Melnās frakās tērpušies, izrādes aktieri — Edgars Ozoliņš, Polina Čerņenoka, Kārlis Ērglis, Hugo Puriņš un Gatis Maliks — sarunājas kā tās caunas, kuras seši mazi bundzenieki padarījuši par cepurēm. Foto — Aigars Hibneris
Aprakstīt igauņu režisores un horeogrāfes Renātes Kērdas pirmo izrādi Latvijā, nosauktu par Salu, ir apmēram tas pats, kas izdejot smaržu
Vispirms skatuves melnajā mutē pavisam augstu iedegas divas prožektoru zvaigznes. Vai acis. Un kaut kur tālu aizskatuvē atskan sēras, gari stieptas balsis, kas pieaug spēkā, tuvojas, un tad negaidot īsts vīru koris iedziedas aiz muguras. Garām skatītāju rindām iet patiesībā tikai četri aktieri un viena aktrise, diezin kādā veidā — un bez mikrofoniem! — radīdami iespaidu, ka atrodies pa vidu korim, kurš svinīgi un divreiz lēnāk vēsta par sešiem maziem bundzeniekiem, viņu cauņu cepurītēm un priekšlikumiem vienīgajai līgavai.
Viss, ko te būšu uzrakstījusi, mēģinot aptvert pusotru stundu absolūtas laimes, skumju, asaru un homērisku, norītu smieklu, nepateiks neko tiem, kas nebūs redzējuši Renātes Kērdas Salu Liepājas teātrī. Bet tiem, kuri būs, visticamāk, liks priecīgi izbrīnīties par to, cik nesalīdzināmi citādi iespējams atcerēties mirkli, ko taču esam izdzīvojuši kopā. Vai — iespējams ir viss — paraustīt plecus par dīvaiņiem, kas sazin ko saskatījuši pilnīgās stulbībās.
