Aprīļa sākumā uzdāvinājusi Ozolnieku novada sociālajiem darbiniekiem sejas maskas, Sintija atteicās no pateicības un sevis cildināšanas. «Tas nav nekas liels,» viņa paskaidroja, jo, pateicoties latviešu laipnībai, Latvijā un mazajos Ozolniekos jūtas kā mājās. Foto — Billijs Locs
Par bīstamo koronavīrusu Sintija uzzināja janvārī no tuviniekiem Šanhajā. Pirms gandrīz astoņiem gadiem Sintija ar vīru Zinti un meitu Diniju pārcēlās no šīs Ķīnas pilsētas, kurā dzīvo vairāk nekā 24 miljoni iedzīvotāju, uz nelielo Ozolnieku novadu Zemgalē. Bet sakarus ar ģimeni un draugiem uzturēja, un viņi stāstīja, cik ātri izplatās jaunā slimība. Pieļaujot iespēju, ka vīruss nonāks arī Latvijā, Sintija interneta veikalā nopirka astoņas kastes ar sejas maskām.
Kad maskas saņēma, Sintija saprata, ka tās ir labas kvalitātes — kā respiratori, katra lietojama līdz pat trim nedēļām. Tagad, kad Covid-19 izplatās arī Latvijā, nolēma pusi jeb 80 maskas atdāvināt tiem, kuriem tā nepieciešamas darbā. Sākumā bijusi doma par slimnīcu, bet «tad izlasīju, ka to trūkst sociālajiem darbiniekiem», ātri bērdama vārdus latviešu valodā, stāsta Sintija. Pastāstīt par dāvinājumu viņa piekrīt tikai tāpēc, ka grib ar žurnāla starpniecību pateikties Ozolnieku ļaudīm par viņu laipnību.
