Ape, Strenči, Seda, Rauna — Aija Reņģe uzskaita grāmatnīcas, kuru vairs nav. Viņa noturējusi Smiltenes grāmatu veikalu 62 gadus. «Vakarā aizej mājās, sapņo, ko rīt veikalā darīsi. Tas plauktiņš jāpārkārto, tas… Strādāju arī sestdienās. Liekas naudas nekad nav bijis, visu ieguldījām labiekārtošanā.» Foto — Lauris Aizupietis.
Gaidīdama mūs Smiltenes grāmatnīcā, 81 gadu vecā Aija Reņģe paspējusi tikt līdz Ingas Grencbergas grāmatas Sestā sieva 30. lappusei. Pieradusi jaunizdevumus pārlapot veikalā, jo vēl tikko šeit strādāja. «18. februārī beidzu. Uz redzēšanos, un viss!» viņas balss ietrīcas. Kā mierinājums — Zelta ābeles balva par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Aija kopā ar konkursa uzvarētājiem tiks sumināta 26. marta radioraidījumā Kultūras rondo.
Sirmā kundze paņēmusi līdzi darba grāmatiņu, kurā ir tikai trīs ieraksti. 1957. gada 25. augustā pieņemta darbā, 1963. gada 20. decembrī nozīmēta par grāmatnīcas vadītāju, 1989. gadā izgājusi atestāciju.
Kāda paziņa 19 gadu vecumā ieteikusi pārdevējas vietai. «Māsa Rīgā mācījās par medmāsu, kas pēc vidusskolas lai mani kaut kur laistu?» Aija toreiz vēl bija Blūmentāle. Meitene kādu laiku bija vienīgā ģimenē, kas saņēma algu. «Vecāku mājas ir Bilskas pagastā piecus kilometrus no pilsētas. 50 ha zemes, 30 govis — 1949. gadā kā kulaki bijām Sibīrijas sarakstos, kaimiņš pabrīdināja. Tēvs uz pusgadu aizgāja purvā, pēc tam nonāca slimnīcā Sarkandaugavā.»
