Ilustrācija — Egils Mednis
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 6
Pasaules gals pienāca, kamēr viņa sēdēja savā darbavietā skolā un gaidīja ibuprofēna tablešu uzvaru pār galvassāpēm. Vai varbūt tas bija sācies jau sen, pielavījies, neviena nemanīts, kopā ar pastāvīgajām bailēm, kas uzjundīja ikreiz, kad viņa atvēra ziņu vietnes un sāka tās lasīt?
Visi skolotāji un vairums audzēkņu todien piedalījās bērēs, viņa vienīgā bija piekritusi pieskatīt mazos sākumskolas skolēnus, līdz tiem pakaļ atnāks vecāki. No trokšņa sāpēja galva. Viņa nekad vairs nekam tādam nepiekritīs. Sīkie bija visur. Viņai tiešām vajadzēja pabeigt kursa darbu, taču viens bērns gulēja zem galda un raisīja vaļā viņas kurpju auklas, bet cits zīmēja kaķīšus vienā no skolēnu sarakstiem. Telpas vidū divi zēni mācīja meitenītei ar ciešās bizēs sapītiem matiem spēlēt Uno, bet tālākajā galā tapa Lego Lielais Ķīnas mūris. Pierunāt bērnus nodarboties ar kādu no iepriekš sagatavotajām aktivitātēm tā arī nebija izdevies, tam viņa bija atmetusi ar roku.
