Foto no personīgā arhīva
Ar kādiem secinājumiem kara trešo gadskārtu sagaida latvieši, kuri Ukrainas sabiedrību iepazinuši no iekšienes?
Pirms 24. februāra, kad apritēs jau trīs gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma, esmu uzrunājusi latviešus, kuru vēlme palīdzēt Ukrainai aizvedusi uz okupantu postīto valsti. Viņi strādā ļoti atšķirīgās jomās, bet teiktajā ir daudz kopīga. Par to, ka ukraiņi savu zemi krieviem neatdos. Lai arī situācija frontē ir ļoti smaga, ukraiņi cīnās. Pēc trīs smagiem gadiem, kuros pilsētu bombardēšana un cilvēku slepkavošana Kremlim kļuvusi par ikdienu, ukraiņi turpina aizstāvēties, jo zina — šis karš ir par valsts un tautas izdzīvošanu.
«Tas skrējiens tev var būt pēdējais»
Ieva Vārna, TV3 žurnāliste,
Sergejs Medvedevs, operators
Ievu sazvanu Donbasā, tikai 18 kilometrus no frontes. «Tu nevari šeit justies droši nekur,» viņa atzīst — piefrontes pilsētās situācija ir vistrakākā, un debesīs lido viss iespējamais, arī izlūkdroni, pēc kuriem seko triecieni. Trauksmes sirēnas neskan tikai kādas trīs stundas diennaktī. Regulāri, vismaz divas reizes dienā, uz vairākām stundām pazūd elektrība. Lielajām pilsētām krievi uzbrūk ar raķetēm un droniem, ko pretgaisa aizsardzība var pārtvert, bet šeit pat nepaspēj noskanēt trauksmes sirēna, kad jau kaut kas atlidojis. Taču nevar visu laiku sēdēt pagrabos, ir jāstrādā. «Tāpēc cilvēki ir pieraduši un rēķinās — šobrīd tu esi un pēc stundas vairs neesi,» Ieva skaudri nosaka.
Arī Ieva ar Sergeju paši piedzīvoja spēcīgu sprādzienu, pēc kura zeme zem kājām nodrebēja. Krievi uzmeta 500 kilogramu aviācijas bumbu blakus esošajai Kramatorskai, burtiski noslaukot no zemes veselu rajonu pilsētas centrā. Bombardēšana turpinās katru dienu. «Bet ukraiņi turas,» Ieva saka.
Trīs kara gados viņi pieredzējuši daudz. Ieva ar Sergeju tikai dažas dienas pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma bija Luhanskas apgabalā, pāris kilometrus no frontes līnijas. Uzbrukumi kļuva intensīvāki. Ukraiņu karavīri tobrīd teikuši, ka briest kaut kas nopietns, tomēr neviens līdz galam neticēja, ka sāksies tiks plašs karš.
Ārlietu ministrijas mudināti, žurnālisti toreiz atgriezās Latvijā. Taču jau 24. februāra vakarā devās atpakaļ uz Ukrainu. Tādu haosu Ieva pirms tam bija redzējusi tikai filmās par Otro pasaules karu. «20 kilometru garas rindas ar cilvēkiem, bērniem. Citi ar kājām, velk čemodānus, citi sēž mašīnās aukstumā, jo nav degvielas, lai sasildītos. Rindas benzīntankos. Cilvēki sāk nojaukt šķūņus, kurina uguni,» Sergejs atceras.
Tobrīd lielās bēgļu plūsmas dēļ viņi iesprūduši Ukrainā. Tikuši laukā tikai ar diplomātu palīdzību, braucot aiz evakuācijas autobusa, ko izlaida bez rindas. «Citādi mums būtu jāstāv nedēļas divas rindā kopā ar bēgļiem.» Braucot laukā, pie viņu mašīnas vēl pieskrējusi sieviete un pa logu grūdusi iekšā bērnu ar invaliditāti, izmisīgi lūdzot pārvest pāri robežai.
