Eiropai ir jābeidz cerēt, ka var piejaucēt Trampu, un pašai jāparāda zobi
Kas nesēž pie galda, parādīsies ēdienkartē.
ASV prezidenta Trampa steigā sarunātais randiņš Aļaskā ar Krievijas diktatoru Putinu radījis pamatotu satraukumu Kijivā, Briselē un citās Eiropas galvaspilsētās. Donalds ar savu draugu Vladimiru tiekas, lai runātu par mieru Ukrainā, tātad par mūsu kontinenta nākotni, bet klāt nebūs ne ukraiņi, ne citi eiropieši, un ne viens, ne otrs diplomātiskās dinejas dalībnieks nav mūsu draugs. Vladimirs grib mūs visus apēst, bet Donaldam vienīgā vēlme ir dzirdēt slavas dziesmas, cik viņš garšīgi visu pagatavojis.
Šis komentārs top dažas dienas pirms Trampa un Putina tikšanās, un iespējamais rezultātu spektrs plešas no destruktīvā (Tramps mēģina piespiest Ukrainu pamest Krievijas nolūkotās teritorijas Doneckā un citur) līdz briesmīgajam (Tramps kā uzvaru pasludina ekonomiskās sadarbības atjaunošanu vai kādu sankciju atcelšanu Krievijai) un dziļi nepatīkamajam (nekas daudz nemainās, bet Tramps pasludina pašu tikšanās faktu par nozīmīgu soli «miera virzienā»).
