Ilustrācija — Linda Muceniece
Stāsts
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Līdz sapnim viņas ticība nebija balstījusies uz pierādījumiem. Tiesa, ja Spotify pēkšņi parādījās kāda dziesma, kas viņai ļoti patika, tas šķita kā slēpts pierādījums Dieva eksistencei. Viņa nenoliedza, skaidrs, ka Spotify strādā pēc algoritma, kas atlasa dziesmas, ņemot vērā iepriekšējās izvēles; taču algoritma varbūtība iznāk tikai netiešas sekas faktam, ka realitāte ir veiksmīgi strukturēta. Jebkurā gadījumā tas nebija pierādījums, kas liktu ticēt, tikai iepriecinājums, kas kļūst redzams, ja tici. Jāatzīst, ka dažreiz lietas sagadījās neiedomājami: mutiskajā eksāmenā viņa izvilka vienīgo tematu, ko iepriekšējā naktī bija mācījusies, viņu briesmīgi kaitināja līdzīgi stāsti, bet, lūk, tagad tas bija noticis tieši ar viņu. Lai viss būtu, kā nākas, viņas apskaustā kursabiedrene tajā pašā eksāmenā profesoru bija izvedusi no pacietības tā, ka viņš piesējies viņai pilnīgi bez jēgas un beigās ielicis pieci vai seši. Šeit viņa nebija gatava saskatīt Dieva pirkstu, tā bija tikai sagadīšanās, un, ja vēl šādas situācijas kalpoja savtīgām interesēm, taisni vairs negribējās tās uztvert kā tiešu zīmi. Uz baznīcu viņa gāja reti. Ne jau aiz bailēm, kā mēdza teikt draudzenes ar asāku mēli, ka tas izstumtu no «samaitāto aprindām», proti, ja fakultātē zinātu, neaicinātu uz attiecīgām ballītēm. Viņa gāja reti, jo viņu apjucināja kontakts ar citu cilvēku ticību. Iespējams, viņu pazemoja pašpārliecinātība, vismaz tā šķita, no ārpuses, citu ticība, nešaubīga un bez plaisām. Reizēm šo cilvēku izturēšanās un vārdi vairāk vai mazāk atklāja ko nekristīgu, bet tieši to viņa apbrīnoja īpaši, jo šāda izturēšanās un šādi vārdi nozīmēja tikai to, ka baznīcēnu ticība ir patiešām kvēla un viņi uzņemas šādas lietas uz savu galvu bez bailēm un bez minstināšanās pie svētā likuma burta. Viņas neieredzētā māsīca mirušo piemiņas dievkalpojumā bija izteikusies: mums visiem ir šaubas. Tomēr tas viņu nepārliecināja, tie likās drīzāk teologa, ne ticīgā vārdi. Vislielākā problēma bija aplamā sajūta, ka viņas ticība konkurē ar citu cilvēku ticību. Viņa zināja, ka, gluži otrādi, apkārtējo ticībā jārod iedrošinājums un mierinājums, bet viņai bija ačgārni, tas lika norobežoties. Doma, ka šāda reakcija varētu būt augstprātības pazīme, nomāca. Bet arvien viņu turpināja kaitināt gan jaunu cilvēku ticība, pārāk agra atteikšanās no pasaules, gan arī vecu cilvēku ticība, savtīgi motivēta un tāpēc nesimpātiska. Bet kā tad paliek ar viņu pašu, viņa taču arī bija jauna un vēlāk būs veca. Nekas viņu nepārliecināja, viņa nevarēja ciest bezsejainās, ticībā iedegušās dievlūdzējas un skaistās vēl jo vairāk ne, jo viņas, tāpat kā bagātie un gudrie, kuri uzreiz sāk tirgoties ar Dievu, iedomājās, ka pelnījušas pilnīgi visu. Kopumā viņai šķita, ka neviens par ticību nerunā ticami. Galu galā, viņa iztika ļoti labi arī viena pati, turot ticību sevī kā sava veida slepenu apņemšanos, kas augstāka par viņu pašu. No otras puses, viņa apzinājās, ka nesaprot pareizi Vecās un Jaunās Derības tekstu, ko lasīja, starp citu, diezgan