Pēc pāris nedēļām žurnālisti Ukrainā atgriezās ar visu nepieciešamo, lai varētu uzturēties ilgāk — degvielu, guļammaisiem, pārtiku. «Sākot ar pirmā kara gada beigām līdz pagājušā gada vasarai mēs burtiski mēnesi caur mēnesi braucām,» saka Sergejs. Arī tagad braucieni ir regulāri. Ieva pēdējā pusotra gada laikā Ukrainā pavada arī atvaļinājumu, lai karavīriem nogādātu ar pašas aizsākto ziedojumu akciju Gaismas ceļš Donbasam sagādāto, pārsvarā apvidus automašīnas, dronus, pārnēsājamās uzlādes stacijas. Abi iemācījušies ukraiņu valodu.
Kara pirmajā gadā vislielākais šoks piedzīvots Irpiņā un Bučā. Nošauto cilvēku līķi uz ielām, izdzīvojušo stāsti par krievu armijas nežēlību. «Necilvēki,» Ieva saka par okupantiem. Ukraina ir liela valsts, vairāku simtu kilometru pārbraucienos redzamais posts viņus vairs nepārsteidz.
«Voluntieri, kas brauc pirmo reizi, nevar novērst acis. Mēs jau zinām, ka tādu saspridzinātu, sadedzinātu māju ir tūkstošiem. Ciems, kuram brauc cauri, pa trim gadiem jau trīs reizes ar zāli aizaudzis,» saka Sergejs.
Nupat janvārī Sergejam izdevās nofilmēt brīdi, kad krievi mērķtiecīgi centās viņus nogalināt. «Krievi redzēja, ka neesam bruņoti, ka mums ir preses uzraksti, bet apzināti uz mums raidīja kopumā sešus lādiņus,» Ieva stāsta. Izglābties palīdzējis Ukrainas dronu rotas komandieris. Viņš spējis precīzi izrēķināt, cik laika viņiem ir bēgšanai, kamēr krievi pārlādē savu tehniku. «Situācijā, kādā mēs bijām, protams, bailes ir vājprātīgas. Bet ir jāspēj sevi savākt un jādara viss iespējamais, lai viss beigtos labi,» Ieva saka.
«Viss tur ir bīstami,» Sergejs nopūšas. Robotinē, kur viņi bijuši uzreiz pēc tās atbrīvošanas, gar ausīm svilpušas šķembas. Atpakaļceļā skrējuši pa tranšejām, kas tikai pirms dienas atbrīvotas. «Tu saproti, ka jākāpj virsū pamestajiem krievu līķiem, un neviens sapieris tur normāli vēl nav nostaigājis. Un tas skrējiens tev var būt pēdējais. Tev kliedz — tam neuzkāp, tam! —, bet tev jau nav laika domāt, jo ir jāskrien.»
Sergejam ir svarīgi būt Ukrainā, jo «šis karš ir morāli un mentāli saprotams mums, tas notiek kaimiņos». Ieva uzsver — tās nav banālas frāzes, ka mūsu aizsardzības līnija sākas Ukrainā. «Es negribu, lai karš atnāk pie mums mājās.» Tāpēc ir jārāda cilvēkiem — nekas nav beidzies, Krievijas armija neapstāsies. Arī tagad nekas neliecina par gatavošanos miera sarunām, krievi frontes līnijā pievelk jaunas rezerves. «Vakarnakt kārtējo reizi apšaudītas Ukrainas pilsētas. Zaporižjā mērķēts uz kritisko infrastruktūru. Šodien ir ārkārtīgi lielas problēmas ar elektrību daudzviet, ārā ir sals un sniegs, tā ir apzināta cilvēku terorizēšana — Krievijas armijai to ļoti patīk darīt.»
«Protams, te visi, arī puiši ierakumos, seko līdzi tam, kas notiek, un ir ļoti lielas bažas, kāds būs piedāvātais miers,» Ieva saka pat Trampa zvanu Putinam un vēlmi ātri vienoties.
