Ērik, uzzīmē spoku!

Jums ir pareiza seja, mākslinieks komplimentē. «Tādas sejas bija cilvēkiem pirms kara, bet tagad vairs nav.» Ģīmjus, kā Ošs saka, pētījis jau no bērnības. Ja gadījies kāds smuks, nopriecājies.

«Kad ienāca vācieši, es, jauns puika, skatījos uz viņiem. Vīrieši likās klasi pārāki par latviešiem. Latvieši - tādi it kā garlaicīgi, bet vāciešiem bija sārtenas, dzīvas sejas, ar krieviem vispār nesalīdzināt. Vot, domāju, šie ir izskatīgi! Protams, daudzi bija tādiem zobiem,» Ēriks saverkšķī degunu, «karikatūrās es to izbaudīju.» Aizrautīgs elpas vilciens: «Bet mēs jau neredzējām sabiedrotos, angļus un amerikāņus! Bija tāds Die Freie Welt žurnāls, kur Miera velobrauciena dalībnieki nobildēti. Es tās bildes katru gadu izgriezu tipāžu kolekcijai. Skotu un angļu komandā - pareizas manekenu sejas. Ungāri - īsti tautas tipi.»

90. jubilejas nedēļā karikatūrists ir runīgs un mundrs. Viņš kopš 1994. gada strādā pilnas slodzes darbu Latvijas Avīzē, tikai šoruden trīs zīmējumus nedēļā sācis sūtīt no mājām. Varot zīmēt, kur pagadās, bet flomāsteriem gan jābūt labiem. Kolēģis Gatis Šļūka sev tādus ved no Anglijas, Ošs pērk Ošiņa rakstāmlietu veikalā Rīgā: attēliem vienus, burtu rakstīšanai citus.

Vecvecāku celtajā Āgenskalna mājā tagad dzīvo trīs paaudzes, arī meitu Ērikas un Elgas ģimenes. Sieva Zina pirms septiņiem gadiem aizgāja mūžībā, bet Ēriks negarlaikojas. Brīvajos brīžos lasa Der Spiegel vācu valodā, planšetē ar Google Maps starpniecību apceļo pasauli. Lai arī cenšos sarunu virpuļot ap karikatūrista profesiju, tā spītīgi atgriežas atpakaļ pie divām viņa dzīves vērtībām. Pie mīlestības pret Zinu un ārzemju ceļojumiem, kuros Ēriks padomju laikos lauzās, par spīti bailēm lidot un stresa reakcijai, kuru mūsdienās sauc par veģetatīvo distoniju.

Jūs zīmējat tik izteiksmīgus, milzīgus degunus, ka nevar vien beigt smieties. Vai degunu sejā arī pirmo apskatāt?
Tas ir vieglākais veids, kā zīmēt, degunu zīmējumā parasti pamana.

Kuras karikatūras pašam liekas izdevušās?
Tās, kas ir labāk uzzīmētas. Pat neskatos, kā trāpa tēmu, tikai skatos, kā ir uzzīmēts.

Piemēram, šitas jau ir pārspīlēts. (Mākslinieks biezajā karikatūru albumā, ko 2002. gadā uz viņa 75 gadu jubileju izdeva «Latvijas Avīze», atrod klumzīgu padomju pilsoni, saliektu muguru.) Bet es šajā lempīgajā cilvēkā jūtu kaut ko no sevis. Viņš ir lempis un lempis.

Vai jūs arī kādreiz cenzēja?
Jā, degunus «amputēja» [Dadža redaktors Edvards] Rusmanis: «Es te bez tavas ziņas, jo tu pārāk lielu gurķi zīmē, kāds teica, ka izskatās pēc kaut kā «tāda».» Bet es to neatļautos - savas ģimenes vai mātes dēļ, viņa tāda vecmodīga. Ja muti ar večiem palaidu, tas ir kaut kas cits, bet - lai publiski zīmētu tādu divdomību?

