Eiropai ir jābeidz cerēt, ka var piejaucēt Trampu, un pašai jāparāda zobi
Kas nesēž pie galda, parādīsies ēdienkartē.
ASV prezidenta Trampa steigā sarunātais randiņš Aļaskā ar Krievijas diktatoru Putinu radījis pamatotu satraukumu Kijivā, Briselē un citās Eiropas galvaspilsētās. Donalds ar savu draugu Vladimiru tiekas, lai runātu par mieru Ukrainā, tātad par mūsu kontinenta nākotni, bet klāt nebūs ne ukraiņi, ne citi eiropieši, un ne viens, ne otrs diplomātiskās dinejas dalībnieks nav mūsu draugs. Vladimirs grib mūs visus apēst, bet Donaldam vienīgā vēlme ir dzirdēt slavas dziesmas, cik viņš garšīgi visu pagatavojis.
Šis komentārs top dažas dienas pirms Trampa un Putina tikšanās, un iespējamais rezultātu spektrs plešas no destruktīvā (Tramps mēģina piespiest Ukrainu pamest Krievijas nolūkotās teritorijas Doneckā un citur) līdz briesmīgajam (Tramps kā uzvaru pasludina ekonomiskās sadarbības atjaunošanu vai kādu sankciju atcelšanu Krievijai) un dziļi nepatīkamajam (nekas daudz nemainās, bet Tramps pasludina pašu tikšanās faktu par nozīmīgu soli «miera virzienā»).
Droši vien ir arī kādi citi varianti, tomēr neviens no tiem nav labvēlīgs Ukrainai un Eiropai. Vispirms tāpēc, ka pati tikšanās neatkarīgi no rezultāta ir nozīmīga uzvara Putinam. Viņš sācis brutālu, asiņainu agresijas karu pret kaimiņvalsti un cenšas anektēt tās teritoriju, pārkāpjot starptautiskās tiesības. Viņa bruņotie spēki katru dienu slepkavo Ukrainas civiliedzīvotājus ar raķetēm un droniem. Hāgas Starptautiskā Krimināltiesa izsludinājusi viņa aresta orderi par kara noziegumiem. Viss vienalga — Putins ar pompu tiks sagaidīts pašā Amerikā, lai daudzkārt spēcīgākas valsts vadītājs no viņa lūgtu kādu žēlastības dāvanu. Savulaik tikšanās ar ASV prezidentu bija jānopelna. Tagad Kremļa saimnieks pasvilpj, pie viņa atsteidzas lietderīgais dunduks («Trampa sevišķais sūtnis») Vitkofs, par kuru Putins paņirgājas, dod uzdevumu — un šeku reku, samits rokā!
Savukārt Tramps tik ļoti sapriecājies par iespēju atkal tikties ar apbrīnoto Vladimiru, ka pavisam aizmirsis vēl neseno īgņošanos, kā Vladimirs viņam visu laiku melo. Tramps tagad atkal tic, ka Putins gribot mieru, atkal sācis pretīgi pārmest Zelenskim kara izraisīšanu, bet vienlaikus gatavo augsni spiedienam, lai Ukraina atsakās no savām teritorijām. «Mani nedaudz kaitināja Zelenska teiktais, ka «nu, man ir jāsaņem konstitucionāla piekrišana»,» Tramps mēdījās preses konferencē pirmdien. «Viņam bija atļauja mesties karā un visus nogalināt, bet tagad viņam vajag atļauju, lai samainītos ar zemi — jo notiks kaut kādas zemju apmaiņas.»
Par spīti visiem Eiropas līderu centieniem pielabināties, glaimot un pazemoties ASV prezidenta priekšā (NATO ģenerālsekretārs Rute viņu publiski nosauca par «papu», kas ieviesīs mājās kārtību), izrādās, ka Putinam ir tik vien kā jāpiekrīt tikties, un Tramps ne tikai atkal sāk lamāt Zelenski, bet jau gluži konkrēti sāk runāt par Ukrainas teritorijas atdošanu Krievijai. Pat ja Aļaskas tikšanās rezultātā nekas būtisks nenotiek, ASV prezidenta gatavība nopietni apspriest agresijas rezultātu leģitimāciju paliks karājamies virs Ukrainas galvas kā nopietns drauds.
Taču briesmas nonākt Putina ēdienkartē ir pavisam reālas arī Eiropai, jo tās līdzšinējie centieni piesēsties pie lēmēju galda tikuši ignorēti vai noraidīti. Eiropas taktika bija skaidri redzama daudzajos paziņojumos, kuri pēdējās dienās izskanējuši no dažādām amatpersonu kombinācijām: vispirms uzteikt ASV prezidentu par viņa «centieniem panākt mieru», pēc tam uzstāt uz Ukrainas un Eiropas tiesībām. Bet, ja Trampam svarīgāks par eiropiešu slavas dziesmām ir Putina smaids un ja viņiem abiem starptautiskās tiesības ir pilnīgi vienaldzīgas, tad šādi paziņojumi ir tikai tukša skaņa.
Ja Eiropa grib vietu pie galda, tai ir jāspēj tajā uzsist dūri. Līdz šim Eiropa ir ļoti daudz darījusi, lai atbalstītu Ukrainu, bet ļoti maz, lai aktīvi virzītu notikumus sev vēlamā virzienā. Eiropas finansiālā un militārā palīdzība Ukrainai kopš gada sākuma ir daudz lielāka nekā Amerikas, bet stratēģija paliek tā pati vecā — atbalstīt Ukrainu, «cik vien ilgi nepieciešams». Taču nekas neliecina, ka Putinam apnīk karot, un doma, ka viņu varētu «paņemt uz izturību», ir sevišķi bīstama tagad, kad Tramps nepacietīgi cenšas plūkt mierneša laurus.
Gan Ukrainas, gan pašas nākotnes un drošības vārdā Eiropai ir jābeidz cerēt, ka var piejaucēt Trampu, un pašai jāparāda zobi. Jākonfiscē Krievijas iesaldētie miljardi un nauda jāizmanto Ukrainas atbalstam. Vācijai ir jāpiegādā Ukrainai Taurus raķetes. Viktoram Orbānam, Putina aģentam Briselē, ir jāatņem gan balsstiesības Eiropadomē, lai viņš vairs nevar graut ES vienotību, gan arī Eiropas fondi, kas balsta viņa korumpēto režīmu pašā Ungārijā. Jāatrod veidi, kā aktīvi vērsties pret Krievijas ēnu flotes kuģošanu Baltijas jūrā.
Putins ar Trampu sēžas pie galda. Uzkodas tiek gatavotas. Ja Eiropa turpinās gaidīt un cerēt, tā kļūs par otro ēdienu.
Komentārs 140 zīmēs
- Zemo cenu solījumi makā nekrīt. Gada inflācija jūlijā bija 3,8%. Lielākā ietekme uz kāpumu bija pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem.
- Planēta svilst. Dienvideiropā daudzviet temperatūra pārsniedz 40 grādus, lieli savvaļas ugunsgrēki plosās Spānijā, Francijā un Balkānos.
- Bizness aktivizējas. Latvijā gada pirmajos septiņos mēnešos reģistrēti 6020 jaunu uzņēmumu, kas ir par 10% vairāk nekā pērn.
Komentētājs Aivars Ozoliņš ir atvaļinājumā.
