Te iemūžināts brīdis, kad atvestā mašīna un krava atdota tieši ukraiņu vienības rokās. Hlopci mazliet iepozē. Raksta autores foto
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 6
Dana, tagad zini — tev ir sargeņģelis. Minūtes piecpadsmit pēc tam, kad aizbrauci, pie mums atlidoja divi kabi1. Tā ka neatkāpies no tā, ko dari, tu esi uz pareizā ceļa, — šī ziņa no kāda ukraiņu bataljona komandiera mani sasniedz tad, kad pa briesmīgu piefrontes ceļu kratos pie nākamās vienības Doneckas apgabalā, ar kuru arī sadarbojos. Tajā brīdī nosvīstu.
Es neesmu adrenalīna medniece, parastajā dzīvē man pat riskēt nepatīk. Un nekad arī nebiju domājusi, ka savus atvaļinājumus pavadīšu zemē, kur notiek karš. Ka nekaunēšos svešiem cilvēkiem prasīt naudu ziedojumiem — daži, visbiežāk tie, kas paši neziedo, to mēdz saukt par kļenčīšanu. Un ka man būs vienalga, ko par mani padomā. Ka pirkšu frontei mašīnas, kaut man pašai pat tiesību nav. Ka pratīšu atšķirt, kurš turnikets2 ir kvalitatīvs un kurš ir ķīniešu sūds, kas drīzāk kādu piebeigs, nevis izglābs dzīvību. Ka orientēšos dronu specifikā. Ka ēdīšu makaroni po flotski pie viena galda ar ukraiņu karavīriem, un, ejot uz lauka ateju, mani apsargās kombats3.