Ja varētu, es paņemtu to grāmatu un svītrotu ārā! (Ēriks dusmīgi pakrata karikatūru izlasi.) Dieva brīnums gan, ka grāmatu izdeva. Atklāšanu uztaisīja Valgumā, kur bija Lauku Avīzes rezidence. (Karikatūrists konsekventi lieto izdevuma veco nosaukumu.) Voldemārs Krustiņš, redaktors, bija saaicinājis Saeimas deputātus. Atbrauca maz. Kreitusi, Dobelis, Rasnačs, ko sieva situsi ar rabarberu kātiem. 

Redz, es atceros visādas muļķības. Vienmēr kaut ko tādu stulbu. Nu, es tāds bērns esmu!

Teicāt, ka nejūtaties mākslinieks.
Jā, pēc būtības. No bērnības tikai ķēmus zīmēju. Māsīca teica: «Ērik, uzzīmē spoku!» Vācu laikā Rīgā bija aptumšošana. Visi logi ciet, lai no gaisa nevarētu redzēt, bombardēt. Un bija tenkas, ka pa ielām klīst žņaudzējs, kas žņaudz sievietes.

«Ērik, uzzīmē žņaudzēju!» prasīja klasesbiedri vidusskolas otrajā klasē, un es uz tāfeles uzzīmēju - mhm, žņaudz! Ticības mācības stunda, mācītājs Spekmanis, lāga vīrs, ierauga zīmējumu: «Puiši, ko jūs e-sat dzirdējuši par šo tēmu?» Zīmēšanas skolotājs Ērglis, vēlāk viņš bija Lietišķās skolas direktors, saka: «Zīmējumus saliec kopā un varēsi izdot grāmatiņu.»

Skolā zīmēšanā man bija četri, nekārtīgi izkrāsoju. Man tajos gados bija tieksme uz iedomību. Aizgāju uz Mākslas akadēmiju, tur bija, ko salīdzināt. Sevišķi tie spējīgie kursi, kas nāca pēc manis. Zemzari, Iltneri, tie zīmēja kā dievi.

Vai jūsu paaudzei pēc kara bija optimisms, briesmas beigušās?
No klases tikai divi neaizgāja studēt. Vislielākais konkurss bija Medicīnas fakultātē, abas klases medaļnieces tur ieguldīja savu medaļu. [Mana vēlākā sieva] Zina gadu nostudēja bioloģiju un tikai tad tika medicīnā. Viņa bija Dieva dota daktere. Tā laikam attaisnoju sevi, esmu diezgan liderīgi dzīvojis - kāds labs cilvēks, kā man laimējies! Jā, Zina mani pacēla. Kad viņa atbildēja uz manu dūdojumu, tas likās pasaules brīnums. Šitāda smuka meitene, bet es... biju paškritisks, kompleksi bija smagi. Pašapziņa man bija visu laiku, bet meiteņu tirgū sevi vērtēju zemu.

Manu gadu, 1927., vācieši iesauca tā dēvētajos gaisa spēku izpalīgos. Pavasarī, kad palika 18, viņus pārskaitīja aviācijā kā pilnvērtīgus karavīrus. Bet mani laukos pie Džūkstes vācieši ielika cietumā, paņēma pie pakaļas. Mans draugs bija savācis ieročus, viņš bija slims uz ieročiem, vēlāk, padomju laikā, bija mednieku biedrībā. Tad teicu: «Voldiņ, nu tu vari šaut un blīkšķināt!» Vācieši to visu atrada. Māte satika kaimiņienes dēlu, kas bija daktilogrāfs vācu policijā. «Oša kundze, kas par lietu?» - «Nu, puikas ir paņemti ciet.» Viņš par cik tur polšiem nokārtoja to lietu, mūs izlaida. Domāju - dzīs uz iesaukšanas punktu. Bet atnācu mājās un uz ielas vairs neizgāju. Un man padomju laikam sanāca laba biogrāfija. Arī krievi neiesauca, uz Kurzemi nesūtīja, kur jaunie čaļi nolika galviņas, ļāva 1946. gadā vidusskolu pabeigt.