Lai arī nogurums un neziņa ir liela, ukraiņi neesot gatavi atdot savas teritorijas. «To viņi tiešām stingri saka — jā, iespējams, sarunām ir jābūt, bet lai krievi aizvācas no viņu zemes. Ukraiņiem šis karš ir par izdzīvošanu, par valsts un tautas pastāvēšanu.»
Sergejs atceras, kā kara sākumā iesaukuma punktos vīrieši stāvēja rindās. Tagad cilvēkus sameklēt ir grūtāk, jo ir bailes, ka uzreiz nosūtīs kājniekos. «Cilvēki redz, ar kādu lielgabalu gaļas masu nāk okupanti pretī, un skaidrs, ka visiem ir bail,» saka Ieva.
Ukraiņiem frontē situācija ir ļoti smaga, viņa neslēpj. Krievi masveidā lienot kā prusaki no visām malām un izskatās, ka dara visu iespējamo, lai Trampa valdīšanas pirmajās simt dienās sasniegtu pēc iespējas lielākus panākumus. «Tomēr ceru, ka veselais saprāts pasaulē uzvarēs un Eiropa beidzot ir atmodusies,» saka Ieva.
Kumoss iesprūst kaklā
Zigmārs Ziemelis, Twitter konvoja brīvprātīgais šoferis
Zigmārs neskaita, cik mašīnu aizvedis uz Ukrainu kopš pievienošanās Twitter konvoja komandai 2022. gada jūlijā. Pēdējā reize bija decembrī, pirms Ziemassvētkiem. Ikdienā viņš māca fiziku Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Ukrainas karam aktīvi seko jau kopš 2014. gada.
«Šobrīd vismaz daļā Ukrainas sabiedrības ir apātija,» Zigmārs novērojis. Daudzi vāc ziedojumus frontes vajadzībām, bet līdzcilvēku atsaucība krietni noplakusi. Nesalīdzināmi ar 2022. gada vasaru, kad krievi bija padzīti no Kijivas apgabala un ukraiņos bija optimisms — «tūlīt karam vajadzētu aizvirzīties uz uzvaru».
Jauno gadu Zigmārs sagaidīja vilcienā uz Harkivu. Braucis tāpēc, ka vēlējies saprast, kā karu uztver tie, pār kuru galvām nāk Krievijas agresija. Lai gan nebrauca tieši uz sabombardētajiem pilsētas kvartāliem, kara pēdas ir visapkārt. «Redzēju, kas ir izmiris tirgus ar aizputējušiem skatlogiem, atstātu preci.» Ziņās kara sākumā redzējis Harkivas centrā degošo universitāti ar sagrautu jumtu, bez logiem. Nu ukraiņi to aktīvi remontējot.
Harkivā piedzīvojis arī gaisa trauksmi. Ātri devies uz metro, bet vietējie turpinājuši Zooloģiskā dārza apmeklējumu. «Gaisa trauksmes jau kļuvušas par normalitāti, viņi vienkārši mierīgi turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu noticis.»
Iepriekš Zigmārs bijis arī citās Ukrainas pilsētās. Arī Ternopiļā, blakus Ļvivai, ko sauc par Ukrainas jauniešu galvaspilsētu. Atradis omulīgu krodziņu, garšīgi paēdis un devies pastaigā. Ceļš aizvedis caur kritušo varoņu slavas aleju. Tad bijusi sajūta, ka sen apēsto pusdienu kumoss iesprūst kaklā. «Tu redzi fotogrāfijās — jauni, spēcīgi cilvēki, kuru acīs mirdz dzīvesprieks, bet viņi ir atgriezušies no frontes uz vairoga...» Zigmāram grūti aptvert, ka tas notiek mūsdienās, tepat netālu kaimiņos.
Pērn martā Zigmārs kādā no braucieniem uz Ļvivu vilcienā saticis ukraiņu specvienības karavīru. Iepazinušies, karavīrs pateicis savu armijas segvārdu un pastāstījis, ka ir azerbaidžānis, ģimene dzīvo Užhorodā. Bet decembrī, kad pilsētas Neatkarības laukumā Zigmārs apstājies, lai godinātu kritušo piemiņu, starp daudzajiem karodziņiem ieraudzījis arī šī karavīra portretu. «Toreiz vilcienā viņš man teica: es katru dienu eju uz darbu tā, it kā tā būtu pēdējā. Skaudri.»
