Ukrainas PEN kluba biedru esejas
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Gadiem ilgi plašsaziņā un vēl vairāk sociālajos tīklos mani draugi un «tīkla draugi» ik sezonu pārpublicēja rakstu ar nosaukumu Mana marginālā Ukraina. Ilgu laiku šo rūgtuma pilno un galēji noliedzošo tekstu dēvēja par pravietisku un joprojām aktuālu. To 1993. gadā bija uzrakstījis Oleksandrs Krivenko, vispirmām kārtām zināms kā laikraksta Gaita (Поступ)1 un Sabiedriskā radio (Громадськe радіо) izveidotājs un kopumā viens no ukraiņu jaunās žurnālistikas tēviem — ja paliekam tikai pie sausiem faktiem. Viņš bija arī viens no tiem, kas astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā mūsu, ukraiņu, mediju telpā ieviesa revolucionāras izmaiņas stilistikā un intonācijās. Taču pēc viņa traģiskās bojāejas 2003. gadā man tuvāko cilvēku lokam kļuva acīmredzams, ka viņa personība nozīmējusi vairāk — šķiet, nevienā garākā sarunā neiztikām bez viņa pieminēšanas vai citēšanas. Oleksandrs Krivenko gāja bojā, manuprāt, pašā melnākajā Ukrainas visjaunāko laiku vēstures posmā, kad perspektīva kļūt par vēl vienu Baltkrieviju šķita tik tuvu kā vēl nekad. Daži viņa draugi uzskata, ka jau labu laiku pirms savas nāves autokatastrofā viņš sāpīgi pārdzīvojis izsapņotās Ukrainas krahu, ko uzņēmis arī kā savu personisko sakāvi. Bet pienāca 2004. gads. Kijivieši, kas tikai pirms trīs gadiem bija vienaldzīgi noraudzījušies, kā tiek patvaļīgi arestēti studenti un izdzenāta akcija Ukraina bez Kučmas!, nu izgāja ielās.
Krivenko nepiedzīvoja ne Oranžo revolūciju, ne Eiromaidanu. Mēs nekad neuzzināsim, kādu vietu viņš būtu sev atradis tajā Ukrainā — pilnīgi atšķirīgā no 2003. gada Ukrainas. Vienubrīd es atskārtu, ka nu jau viņa teksts, lai arī kaut kādā ziņā visai pravietisks, ir kļuvis neaktuāls. Mēs esam no tā izauguši, gluži kā pusaudži no apģērba. Un es esmu pārliecināta, ka tas ir labākais, ko varējām darīt Saško piemiņai.
Šo eseju iesāku ar stāstu par sev dārgu cilvēku (viņa dzīves laikā mēs gan nebijām tuvu pazīstami, kaut arī mums bija diezgan daudz kopēju draugu), jo man nav viegli pasludināt viņa rakstīto par novecojušu. Ar to es atzīstu par neaktuālu arī lielu daļu savas pieredzes un atdodu pagātnei daļu sevis. To es daru tādēļ, lai tas, ko tiešām vēlos pateikt, neizklausītos pārmēru lecīgi, proti, mūsu milzīgā neapzinātā priekšrocība ir tā, ka mums aiz muguras nav uzplaukuma ēras un ka mums nav vajadzības ar ilgām raudzīties pagātnē. Mūsu varoņlaikmets ir te un tagad. Vislabākie ukraiņi ir mūsu laikabiedri.
Saprotams, mēs te negrasāmies noniecināt Ukrainas pagātni vai atkārtot dramatiskas izdarības Semenko garā. Runa ir par to, ka mums jātiek vaļā no postpadomju laikposmā izplatītā pieņēmuma, ka daudzkārtējais genocīds 20. gadsimtā — ukraiņu elites iznīcināšana, «negatīvā atlase» — tā noplicinājis mūsu sabiedrību, ka pēc Otrā pasaules kara dzimušajiem jāpierāda, ka viņi nav sliktāki par iepriekšējām paaudzēm vai klaida ukraiņiem, ka viņiem nav «vēl jāizaug» līdz to līmenim. Šie pieņēmumi, kurus uzturēja dzimtu nostāsti un — reta, toties popularizēta un tiražēta — akadēmiskās vides pieredze, «vecās skolas» pārstāvjiem saskaroties ar «partijas kursu absolventiem», proti, ļautiņiem ar ievērojami nabagāku kultūras slāni, kādu laiku patiešām bija ne bez daļēja pamata. Šo pieņēmumu pozitīvā ietekme ir tāda, ka tie mudina rūpīgi ielūkoties ukraiņu vēsturiskajā veikumā, no jauna sev atklāt aizgājušo gadsimtu intelektuālo un mākslas mantojumu, attīrīt to no padomju un postpadomju stereotipiem.
