Ilustrācija — Anna Zvaigzne
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
Man nepatīk vasara — vai arī, izvairoties no vispārināšanas, teiksim tā: man nav patikušas tās vasaras, ar kurām man ir bijusi darīšana līdz šim. Cilvēka attiecības ar dabas parādībām parasti ir vienpusējas, bet šajā gadījumā es tomēr uzskatu, ka nepatika ir abpusēja. Tātad vai nu mēs viena otru nekad neesam varējušas ciest, vai arī to vēlas apgalvot mana bezapziņa, un pēdējais variants par mums abām atklāj diezgan daudz.
Paslēpties no vasaras ir iespējams divos veidos: pa dienu gulēt un no mājas iziet tikai naktī, kad ir vēsāks, vai arī, sākoties karstuma vilnim, ielīst visattālākajā dzīvokļa nostūrī un pavērst gaisa kondicionētāju savā virzienā.
Taču pat tad ir jāuzmanās, jo karstums ir viltīgs, resns kukainis, tas var vēso plūsmu apmānīt, nepamanīts uzgāzties virsū. Tas ierāpjas pa logapakšu, ielien sienās un uzbrūk no tām, tas sēž mums uz pleciem, kož miesā, injicē zem ādas savas karstās siekalas — lūk, tā vasara ieperinās mūsos, zem mūsu mākslīgi atvēsinātās epidermas, kutinot, zumot un niezot gluži kā slikta sirdsapziņa.