Mums ar draugu bija neērti - visi ir iesaukti. To, kas dzīvi palikuši, novērtēju tikai pēc tam. Dabūjām tās meitenes, kas mums nepienācās, tās, kas ir gadu vecākas. Tās bišķi vecākiem čaļiem bija domātas, bet to vairs nebija! Zinas draugs, leitnants, kas viņu bija bildinājis, 10 gadus bija prom Karagandā. Labi situēta tēva dēls, vācu armijā aizgājis brīvprātīgi, notiesāts. Vēlāk viss pagriezās kā romānā, viņa satika viņu jau vecumā. Bet es ļaunu prātu neturu, man ir žēl tā cilvēka.

Jums esot laba vācu valoda.
Jā, es lasu. Mācījos valodu ģimnāzijā, no 2. klases ulmaņlaikā - arī angleni. Vācu valodu tā pa īstam iemācījos, tūdaļ pēc kara izlasot Oldingtona romānu Varoņa nāvē. Tēvam, [virsniekam Latvijas armijā], un mammai bija čupām grāmatu vāciski. 

Ap 1945. gada Ziemassvētkiem biju aizgājis uz bibliotēku, paņēmis vācu grāmatas, rādīju Zinai. Viņa laikam novērtēja - nemaz tik stulbs nav! Sešus gadus gāju ciemos. Viņas tēvs lēģerī nomira, bija leģiona virsnieks. Viņš mani ar koku būtu izdzinis ārā. Nu, tāds, akadēmijā mācās! Nenopietns cilvēks, gadu jaunāks vēl.

Bet man - panākumu reibonis kā Ļeņinam. Vīrieši tomēr jaunībā skatās uz smukumu. Viņai augums 1,60, man - 1,86 m, pārdzīvojumi lieli. Kad ej ar tādu mazu cālīti, ir skaidrs, ka esi aizsapņojies! Bet, lai kā sev patīku vai nepatīku, Zinai bija jāmīl mani. Tur man domas apstājās. Un tad man uzradās konkurents, dakteris. Dzīve sabruka. Formulēju: es nespēju viņu zaudēt. Bildināju. Viņa teica: «Jā, kur tu biji pirms gadiem?» Saku: «Apprecēsimies, mūs aizsūtīs strādāt abus kopā.» 

Zina beidza Medicīnas institūtu, iepriekšējā rudenī apprecējāmies. Pēc akadēmijas trīs gadus nostrādāju Liepājā Lietišķajā skolā. Zina - Liepājas Dzemdību namā par ārsti. 25 gados likos negatavs laulībai. Tā kā tagad raksta žurnālos: ir infantili vīrieši, kas nav atbildībai nobrieduši. Liepājā iedzīvojos, atradu iedzērājus, domubiedrus, bet tad uzreiz man uzspīdēja te, Rīgā, brīva vieta televīzijā.

Jūs ar Zinu esot vienojusi ziņkārība par pasauli.
Mūs vienoja politiskie uzskati. Lai arī bija okupācija, prātā turpinājās vecie Latvijas laiki. Esmu urķis un pļāpa, bet viņa - ātra. Kā cīrulis, ļoti dzīva. Tā nodzīvojām kopā 56 ar pusi gadus. 

1957. gadā Dadzis publicēja manu pirmo karikatūru. [Karikatūristu] Uģi Mežavilku sastapu televīzijā, kur strādāju par mākslinieku inscenētāju: «Nu, izdomā kaut ko!» Taisījām vienam raidījumam kartona purnus, zirgojāmies, kuram stulbāk sanāk. Toreiz formālisms skaitījās slikta lieta, un es iedomājos [zīmājumu]: tēvs - mākslinieks formālists, pārģērbies par Salatēti un vēl izlicis sev formālista masku, pārbaida savus bērnus: «Formālismam - nē.»

Kā Dadzis padomju laikos kļuva tik populārs?
Tāpēc ka žurnāls bija bilžains. Kolēģi vienmēr teica: «Mans puika jūsu bildes skatās.»