bieži, pat ja ļoti mazās devās. Pie sevis dažreiz mēģināja kādu svētā tēva izteikumu attiecināt, piemēram, uz dzimumakta mehānismu, atklājot tajā padomu, kā sasniegt daudzkārtēju orgasmu. Reiz izstāstīja vienam ļoti sakarīgam čalim, kursabiedram no savas grupas, kā iespējams paskatīties uz tādu un tādu pravieša Ecekiēla grāmatas fragmentu netiklā gaismā. Viņi bija uzjautrinājušies kādu brīdi, un viņa saprata, ka uzreiz cēlusies viņa acīs, tomēr pilnīgi aplamu iemeslu dēļ: viņš bija uztvēris viņas teikto kā cool ikonu graušanu, kā jaunu paņirgāšanos par baznīcu, kamēr viņa no sirds ticēja, ka lappuses apzināti rakstītas divdomīgi, un, pat ja tā nebūtu, ieejai svētajos tekstos jābūt brīvai, jebkāda tuvināšanās taču tika iedrošināta. Kā drīz vien izrādījās, kursabiedrs nu vēlējās kopā pārbaudīt jaunatklātās Ecekiēla grāmatas iedarbību, un tas viņu pilnībā pārliecināja vairs nekad ne ar vienu nerunāt par Bībeli un par ticību, vienalga, nopietni vai pa jokam. It kā būtu bijis daudz iespēju. Pēc maģistra viņa sāka strādāt starptautiskā uzņēmumā, pēc kāda laika tika pārcelta uz Bukarestes filiāli, kas izrādījās viens sasodīts lēmums, jo pārmaiņas un bezcerīgais darbs viņu pamazām iznīcināja, un vairs ne tikai ticība, bet viss, kas viņā bija dzīvs, ierāvās vēl dziļāk, lai dzīvotu savu dzīvi, ar viņas ārieni nesaistītu. Līdz ar to sapni viņa redzēja laikaposmā, kurā retāk nekā jelkad domāja par konkrētiem Dieva eksistences pierādījumiem. Bet tam bija lemts kļūt par svarīgāko notikumu viņas dzīvē. Viņa bija atgriezusies mājās pēc sviestainākas dienas nekā parasti, iznīkusi, staigādama pa Lidl, mājās viņai šķita, ka zivs kustas, termiņš uz iepakojuma bija OK, bet šķietamā smaka lika to izmest, tās vietā cepeškrāsnī iebāza vistu, bet cepeškrāsns, sen nelietota, izplatīja tikpat nelabu smaku. Šis sapnis, ārkārtīgi skaidrs un spēcīgs, atklāja brīdi, kurā viņai jāmirst — viņas trīsdesmitās dzimšanas dienas priekšvakarā. Nevarēja būt nekādu pārpratumu, dievišķā balss bija teikusi, ka viņa piedzīvos Sv. Jāņa Kristītāja dienu, bet Trīs Svētītāju dienu vairs nepiedzīvos, līdz ar to viņai jāmirst nākamajā gadā periodā no 8. līdz 29. janvārim — mēnesī, kura beigās viņai apritētu 30. Kā gan atmiņa varētu viņu maldināt, Jēzum arī bija trīsdesmit gadu, kad viņš uzrunāja tautu, par to uzreiz sapnī bija iedomājusies, dzirdot, cik atlicis dzīvot, un gandrīz mehāniski, bez vismazākā satraukuma, bija sev atzinusi, ka arī viņai šajā vecumā lemts sākt savu misiju, tikai viņā saulē. Tikpat labā un ļaunā, cik šī. Pēc pamošanās, kad gaidāma būtu viegla noskurināšanās un pasmiešanās par sapni, no bezrūpības vairs nebija ne miņas. Gluži pretēji, no rīta saņemtās vēsts mērogs likās satriecošs. Bija novembris, tātad atlikuši aptuveni divi mēneši. Šie divi mēneši savukārt izvērtās ļoti atšķirīgi viens no otra. Līdz gada beigām viņas dienas kārtībā, pat viņas domās, nemainījās itin nekas. Atklāsmi viņa bija nogrūdusi kaut kur tālu prom un vairs necilāja: viņa bija pārāk maza, lai organizētu savu dzīvi ap kaut ko tik lielu, ko gan skudras saprot no meteorīta, kas nokritis uz