![«Piezvanīja: Martin, gāž Ļeņinu, nāc šurp! Es teicu: ak kungs, es gribu gulēt, bet viņa teica — nē, tev jānāk, tas ir tavs darbs. Tas bija neticami, process ilga visu nakti. Dace [Rukšāne] četros no rīta teica — ak Dievs, ja viņš iztur līdz saullēktam, tā būs slikta zīme, ka viņš ar mums paliks mūžīgi,» atceras fotogrāfijas autors Martins Fejers](https://media.ir.lv/media/cache/article_main_image__xl__jpeg/uploads/media/image/2017_08_fejer910702d.png.jpeg)
«Piezvanīja: Martin, gāž Ļeņinu, nāc šurp! Es teicu: ak kungs, es gribu gulēt, bet viņa teica — nē, tev jānāk, tas ir tavs darbs. Tas bija neticami, process ilga visu nakti. Dace [Rukšāne] četros no rīta teica — ak Dievs, ja viņš iztur līdz saullēktam, tā būs slikta zīme, ka viņš ar mums paliks mūžīgi,» atceras fotogrāfijas autors Martins Fejers
Tā bija izšķiroša nedēļa 1991. gada augustā - sākās ar stingrās līnijas komunistu sarīkotu apvērsumu Maskavā, bet svētdienas rītā Rīgā cilvēki jau dzēra šampanieti uz nogāztā Ļeņina pieminekļa drupām
Neatkarības atgūšanas ceļa emocionālā kulminācija bija 1990. gada 4. maijs, kad Augstākā Padome pasludināja apņemšanos atjaunot Latvijas suverenitāti. Taču neviens tobrīd nevarēja prognozēt, cik ilgi būs jāgaida šī mērķa sasniegšana. Ironiskā vēstures pavērsienā pēc gada Gordija mezglu pārcirta tieši PSRS reakcionārie spēki, kas bija pacēluši zobenu, lai novērstu impērijas iziršanu. 1991. gada 19. augustā Maskavā sākās pučs, taču organizatoru nemākulības un Krievijas demokrātisko spēku pretestības dēļ jau pēc divām dienām tas bija izgāzies. Rietumi vairs nebaidījās atzīt Baltijas valstu neatkarību, un mēneša laikā to izdarīja 79 valstis.
