Veģetārā lazanja ar ricotta sieru un spinātiem. Foto — Kitchen Addiction
Slavenais itāļu sacepums — cēls baudījums necilā vietā
Lazanja ir kulinārijas Svētais Grāls. Vismaz tā man šķita bērnībā 90. gados, kad skatījos animācijas seriālu, kur rosījās karikatūrista Džima Deivisa radītais kaķis — rīma Gārfīlds. Viņš šo ēdienu dievināja. Iespējams, tolaik šis pastas kārtojums man vienkārši asociējās ar filmas mierīgo mājas vidi, kur atšķirībā no Latvijā jaunatklātā kapitālisma nevaldīja jukas. Šķiet, 90. gadu izskaņā veikalos sāka parādīties lazanjas plāksnītes un tas nozīmēja tikai vienu — bija jāsākas epohāliem mēģinājumiem šo ēdienu pagatavot, ko ģimenē arī cītīgi darījām.
Pusaudžu gadu ceļojumos mērķtiecīgi «testēju» un salīdzināju dažādas lazanjas versijas. Dažkārt ar vilšanos secināju, ka pasniegtā maltīte patiesībā ir saldēts pusfabrikāts, kas nosaukts par pašgatavotu lazanju. Šajā ziņā Itālija, protams, bija visdrošākā vieta, jo tur neviena sevi cienoša ēdināšanas iestāde neatļāvās pasniegt lazanju, ko paši nebija gatavojuši.
