Edvīns Raups. Laiks ir jau ievilcies. Jāņa Rozes apgāds, 2024.
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 2
Par Edvīna Raupa pirmajiem dzejas krājumiem Guntis Berelis teicis: «Vārds, zaudēdams sakarības ar lietisko pasauli, noslēdzas sevī — un, paradoksāli, tieši šī noslēgšanās piesātina vārdu ar bezgala daudzām jaunām jēgām, vārds top nepārtraukti dzimstošs.»* Tātad Raupa dzeja balstās modernisma ideālā — tīras un brīvas valodas meklējumos, it kā tai pietiktu pašai ar sevi vai vismaz tā realitāti izmantotu pēc saviem ieskatiem. Protams, šis ideāls vienmēr būs tikai ideāls, kam jācīnās ar lietu spēcīgo vilkmi, tomēr Raups ir unikāls tieši ar donkihotisko apņemšanos saraut ierastās attiecības starp pasauli un valodu, lai nokļūtu punktā, kur dzeja pietuvojas mūzikai. Tas nebūt nenozīmē, ka viņa teksti ir bezjēdzīgi, drīzāk tie uzrāda nebeidzamus — piedodiet par banalitāti — augstākas jēgas meklējumus, kas pavīd vienīgi dzejas valodā. Raups lieliski prot dažādus abstraktus nojēgumus un lirikā bieži izmantotus tēlus lietot jaunos veidos, pat ja ir paredzams, ka viņš piesauks laiku un mūžību, tumsu un gaismu.