2022. gada jūlijā bijis arī Irpiņas kapos. Tur redzējis veselu kvartālu, ap tūkstoti svaigu apbedījumu. Twitter konvoja brīvprātīgais no Ukrainas teicis, ka tie ir okupantu nogalinātie iedzīvotāji. Pie kapiem stāvlaukumā uz betona apmalītes sēdējis kāds pusaudzis. «Ar skatienu nefokusā, pilnīgi bez emocijām,» Zigmārs stāsta klusi. Netālu atradās sadegusi tualete, un kāds tai bija uzlicis zīmīti «Tehniskais pārtraukums». «Viņi spēj būt stipri caur savu humora izjūtu.» Zigmārs ir pārliecināts, ka tā dod spēku cīnīties, par spīti jebkādām grūtībām.
«Tramps melo visiem ar apbrīnojamu regularitāti, kāpēc viņam nepiestāstīt pilnas ausis arī Putinam?» Zigmārs saka par ASV un Krievijas prezidentu sarunām. Uzreiz gan atzīst, ka izsakās naivi. Tomēr viņam «nesaliekas», ka ASV republikāņu partijai varētu būt izdevīga spēcīga Krievija uz pasaules kartes. Diez vai viss tik vienkārši būšot. «Aicinu nevis fokusēties uz to, ka kāds jau ir izlēmis kaut ko mūsu vietā, bet katram iespēju robežās atbalstīt Ukrainu.»
Ukraiņi nekad nesūdzas
Ieva Ilvesa, Ukrainas digitālās transformācijas ministrijas padomniece
Kiberdrošības eksperte Ieva Ilvesa palīdz Ukrainas valdībai jau divus gadus, kopš 2023. gada marta. Gan dalās ar savām zināšanām, gan vienlaikus daudz mācās no ukraiņu pieredzes. «Ukraina digitāli ir ļoti tālu attīstīta — viņi spēj sevi aizsargāt, jo digitālā infrastruktūra strādā, neskatoties uz to, ka karš rit jau trīs gadus.»
Ar prezidenta Trampa rīkojumu tagad ir apturēts ASV finansējums Ukrainas atbalstam — 98 miljonu dolāru programma kiberdrošībai un 150 miljonu programma digitālajā transformācijā. No tām tika finansēts arī Ievas Ilvesas darbs šo divu gadu laikā, tāpēc pašlaik viņa turpina strādāt brīvprātīgi un cer, ka Eiropas valstis spēs operatīvi atbalstīt projektu turpināšanos. Skaidrs, ka militārais atbalsts pašlaik ir primārs, bet sabiedrības noturībai arī digitālā drošība ir ļoti svarīga.
«Patiesībā tas viss ir klusais fons, kas ļauj valstij un cilvēkiem ikdienā funkcionēt — sākot no rēķinu samaksas, brīdinājuma paziņojumu saņemšanas. Tas ir milzīgs komplekss.» Tikpat milzīga spriedze kā militārajā laukā konstanti valda arī digitālajos tīklos. Sistēmu uzlaušana, datu zādzības. Mākslīgais intelekts palīdzējis virzīties uz priekšu gan drošības sargiem, gan ļaunprāšiem.
Pirmo gadu Ilvesa nodzīvoja Kijivā, pērn pusi laika strādājusi attālināti no mājām Latvijā. Paskaitījusi, ka ceļā vilcienā vien pa šo laiku pavadīts gandrīz mēnesis.
Bezgalīgos ceļus, kurus mēro sievietes ar maziem bērniem un mantām, Ilvesa redz joprojām. Bet ukraiņi nekad nesūdzoties. «Kad satiec cilvēkus, pirmās sarunas nav par to, cik ir briesmīgi. Nekad.»