Oficiāli nebiju štatā. Štatā bija tikai divi, kas iekārto, - Mežavilks un Rusmanis. Divreiz mēnesī piezvanīja no redakcijas: «Ērik, nāc pakaļ tēmai!» Vaļņu ielā uz palodzes bija gara kastiņa, aploksnītes, krāsu paraudziņi, katram numuram savas tēmas. Parasti vāku izdomāja svētdien no rīta, pirmdien jau bija jābūt gatavam. Sieva smējās: «Vai mēs varam kaut kur šodien braukt staigāt, vai tev visu laiku ir jāzvana redaktoram?»

Tēvoci Semu tieši jūs zīmējāt?
Bija tāds Haskins, kas sākumā zīmēja Semus. Ideālists, pagrīdnieks, Staļina represiju laikā ielikts cietumā. Izteiksmīgs ebrejs, ar lieliem plakstiņiem un degunu, ļoti labsirdīgs. «Haskins ha-ha» parakstījās. Tad mums ar ar Gunāru Vīndedzi sāka dot Semus. Rakstnieks Skujiņš bija teicis: «Tik riebīgi kā Ošs neviens nezīmē.» Un Vīndedzis, ja gribēja, - viņam bija ģeniāli tie zīmējumi.

Pakaļējie vāki bija Vīndedzim un Ošam. Līdz muļķīgumam primitīvi. Sems dabūjis zilu aci, pie spoguļa sūkstās. Ironija par ironiju! Vīndedzim trīs gadus bija aizliegums, jo viņš bija atļāvies palaist muti. Vienā zīmējumā sievietei auskarā it kā bija iezīmējis vīrieša locekļa formu, es gan skatījos un neko neredzēju. Nu, daļai mākslinieku ir bišķi tieksme uz erotisko, uz porniņu. Vīndedzim bija arī slaveni zīmējumi, kurus neesmu redzējis, Sniegbaltīte un septiņi rūķīši.

Kad 60. gados no Dānijas pirmoreiz atbrauca [karikatūrists Herlufs] Bidstrups, viņš bija atnācis uz Dadzi.

Jūs satikāt Bidstrupu?
Jā, mēs pat bijām Skapī, runājām, ka Bidstrups varētu nākt uz televīziju intervēties. Kas par absurdu! Nākamreiz Bidstrups jau atbrauca kā [LKP CK pirmā sekretāra Augusta] Vosa un CK viesis, uz televīziju viņam bija līdzi tulks no kultūras sakaru biedrības. Jūs runājat angliski?

Jā.
Vai, cik labi! Man skolasbiedrs gadu desmitiem no Amerikas sūta National Geographic, tur ir smalka valoda. Cik daudz angļu valodā ir sinonīmu! Iemācies almost un nearly, too, as well un also, bet kurā vietā kas ir jāsaka?

Uz kurām valstīm tikāt izlaists padomju laikā?
Vispirms 1964. gadā - uz VDR un Čehiju kultūras darbinieku grupā. Pēc gada to pašu grupiņu organizēja uz Somiju. 1969. gadā - republikas grupu uz Ēģipti. Tas tolaik bija nāvīgi... kā Maskavā, caur kurieni lidojām, teica: ja vam zaviduju - es jūs apskaužu. Bet bija tā - es sēžu, skatos Light and Sound, tumsā ar prožektoriem izgaismotas piramīdas, spēlē mūzika, kaut ko skaita arābu valodā. Un piramīdas manā uztverē samazinās. Viņas bija tālas, nesasniedzamas kā Parīze. Un tagad es, sīkais cilvēks, esmu atbraucis, un tas brīnums plok, jo ir sasniegts... Atceros to sajūtu. 

Lidmašīnā man palika slikti, rakstīju minoras kartītes, domāju - nomiršu. Jau 1964. gadā man pie Poznaņas, braucot ar vilcienu, palika slikti - pirmās veģetoneirozes pazīmes. 