Taču šie pieņēmumi, ko bija nostiprinājuši un atdzīvinājuši tie jaunie, kam sanākusi ekskluzīva piekļuve «labāko veco» aprindām, kādā brīdī savu aktualitāti zaudēja. Iespējams, šis ir tas gadījums, kad savs labums atlec no ļaunuma, jo cita nekā nav bijis: vairākkārtēju neatlaidīgu centienu rezultātā padomju ukraiņi dabūja gatavus mūsdienīgus ukraiņus. Un ir pilnīgi skaidrs, ka te savu lomu spēlēja Ukrainas atvērtība pasaulei. Arvien vairāk ukraiņu — sākot no viesstrādniekiem un beidzot ar studentiem — pabija ārzemēs un iepazina tos ļaudis un zemes, par ko iepriekšējās paaudzes varēja tikai sapņot. Arvien ātrāks un pieejamāks kļuva internets, ne tikai atvieglojot piekļuvi citu zemju kultūrai, bet arī — lielā mērā pateicoties subkultūrām, kino, mūzikai — sinhronizējot jauno ļaužu nobriešanu Ukrainā un tālu aiz tās robežām.
Tas ir noticis arī agrāk, taču vēl nekad tik plašā mērogā un tik lielai daļai ukraiņu. Un vēl jo vairāk es esmu pārliecināta: viss labākais, kas mums zināmajā vēsturē noticis ar Ukrainu, ir noticis, pateicoties atvērtībai un Rietumu ietekmes uzsūkšanai — lai tā būtu jauno laiku sākuma politiskā un tiesiskā kultūra, baroks, «mūsu 20. gadi» vai tā cilvēktiesību koncepcija, kas deva jaunu spēku ukraiņu atbrīvošanās kustībai 20. gadsimta otrajā pusē. Pat marksisms, par spīti savai ciešajai saistībai ar padomju varu, mums devis gan Juliana Bačinska formulēto pirmo Ukrainas neatkarības ideju, gan M. Drahomanova un I. Franko veikumu, gan ukraiņu ambīciju stiprināšanu gadsimtu mijā. Īstā, nevis gāzesvada aizēnotā Ukrainas neatkarība, tā, ko Ukrainas armija sargā kopš 2014. gada, sākās 2013. gada rudenī, kad par iekļaušanos Eiropā iestājās salīdzinoši neliela ļaužu grupa, kas tai ticēja. Tad nu Krivenko ideoloģiskie oponenti, kuri, tāpat kā agrāk, joprojām neieredz «projektu naudas apguvējus», intuitīvi trāpījuši desmitniekā: Rietumu finansiālā palīdzība un Rietumu institūcijas, lai arī cik karsti daudzviet varētu apstrīdēt to efektivitāti, ir palīdzējušas ukraiņu pilsoniskajai sabiedrībai, akadēmiskajām aprindām un mākslai neieslīgt valsts politikas un drošības baltkrievizācijā un daudziem aktīviem ukraiņiem — bezcerībā, pazemojošos kompromisos, intelektuālā un morālā degradācijā.
Un te jāpiebilst — īpaši atgādinot tiem, kas šajā tēzē saskatīs mūsu rīcībspējas noliegumu —, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma pasaule atvērās praktiski visām sovjetu valsts Eiropas daļas eksteritorijām, Rietumu atbalsts tāpat bija pieejams arī pārējiem, un Krievijai tas bija vēl lielāks. Citiem vārdiem sakot, scenārijs, pēc kura Ukraina aizietu pa Krievijas un Baltkrievijas ceļu, bija pilnībā reāls un brīžiem šķita neizbēgams (kā tolaik, kad aizgāja bojā Krivenko). Taču tā nenotika, pateicoties cilvēkiem, kurus mēs joprojām nenovērtējam pietiekami — pat vispopulārākos no viņiem, lai cik tas būtu paradoksāli.