Bet tas nenozīmē, ka šo stāstu nav. Piemēram, labdarības koncertā Kijivā skolā, kur bija atbraukusi muzicēt Marija Naumova, dzirdējusi par bērnu, kurš gadu nerunā pēc tam, kad viņa acu priekšā nošāva vecākus.
Kijivā Ilvesas īrētajam dzīvoklim pilsētas centrā ir logos ielīmētas speciālas plēves, lai izturētu sprādzienus un pasargātu no stikla lauskām. «Realitātē ukraiņi un arī es ļoti reti ejam uz pagrabiem. Tāpēc ka tu nevari dzīvot, funkcionēt trīs gadus, ja puse nakts ir jāpavada pagrabā.» Pretgaisa aizsardzība Kijivā ir ļoti spēcīga, un aplikācijas ļauj pirms došanās gulēt novērtēt uzbrukumu risku naktī, jo galvaspilsētu apšauda no liela attāluma Krievijā. «Protams, tas skan drausmīgi ciniski, bet tu izlasi, saproti, kas tas ir, un ej gulēt.»
Kad viņa pirmo reizi ieradās Kijivā, tieši šis milzīgais kontrasts pārsteidza — kara ainas frontes zonā ļoti atšķiras no galvaspilsētas, kas cenšas funkcionēt tā, it kā kara nebūtu. «Briesmīgi pieņemt, ka naktī ir kritušas raķetes, gājuši bojā bērni, bet no rīta piecelies, atver kafejnīcu, smaidi ikvienam ienākušajam un mēģini viņu uzmundrināt.» Ilvesa pieļauj, ka šādi ukraiņi mēģina sevi emocionāli sargāt un «dzīvi nest uz priekšu».
Ukraiņi ir saliedēti. «Viņus vieno tas, ka viņi zina, ka stāv taisnības pusē.» Lai arī ir sīkumi, kas šķeļ, un visizteiktāk to jūt politikā, Ilvesa apbrīno Ukrainas spēju karot un vienlaikus saglabāt valstī demokrātiju. «Demokrātija ir caurspīdīga — par to, ka mēs esam dažādi. Bet karš prasa būt ļoti centralizētam, strukturētam, saliedētam.»
Ilvesai nav šaubu, ka prezidenta Zelenska komanda izdarīs visu iespējamo Ukrainas interešu vārdā un arī Eiropai būs loma miera sarunās. «Skaidrs, ka ukraiņi būs pie galda — apzinoties, ka sabiedrība ir nogurusi, atbalsts ir ierobežots, arī militāri tehniskais. Tāpēc domāju, ka viņi ļoti pragmatiski šīs sarunas ved, apzinoties situāciju mājās un to, ka nākamajiem soļiem jābūt tādiem, kas viņus nepadara vājākus.»
Kamēr karš nebeigsies, vienotība turpināsies
Nils Melngailis, PrivatBank padomes priekšsēdētājs
Par Ukrainas lielākās bankas padomes priekšsēdētāju Nils Melngailis kļuva 2023. gada martā. Pirms tam gadu kā Starptautiskā Valūtas fonda padomnieks jau bija iepazinis Ukrainas banku sektoru, tāpēc bez garas domāšanas pieteicās amatam, kad ukraiņi uz to mudināja.
Melngailis ir Kijivā trīs četras dienas katru mēnesi. Ceļš caur Poliju prasot 20, caur Moldovu — 15 stundas. Kijivā ir spēcīga pretgaisa aizsardzība, tomēr gandrīz katru nakti starp diviem un pieciem atskan trauksmes sirēnas. Krievi tīšām uzbrūk naktī, lai visiem iztraucētu miegu. Melngailis ne vienmēr dodas uz patversmi, jo mobilajā lietotnē var novērtēt situācijas bīstamību. Tomēr esot ģimenes ar bērniem, kas ilgstoši guļ pagrabos. «Cilvēki ir pielāgojušies.» Ja trauksme gadās pa dienu, bankas padome pārvietojas uz pagrabu, kur arī ierīkota sēžu zāle.
