Armēnijas parlamenta vēlēšanās 7. jūnijā pārliecinoši uzvarējusi premjerministra Nikola Pašinjana partija Pilsoniskais līgums, iegūstot gandrīz pusi balsu. Balsojums kļuvis par vēl vienu signālu, ka valsts arvien straujāk attālinās no Maskavas ietekmes.
Nu un tad?
Vēlēšanu rezultāts svarīgs ne tikai Armēnijai. Tā ir vēl viena plaisa Krievijas ilgi koptajā idejā par “tuvajām ārzemēm” — postpadomju telpu, kuru Kremlis uzskata par savu ietekmes zonu. Armēnijas piemērs rāda, cik dārgi var maksāt paļaušanās uz Krievijas drošības garantijām.
Kāda ir priekšvēsture?
Armēnija ilgi bija viena no retajām valstīm postpadomju telpā, kuru nebija jāpiespiež kļūt par Krievijas sabiedroto. Attiecības ar Maskavu noteica gan vēsturiskās saites, gan sarežģītā ģeogrāfija — vēsturiskās ienaidnieces Turcija vienā pusē, Azerbaidžāna otrā. Taču priekšstatus par Maskavu pilnībā izmainīja armēņu faktiski kontrolētā Azerbaidžanas Kalnu Karabahas reģiona zaudēšana. Krievija neiejaucās ne 2020. gada, ne 2023. gada karā, kad Azerbaidžāna pārņēma kontroli pār reģionu un vairāk nekā 100 000 armēņu bija spiesti aizbraukt. Rezultātā uzticība Krievijai sabruka. Pašinjans, kurš pie varas nāca 2018. gada protestu vilnī kā cīnītājs pret korupciju, sāka meklēt ciešākas saites ar Rietumiem.
Kas ir pats svarīgākais?
Maskava uz vēlēšanām nevarēja noraudzīties vienaldzīgi. Tika izmantoti ierastie instrumenti — Maskavai draudzīgi oligarhi, ekonomiskais spiediens un mājieni par lētas enerģijas piegāžu pārtraukšanu. Pirms vēlēšanām Krievija aizliedza konjaka, minerālūdens, tomātu un daudzu citu preču importu no Armēnijas. Tomēr vēlētāji nepakļāvās spiedienam. Pašinjana partija ieguva 49,85% balsu un 64 no 101 vietas parlamentā. Galvenais konkurents, Krievijā miljardus nopelnījušā Samvela Karapetjana vadītais politiskais spēks Stiprā Armēnija saņēma tikai 23%. Kremlim tā ir vēl viena neveiksme reģionā, kur Krievijas ietekme sarūk straujāk, nekā bija ierasts domāt.
Kas vēl jāzina?
No malas šķiet, ka armēņi balsojuši par ģeopolitisku izvēli starp Maskavu un Rietumiem. Taču vēlētāju uzmanības centrā bija daudzi ikdienišķi jautājumi. Pašinjans nostiprināja atbalstu ar veselības aprūpes reformām un pretkorupcijas kursu. Kalnu Karabahas traumu viņš mēģinājis pārvērst argumentā pret vecajām elitēm, kuras konfliktu izmantojušas korupcijas un privātu interešu piesegšanai. Tādēļ proeiropeiskā izvēle daļēji izrādījusies arī antioligarhiska izvēle. Krievijas atbalstītie spēki daudziem vēlētājiem asociējas nevis ar drošību, bet ar pagātnes korupciju.
Kas tālāk?
Grūtākais Armēnijai vēl priekšā. Valsts joprojām ir cieši saistīta ar Krieviju, kura piegādā lielāko daļu valstī patērētās gāzes, ir nozīmīgs eksporta tirgus un uztur militāro bāzi Armēnijas teritorijā. Vienlaikus Eiropas Savienība, Francija un ASV arvien aktīvāk cenšas iesaistīties reģionā. Izšķirošs būs jautājums par ilgtermiņa mieru ar Azerbaidžānu un attiecību normalizēšanu ar Turciju. Te par klupšanas akmeni var kļūt Baku izvirzītā prasība no Armēnijas konstitūcijas izņemt atsauci uz Kalnu Karabahu. Pašinjana uzvara dod iespēju turpināt kursu prom no Maskavas, taču neatbildēts paliek galvenais jautājums — vai Rietumi spēs aizstāt to ekonomisko un drošības atbalstu, ko Armēnija gadu desmitiem saņēma no Krievijas.
Teksts tapis pēc raidieraksta “Ārskats” 12. jūnija ieraksta “Putins zaudē Armēnijā. Albāņi pret Trampa znotu. Ziemeļkoreja pelna no kara”.
Raidierakstu klausies šeit vai populārākajās straumēšanas platformās.
