Elīnas Zušas un Ulrikas Dzenes maize.
Veikalu plaukti lūst no pārpilnības, zaļajos tirdziņos var nopirkt zemnieku maizi. Taču arvien lielāku popularitāti rīdzinieku aprindās gūst maizes cepšana mājās. Kam jānotiek, lai pilsētnieki, kuru mammas un vecmāmiņas necepa maizi, sāktu to darīt?
Elīna Zuša un Ulrika Dzene
Dievs ielika rokās tik lielu tīrību, ka negribējās to sabojāt, - Elīna Zuša stāsta, kā pirms četriem gadiem, kad piedzima meitiņa Ulrika, viņa un Autobuss debesīs ģitārists Andris Dzenis pārkārtoja savus paradumus. Atteicās no televizora, sintētiskajām smaržām un veļas pulveriem, sāka daudz veselīgāk ēst: «Tik daudzas lietas ir atdotas industriālajai ražošanai, pat maizes cepšana, bet tas taču ir būtiskākais ēdiens, pamatēdiens, vai ne?» Atstājusi darbu Jāņa Mitrēvica dizaina studijā un uz laiku kļuvusi par mājsaimnieci, Elīna izlēma, ka ceps pati savu maizi un turklāt darīs to fundamentāli: miltus pirks pat ne bioloģiskajos veikalos, bet tieši no zemniekiem, kas audzē graudaugus. Viņa ar draudzeni Zani Ruģēnu-Bojāri atrada tādu cilvēku Madonas novadā. «Fantastisks večuks!» Elīna smaida pa visu seju, pieminot sirmo Ošupes pagasta Paukulnieku saimnieku Egilu. Rudzu un kviešu bīdelmilti, auzu putraimi, pārslas un klijas, griķi - kādu dienu pie Elīnas ģimenes mājokļa Mārupē piestāja Egila auto ar papīra maisos sasvērtiem labumiem.
