Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Atraitnes negrib traucēt. Viņas pateicas, atvainojas, saka «piedodiet». Viņas jūtas mazliet atbildīgas par vīra nāvi. Viņas negrib, ka tiktu turētas aizdomās. Viņas negrib, ka kāds tās žēlotu. Viņas vēlētos būt tādas kā jūs un es.
Atraitnes ir apmaldījušās savās domās. Viņas atkārto «ja» litāniju. Ja viņš nebūtu braucis pa valsts nozīmes ceļu, ja viņš nebūtu kāpis uz jumta, ja viņš būtu mani paklausījis, ja mana māte nebūtu mūs todien ielūgusi, ja es nebūtu pieņēmusi ielūgumu, ja es nebūtu bijusi prom...
Atraitnes nekrāso ne sarkanas lūpas, ne melnas acis. Viņām vairs nav ne ķermeņa, ne matu. Viņas vairs neskatās spogulī. Reizēm ļoti ilgu laiku.
Atraitnes vienas pašas rūpējas par saviem bērniem. Kad bērni ir kļuvuši par pieaugušajiem, viņas vienas pašas rūpējas par sevi. Atraitnēm jābūt mātēm un arī tēviem. Freids teicis, ka nevienam vecākam nepadodas paša bērnu audzināšana, tāpēc viņām tas neizdodas dubultā.