Zemes?! Nē, visam jāpaliek, kā bijis, tā neviens nekritīs panikā, precīzāk, viņa nekritīs panikā. Decembrī par Vācijas priekšniecības piešķirto gada noslēguma prēmiju viņa nolēma aizbraukt uz kalniem. Gados jauns taksometra vadītājs, vedot viņu uz staciju, jau uzreiz sāka sarunu un beigās, ceļot ārā somu no bagāžnieka, sacīja, «cienītā, atļaujiet, ceru, ka neuztversiet manis teikto kā neapdomību» — tā viņš izteicās —, «bet es arī došos uz kalniem ar to pašu vilcienu», un trīsreiz uzsvēra, ka ceļojuma laikā viņu netraucēs, viņam, kā jebkuram cilvēkam, nepieciešamas brīvdienas, tas arī viss. Viņš paņēma istabiņu tajā pašā viesnīcā, kur viņa, nebija taču aizliegts, un beigās pat izgāja pāris takas kopā, bija pilnīgi normāls cilvēks. Pēc atgriešanās Bukarestē tāpat aizveda viņu mājās, mašīnas izpūtējs ikreiz atsitās, šķērsojot gulošos policistus pie gājēju pārejām, viņa zināja, ka viņu vairs nekad nesatiks, un, iespējams, tāpēc viņam tik draudzīgi beigās uzsmaidīja. 30. decembrī viņa strādāja. 31. decembrī staigāja pa Herastrau parku. Bet gada pirmajā nedēļā viņu pamazām pārņēma liels prieks. Tikai tagad viņa pa īstam apzinājās, ka saņēmusi lielu vēsti, ka izredzēta sajust Dieva roku, turklāt ļoti negaidītā veidā, kā gan citādi to varētu sajust, ja ne tikai ļoti negaidītā veidā — sapnī ar vēstījumu, gan ne labu, tas tiesa, bet vismaz ne sīku. Pirms devās uz baznīcu, lūdzās, lai viņu nepārņem lepnums par to, ka Kungs runājis tieši ar viņu, un lai citiem acīs nekrīt viņas pārākums. Otrā dienā darbā uzrakstīja atlūgumu, kā caur miglu parakstīja visu, kas parakstāms, un meitene no kompānijas, sirsnīga un jauka, brīdināja, ka šādi viņa zaudē bezdarbnieka pabalstu, bet viņai šie vārdi, bezdarbnieka pabalsts, nevarēja skanēt vēl svešāk. Nešaubījās, ka pārējie jūt viņai līdzi, un ko gan citu viņiem darīt, viņi bija ieslodzīti šajā darba un naudas cietoksnī, gluži kā viņa vēl pirms brīža, bet nu šis cietoksnis bija viņu pasaule, tur — otrpus. Pēc Jāņa Kristītāja dienas viņa secināja, ka sākusi uzmanīgi lūkoties apkārt, kā mēģinot saskatīt, no kuras puses nāks gals. Tātad tomēr viņu tas uztrauca? Bez šaubām, brīnumam, viņa sev teica, tālāk nepieciešams dārzs, kurā tam notikt, un šis dārzs ir viņas neziņa. Tā nu viņa tagad šķērsoja ielas ar īpašu vērību, lai cik smieklīga šī vērība liktos, jo tieši tās trūkums varētu mazināt dievišķās zīmes skaistumu. No otras puses, bija nogurdinoši pievērst uzmanību katrai mašīnai, katram siluetam neizgaismotā ielā un jautāt, vai tas brīdis ir klāt. Tāpēc atvēlētās dzīves pēdējā nedēļā viņa nemaz vairs neizgāja no mājām, jo zināja, ka nelaime var notikt gan vannasistabā, gan pie ēdamgalda, nav vajadzīgs mest acis uz visām pusēm. Stundām ilgi viņa sēdēja uz balkona, vērojot mājas tālumā un pelēkos kokus lejā. Vienu dienu viņa tomēr izgāja no mājas, lai nopirktu savu mīļāko šokolādi, un jau nākamajā dienā viņu pārņēma nežēlīga vēlme mīlēties — novēlota, bet spēcīga reakcija uz mazo iepriecinājumu. Divpadsmitās klases beigās viņai bija viens draugs, kas pieprata šīs lietas. Tas ir, neprata, tieši pretēji, viņa uzvedība bija