Komandantstunda Kijivā ierobežo atrašanos uz ielas naktī, lai pasargātu cilvēkus no notriekto raķešu atlūzām. «Daudzi ir gājuši bojā tādā veidā. Arī manam kolēģim atlūzas ielidoja mājā, bet laimīgā kārtā ģimene necieta.»
Cik var, kara situācijai pielāgojušies visi — iedzīvotāji, uzņēmumi un ekonomika. «Šobrīd kara ietekmi aizvien mazāk izjūt vienkārši tāpēc, ka tā ir kļuvusi par ikdienu.»
Kara gados nav būtiski pieaudzis slikto kredītu apjoms, pretēji tam, kā bija Eiropā finanšu dižķibeles laikā. Valsts palīdz ar atbalsta programmām, bet Melngaiļa ieskatā finanšu situācija Ukrainā ir stabila tieši tāpēc, ka karš ļoti vienojis cilvēkus. Atmosfēru Ukrainā viņš salīdzina ar Atmodas laiku, kad visi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izjuta atbildību grūtībās izdzīvot, turpināt strādāt. «Gaisotne ir saspringta visu laiku, bet ikdienā cilvēki cenšas iet uz priekšu it kā karš nenotiktu. Citādi laikam vienkārši būtu grūti izdzīvot.»
Vai trīs kara gados cilvēku vienotība nav mazinājusies? «Domāju, te jānodala tas, kas notiek politiskā līmenī, to es neredzu savā ikdienā.» Tomēr cilvēki, lai arī noguruši, esot daudz vienotāki nekā pirms padsmit gadiem Eiromaidana laikā. «Viņus ir iedvesmojis Eiropas atbalsts, izredzes kļūt par ES locekli.» Ārpus Ukrainas daudzi pierod pie kara, bet paši ukraiņi no tā nevar izbēgt, viņu upuri ir milzīgi un turpina pieaugt katru dienu. «Kamēr karš nebeigsies, vienotība turpināsies un to būs ļoti grūti salauzt,» domā Melngailis.
Arī korupcija tiek apkarota vēl vairāk. Ukraina apzinās ES un NATO atbalsta nepieciešamību, bet arī valsts iekšienē neiecietība pret korupciju ir vēl lielāka, jo frontē cilvēki mirst, aizstāvot neatkarīgu Ukrainu.
Melngailis uzskata, ka Ukrainai ir lielas ekonomiska izrāviena izredzes brīdī, kad karš beigsies. «Ar nosacījumu, ka solītā palīdzība ienāks no Eiropas un, cerams, arī tomēr no Amerikas.»
Ukrainai vajadzēs milzīgus ieguldījumus infrastruktūrā, noteikti vairāk par pērn minētajiem 500 miljardiem dolāru. Tāpēc Melngailis cer, ka iesaldētos Krievijas 300 miljardus dolāru, no kuriem pašlaik Ukraina saņem tikai peļņas procentus, nodos Ukrainai.
Lai arī Kijivā var justies relatīvi droši, atgādinājumu par karu netrūkst visapkārt. «Ir grūti braukt garām kapsētām, tur svaigu kapavietu skaits katru mēnesi pieaug, kapu visur ir ļoti daudz.» Arī kara invalīdu. Banka daudz palīdz slimnīcām ar ziedojumiem, atbalsta ievainotos karavīrus. Arī no PrivatBank 18 tūkstošiem darbinieku ļoti daudzi zaudējuši dzīvību bombardēšanās, apšaudīti mašīnās, iesaukti armijā un krituši vai ievainoti. «Arī frontes tuvumā mums ir filiāles, tur mūsu kolēģus — vīru ar sievu — krievi nošāva mašīnā, kad viņi atgriezās no darba mājās.»
Melngaili uztrauc ASV un Putina sarunas, bet viņš cer, ka Ukraina sadarbībā ar Eiropu tomēr paši būs sava likteņa noteicēji. «Varam cerēt, ka Eiropa būs vairāk saliedēta tuvākā nākotnē, bet Latvijai jāmācās no ukraiņiem — galu galā, var paļauties tikai uz sevi.»
