Hermanis Marģers Majevskis Dzejas dienās Liepājā 1982. gadā. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Grāmatās iemūžināto literatūras klasiķu piemiņa, reiz šķitusi pašsaprotama, tomēr ir trausla un atkarīga no mūsu elpas, intereses, vajadzības, tajā skaitā ne tikai pēc literatūras, bet arī pēc mūsu valodas. Gluži dīvaini ieskaitīt klasiķos cilvēkus, kurus esi pazinis. Cilvēkus, kuru talanta mērogs un veikums latviešu dzejā ieviesa patiesas pārmaiņas. Tās ir gan Ulža Bērziņa rosinātās tektoniskās pārbīdes valodas dzīlēs, gan Jura Kunnosa valodas plūduma īpatnējais blīvums, gan izmaiņas valodas akustikā, gaismas caurlaidībā, ja runa ir par Hermani Marģeri Majevski — dzejnieku, atdzejotāju, esejistu. Īstajā uzvārdā viņš ir Kukainis, dzimis 1951. gada 25. aprīlī, zemes dzīvē aizvadījis 50 gadus un miris 2001. gadā Rīgā. Uz rakstāmgalda jau sakārtots palika viņa pēdējā, trešā krājuma Tumsā dunēdams ledus manuskripts.