Teikt paldies Ukrainas armijai par pasaules uzmanības pievēršanu Ukrainas kultūrai nu jau kļuvis par labo toni, un tik tiešām nevar noliegt faktu, ka straujo pasaules mediju uzmanības pieaugumu Ukraina izpelnījusies pirmām kārtām ar savas armijas panākumiem. Cilvēki mīl stipros, un tā ir noticis, ka šoreiz stiprie esam izrādījušies mēs. Tas ir svarīgs, taču ne vienīgais iemesls. Kas mums traucē atzīt, ka Serhijs Žadans ir bijis ģeniāls dzejnieks jau ilgi pirms tam, kad Ukrainas armija bija mērojusi pārvērtību ceļu no padomiskas armijas par ukrainisku? Ka gan viņš, gan citi ukraiņu rakstnieki un rakstnieces, mūziķi, sabiedriskie darbinieki un darbinieces ir ievērojami ne tikai tāpēc, ka viņiem ir tādas pašas pases kā Zalužnijam un Budanovam (vai ka viņiem ir selfiji kopā ar šiem vīriem), vai ka viņu pašlaik notiekošo iziešanu lielajā pasaulē sagatavojis ne tikai ilgs jo ilgs darbs ar sevi, bet arī galēji nelabvēlīgas vides pretestība, gadiem ilgs nepateicīgs darbs un personiski upuri? Ka viņi nevis vienkārši uzradās šeit un tagad, bet gan spēja — vēl pirms iebrukuma un pat pirms kara — izkļūt no ukrainiskā provinciālisma apburtā loka, un ka viņu izrāviens vēl bez labvēlīgo apstākļu lielās nozīmes ir arī viņu pašu pūliņu rezultāts?
Un ja nu mēs spētu pieļaut domu, ka viņiem vienkārši bija iespēja kļūt par vislabākajiem? Lasīt, teiksim, Malaņuku reizēm ir pat sāpīgi, apzinoties, ka talanta dzirkstij un intuīcijai acīmredzot nebija ne pienācīgas intelektuālas barības, ne satvara, ne vēriena. Malaņuks atšķirībā no daudziem citiem savas paaudzes talantiem nebija ieskrējis padomju Ukrainas slazdos, taču, dzīvodams robežas otrā pusē, nepaplašināja savu apvārsni ārpus ukrainiskās vides. Vienkārši dzīvot ārzemēs — ar to tolaik bija par maz.
Un būsim godīgi pret sevi: ne jau pagājušā gadsimta diasporas literāti bija tie, kas tiešā veidā panāca «atgriešanos» ukrainiskumā tūkstošiem jaunu, Rietumu popkultūrā ienirušu krievvalodīgo pilsētnieku, kas pēc tam iznāca mūsu laukumos un pievienojās pārmaiņām valstī, — to paveica pagājušā gadsimta beigu un šī gadsimta sākuma rakstnieki un mūziķi.
Taisnības labad jāpiemin arī stāsti «ar laimīgām beigām»: par Kanādas Ukraiņu studiju institūtu Edmontonā vai par Omeļanu Pricaku un Ihoru Ševčenko, kuri izveidoja Ukrainistikas institūtu Hārvarda Universitātē. Pēdējais, izveidots par naudu, ko devusi ukraiņu diaspora, cilvēki, no kuriem daudzi bijuši tālu no zinātnes, ir Hārvardā integrēta institūcija, kuras akadēmiskais mērogs ir pāraudzis ukraiņu kopienas sākotnējo ideju. Atšķirībā no citām līdzīgām ukraiņu institūcijām tā neiekapsulējās sevī un kļuva patiesi veiksmīga.
