu. Traģēdijas, ko pastāvīgi piedzīvojam, padara mūs mazāk jūtīgus. Nav laika pārdzīvot un kreņķēties. Līdzjūtība izpaužas ļoti konkrētās darbībās. Palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams, — pabarot ar siltu ēdienu, iedot naudu. Tas ļauj pieņemt realitāti, kādā pašlaik mēs dzīvojam.» Arī viņu pašu ģimenes traģisko zaudējumu.
«Kad gāja bojā Volodja, bija ļoti grūti. Mēs sajutām tukšumu un neaizsargātību. Tagad man jāpaļaujas tikai uz sevi un tuviniekiem,» secina Irina. Lai pārdzīvotu šo briesmīgo laiku, Irina ar bērniem cenšas sportot. Pat ja mājās nav elektrības, sporta zālē darbojas ģenerators un ir gaisma. «Sports mūs disciplinē un dod spēka sajūtu — milzīgo iekšējo spriedzi, ko pastāvīgi jūtam, ļauj izlādēt fiziskā aktivitātē.» Brīvajā laikā Irina ar bērniem iecienījusi arī teātri. Tieši kara dēļ Ukraina piedzīvo savdabīgu kultūras dzīves uzplaukumu. Uz dažām izrādēm biļetes nav iespējams nopirkt pat mēnesi uz priekšu, piemēram, ļoti populāra ir izrāde Konotopas raganas, satīrisks stāsts par varas spēlēm.
«Agrāk mēs uz teātri pucējāmies izejamajās kleitās, bet tagad sēžam zālē kažokos, cepurēs un UGG zābakos,» smejas Irina. Teātris ir kļuvis par vietu, kur Ukrainā notiek sabiedriskās diskusijas, tiek reflektēts par aktuālajām norisēm. Sava veida kolektīvā psihoterapija. «Nekad nebūtu domājusi, ka sevi saukšu par teātrmīli. Bet tagad esmu ne tikai iemīlējusi izrādes, bet sākusi arī ļoti daudz lasīt.» Vakaros, kad nav elektrības, tas dažkārt ir vispieejamākais atpūtas veids.
Irina pēc izglītības ir menedžere. Viņas vīram agrāk piederēja būvniecības celtņu ražošanas uzņēmums, abi kopā bija izveidojuši nelielu biznesa centru un noliktavas Oleksandrijas pilsētā Ukrainas vidienē. Tagad Irina vada šo uzņēmumu attālināti, iznomā telpas loģistikas kompānijām. Taču viņa nesauc to par ienesīgu biznesu, jo ģeneratoru un citas infrastruktūras uzturēšanas izmaksas ir ļoti augstas. Faktiski viņas ienākumi ļauj nosegt ģimenes ikdienas izdevumus, kas pašlaik svārstās ap 2000—2500 dolāriem mēnesī. Bērni sapņo par kādu ceļojumu uz ārzemēm, bet pagaidām tas ģimenei būtu pārāk dārgs prieks.
Meita pašlaik studē attālināti, jo arī universitātes auditorijās valda aukstums. Šomēnes Irinai nācās atvēlēt papildu budžetu licejam, ko apmeklē Arturs. Vecāki sameta naudu, lai nopirktu ģeneratorus un bērniem vismaz no marta būtu iespēja doties uz skolu. «Viss nepieciešamais bija jāpērk laikus, jo tagad cenas ir pieaugušas dubultā vai pat vairāk — portatīvajiem akumulatoriem, gāzes baloniem, speciālām laternām,» par dārgo sadzīvi stāsta Irina.
Gada sākumā tuvi vīra draugi atvēra skolu, kurā māca vadīt dronus jebkuram interesentam — bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem. Irinu uzaicināja vadīt programmu šajā skolā. Viņa saka — dronu vadīšanas sacensības ir jau atzīts sporta veids, bet «tā ir arī nepieciešamība, lai nākamā ukraiņu paaudze spētu sevi aizstāvēt». Irina uzskata, ka šādā veidā viņa turpina vīra sākto darbu, kurš frontē bija dronu operators. «Vīrs bija mūsu atbalsts. Tādu ģimeņu kā mūsējā ir ļoti daudz. Mums nav izvēles. Karš ir ilgs, bet dzīve ir viena — mums tā jānodzīvo pēc iespējas jēdzīgāk,» Irina noslēdz mūsu sarunu, kuras laikā elektrība viņas mājās tā arī neparādījās.
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
