Albuma ierakstīšanas laikā visvairāk mainījās Baibas priekšstats par savu mūziku — pieņemt šķietami nesavietojamo un atzīt, ka viņas lirisko, zemo vokālu labi papildina ne tikai ierastā ģitāra, bet arī elektronika. Foto — Edmunds Brencis, Picture Agency
Reti ir cilvēki, kurus satikt vienmēr ir prieks. Baiba tāda ir. Gan pavisam klusinātā koncertā mazītiņā Rīgas kafejnīcā, gan dunošā rokfestivālā viņa spēlē izjusti un atdevīgi. Un arī dzīvo tā — nebaidoties atklāt sevi.
Pirms trim gadiem Baiba devās uz Austrijas Alpiem, lai strādātu brīvprātīgo darbu neatkarīgā kultūras centrā Insbrukā, domājot, ka pavadīs tur gadu. «Bet gada laikā notika tik daudz, ka es sapratu — nevaru to tik viegli pamest.» Līdzīgi kā Latvijā, arī turīgajā Austrijā pēdējos gados ar dažādām privātām iniciatīvām uzplaukusi neatkarīgās kultūras ainava. Jau divus gadus Baiba ir pilntiesīga centra darbiniece, izveidojusi Open Mic Sessions, radot iespēju jaunajiem mūziķiem koncertēt. Un arī pašas radošā darbība Austrijā uzņēmusi citus apgriezienus. «Tur es satiku Kristofu (Baibas grupas biedrs Christoph Holzknecht — red.), kurš teica — tas, ko dari, ir ļoti labi, bet vēl nav sasniegts tāds līmenis, lai to varētu pasniegt citiem un viņi saprastu.» Atbilde uz jautājumu, ko lietas labā varētu darīt, bija ļoti vienkārša. Strādāt!