Vēlāk, kad mani atstāja uz laukiem vienu, - miršu nost. Ērikas bērniem - Jānim pieci gadi un Anniņai četri - saku: «Ja kas, ņem māsiņu pie rokas, un ejiet uz pili!» Tur bija Zvārtava, Mākslinieku savienības bāze. Nu, psihopāts! Ar prātu saproti, bet nekā nevari izdarīt.

Sievu uz ārzemēm nelaida?
Braukt kopā ar sievām? Mēs varējām abi aizbēgt. 

Man arī ir liels grēks, 1975. gadā tās pašas ceļošanas dēļ mani pierunāja iestāties partijā. Iepriekš vai ik pa pusgadam aicināja, bet biju noformulējis: «Uzskatiet, ka esmu ticīgais, kas baznīcā neiet.» Kad bija atteikums par Indiju, domāju - varbūt tas palīdz, piekritu. Gandrīz «izbirstēja», jo pensionāru padome sāka bļaut: «Bet viņš taču komjaunatnē nav bijis!» Visu laiku bija bail, ka mani atmaskos, ka es tikai izliekos lojāls.

No 1995. gada, kad varējām brīvi braukt, piecus gadus ar sievu braucām ar Impro autobusiem. Tad jau bijām veci cilvēki. Naudas nebija, kad braucām uz Itāliju, kartupeļi jāņem līdzi. Atkal nāca virsū sliktums. Man bija žēl Zinas - ja es mirstu, kāpēc es viņai izcūkoju braucienu? Visu dzīvi viņa mani ir stutējusi. Neticu horoskopiem, bet abi esam Zivis, pēc gada viņa ir Tīģeris, es esmu Kaķis jeb Zaķis, līdzīgs, bet vājāks.

Kāpēc jums bija tik svarīgi ceļot?
Man jau no bērnības gribējās. Tēvs vāca ceļojumu prospektus, ko varēja dabūt pa brīvu. Gribējis uz Somiju braukt, bet bija vekselis jāizpērk. Viņš kā brīvības cīnītājs dabūja jaunsaimniecību, izrentēja, taču visu renti samaksāja par sava priekšnieka pulkveža Zommera cūcīgu vekseli. Kā literatūrā, Zommers palūdz: «Kapteini Oš, parak-stiet!» Tēvs pēc tam vienmēr teica: «Nelietis, cūka!»

Tas vienkārši ir gēnos, es arī esmu pārāk emocionāls, sentimentāls. Jaunībā varēju ilgi noturēties. Bet, zināms laiks, un man jau sieva saka: «Nu ko tad tu atkal...?» Patriotisms, ka tavai tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos, tas nenāk pa kādiem kanāliem, tas ir iekšā. Latvijas laika skola. Kad sākās Atmoda, braucu trolejbusā, dzirdu, atskaņo dziesmas no Mežaparka, man atkal jāraud. Ir lietas, ko es nevaru kontrolēt. Nu, redziet, atkal... Kaut kāds pinkšķis.

Dievs vai liktenis ir?
Es esmu pragmatiķis, bet pārāk kategorisks neesmu. Man pēc televīzijas iedeva labu darbu Lauku Avīzē, vairs nav pa dekorācijām jākrāmējas. Zīmēt pie galdiņa - tas bija vispatīkamākais. Zīmēt riebīgus degunus. (Smejas.) Māris Bišofs ir interesants cilvēks, viņš sejas pavisam otrādi taisa, ar filozofiju. Aizgāju uz izstādi, kas viņam bija, baigi nopriecājos par daudzām bildēm. Kaut gan jaunībā, atceros, viņš man bišķi glaimīgs likās. Braucām vilcienā uz Saulkrastiem, sacīja: «Zini, kā man tavi darbi patīk!» Nu kas tur var patikt?!

Nebija žēl, ka viņam pēc emigrēšanas uz Ameriku bija iespēja publicēties New York Times, bet jums ne?
Nē, neesmu skaudīgs cilvēks. To vietu hierarhijā es jūtu.