Ir sāpīgi lasīt par Ukrainas Tautas Republikas diplomātu veltīgajiem centieniem piedabūt pasaules sabiedrību ieklausīties, taču, apzinoties visu tālaika situācijas netaisnīgumu, vai mums nav jāatzīst, ka tolaik vienkārši nebija cilvēku, kas spētu to krasi mainīt? Vai nav jāatzīst, ka trūka atbalsta tiem dažiem trakajiem drosminiekiem, jo tam bija vajadzīgi sagatavošanās darbi vairāku iepriekšējo paaudžu garumā (kamēr ukraiņu elite taisīja karjeru impērijā)? Taču nu ir pagājuši simt gadu, un tagad, kad Ukraina atkal atrodas uz dzīvības un nāves robežas, lielas un stipras valstis ir nostājušās mums blakus. Simt gadu laikā ir mainījusies pasaule un mainījušies esam arī mēs. Varbūt tomēr nevis vienkārši liktenis mums šoreiz bijis vēlīgāks, bet arī jaunā paaudze, kas pārstāv Ukrainu ārpus tās robežām, diplomāti un ne tikai diplomāti, ir iemācījušies labāk sagatavoties izaicinājumam? Es netiecos viņus slavināt, bet gan atzīmēt, ka esam neizmērojami gatavi piedot pagājībai — un pārāk nežēlīgi pret cilvēkiem tepat līdzās.
«Modernā urbānistiskā politiskā vienotība», par kuras rašanos rakstīja Krivenko, ir īstenojusies. Krivenko nenovērtēja ukraiņu degsmes nozīmi, tik izšķirošu laikā, kad jāizvēlas starp dzīvību un nāvi. Viņš kritizēja ilgas pēc mītiskās Ukrainas, taču šie sapņi izrādījās tik valdzinoši, ka ļāva mums noturēties tolaik, kad bijām faktiski vasaļa statusā, it īpaši Janukoviča prezidentūras laikā. Mēs turējāmies pie savas «sapņu zemes», jo reizēm nebija nekā cita, pie kā turēties. Sarkano irbeni, dziesmu, kas viņu tolaik kaitināja, ierakstīja tai pašai paaudzei būtiskās grupas Pink Floyd mūziķi. Taču zīmīgi ir arī tas, ka šajā versijā dzied Andrijs Hlivņuks, kurš ne mazums dziedājis krieviski un popularitāti guvis nevis ukraiņu tradīcijā, bet gan ar dziesmām par jaunu cilvēku priekiem un bēdām ukraiņu pilsētās iepriekšējos pāris gadu desmitos. Un tieši Hlivņuka spontānā uzstāšanās Sofijas laukumā sniedza šai dziesmai jaunu dzīvi, jaunu lasījumu, kas pilnīgi atšķīrās no tā ko pazina Krivenko. Reizēm visīsākais ceļš, lai tuvotos tradīcijai, ir no vistālākā punkta. Reizēm, lai cik paradoksāli un pat absurdi izklausītos, kultūras atvērtība kara laikā ir produktīvāka nekā aplenkta cietokšņa stratēģija.
Iespējams, šis mūsu stāsts ir par to, kā dziļi traumēti, iebiedēti cilvēki šķietami bezcerīgi sovjetiskā padomju republikā pāris paaudžu laikā, diezgan izmisīgi dreifēdami starp postpadomju kleptokrātijām un Rietumu demokrātijām, izaudzinājuši «dullo, izredzēto, jauno spītīgo» (citējot Serhiju Žadanu) paaudzi, — un tas ir vispievilcīgākais no stāstiem. Tieši tas dod pasaulei cerību.
1 Oleksandra Krivenko 1989. gadā Ļvivā dibinātais nelegālais sabiedriski politiskais laikraksts Поступ 1991. gadā tika oficiāli reģistrēts kā nedēļas laikraksts Post-Поступ un ar šādu nosaukumu regulāri iznāca līdz 1995. gadam, kad Krivenko pārcēlās uz Kijivu. Pēc ilgāka neregularitātes un redakcijas sastāva maiņu perioda, sākot ar 2006. gadu, vēl kādu laiku iznāca reizi trijos mēnešos — tulkotāju piez.
Oksana Forostina (Оксана Форостина, 1978) ir ukraiņu žurnāliste, rakstniece, tulkotāja un izdevēja. Raksta ukrainiski un angliski izdevumiem Krytyka, The European Review of Books un citiem.
