Brexit atgādina, cik bīstami var pavērsties tautas nobalsošana
Referendumi ir sprādzienbīstami.
Vienmēr atradīsies gan ideālisti, gan politiskie manipulatori, kuri centīsies pasniegt vēlamo par esošo un apgalvot, ka referendumi ir vistīrākā tautas suverēnās varas un politiskās gribas izpausme, tomēr rūgta pieredze liecina, ka tas ir nereti naivs priekšstats par tautas nobalsošanas faktisko norisi un nozīmi.
Spilgts un sāpīgs piemērs nav tālu jāmeklē. 2016. gada jūnijā britu vēlētājiem tika uzdots šķietami vienkāršs jautājums: «Vai Apvienotajai Karalistei būtu jāpaliek Eiropas Savienībā vai jāatstāj Eiropas Savienība?». Neliels vairākums — 51,89% — nobalsoja par izstāšanos, un tā arī notika. Vienkārši un demokrātiski, vai ne?
Nu, ne gluži. Sāksim ar to, ka Brexit nonāca sabiedrības dienas kārtībā nevis tāpēc, ka to uzstājīgi pieprasīja tauta, bet gan politisko intrigu rezultātā. Konservatīvās partijas premjerministrs Deivids Kamerons liktenīgo lēmumu par referendumu pieņēma, lai izdabātu nelielai daļai savas partijas deputātu, kuri draudēja pāriet uz marginālo eiroskeptiķu partiju UKIP. Lielākajai tautas daļai šis jautājums bija vienaldzīgs, gandrīz desmit gadu garumā vidēji tikai apmēram 5% iedzīvotāju aptaujās nosauca dalību ES par vienu no sev svarīgākajiem jautājumiem.