tik neveikla, ka bija grūti noticēt tās spontanitātei, it kā būtu to visu iemācījies ar lielām grūtībām, un tomēr bija ļoti labi ar viņu, varbūt tāpēc, ka juta, cik ļoti viņš viņu grib, tik ļoti, ka dažreiz smaidīja tumsā, viņa skāvienos. Savādi, ka viņa atcerējās viņu šobrīd, viņa kaisli un maigumu, tieši brīdī, kad būtu vajadzīgs kāds daudz skarbāks par viņu. Varbūt tāda ir lietu kārtība, jūtas nogrimst dzelmē lielā ātrumā, vienas nesaprotamākas un absurdākas par citām, bet laiku pa laikam tās uzpeld kā svešķermeņi plānajā skaidrā prāta ūdens virskārtā. Vai varbūt viss, ko viņa juta, bija tikai bailes, par to vēlāk pārliecinājās pa īstam, kad Trīs Svētītāju diena bija pagājusi, bet viņa vēl bija dzīva. Tajā brīdī apzinājās, ka pēdējās dienās viņā patiešām modies šis jautājums, ko iesākt, ja viss izrādīsies maldi. Pavisam drīz viņai apritēja 30 gadu, un nākamajā dienā, tā bija trešdiena, viņai zuda jebkāda cerība iekļauties termiņā, lai sapnis īstenotos. Tātad nekas no tā nav bijusi patiesība. Bija snidzis, un nakts šķita gaiša, bet, kad atvēra logu, ārā bija tumšs. Viņas dzīve turpinājās, bija, par ko rūpēties, tomēr bez iespējas atgriezties vietā, kuru pametusi, jo ticēt bez pierādījumiem ir viens, bet kā gan lai tici, kad visi pierādījumi atņemti. Aizvadīto nedēļu vientulība bija nieks salīdzinājumā ar to, kas viņu sagaidīja. Ziema bija krīzei nepiemērots brīdis, bet krīzes ne vienmēr izdodas ieplānot gada saulainajā laikā. Tiesa, mājās bija silts, vismaz tik daudz, un viņa atgriezās pie šokolādes, visiedarbīgākā no līdzekļiem, kā atzina. Vai gadījumā šī sakāve nebija pārāk sadomāta? Viņa, lūk, nav nedz slavens mūks, nedz kāds tuksneša svētais un pat nav spējīga saņemties ticības zaudētājas dienasgrāmatai, kurā rakņāties, kad attālināšanās no Dieva vai aizskartais narcisms tā liek, viņa taču bija ticējusi, ka ir izredzēta, tomēr nav. Depresija atļauju neprasīja. Kāds no baznīcas viņai zvanīja, sen neesot redzēta. Atbildēja gandrīz nikna, pēc tam šaubījās: pie kā gan šis cilvēks ir vainīgs?! Līdz ar pirmo martu laiks pēkšņi izmainījās, gluži kā regulēts zobratu mehānisms. Ejot pa pilsētas centru uz darba interviju, viņa secināja, ka cilvēki ir priecīgi. Un likās, šis prieks viņai nepretojās, drīzāk iekļāva viņu sevī. Intervijā, kurā, šķiet, viņai bija labas izredzes, viņa attapās divu sabozušos vīriešu un vienas vēl vairāk sabozušās sievietes priekšā. «Kas mūs interesē,» iesāka viens no viņiem, acīmredzami garlaikots, «ir vienotā digitālā tirgus problēma. Vienotā digitālā tirgus stratēģija…» Tas nebija jautājums, pēc intonācijas bija noprotams, ka viņai tagad jārunā par šo tēmu, ko viņa arī darīja, godīga konkurence šajā tirgū, viņa apliecināja, arī viņai personīgi šķiet galvenā problēma. Visi trīs sabozušies it kā atslāba, pēc tam kādam no viņiem zvanīja telefons, bet viņai tobrīd prātā ienāca viena no viņas mīļākajām dziesmām. Pašās beigās viņa kāpa lejup pa kāpnēm, dungodama šo dziesmu, bet ārā uzreiz ieraudzīja taksometru. Priecīga māja tam ar roku, turot to paceltu arī pēc tam, kad redzēja šoferi signalizējam un tuvojamies lēnītiņām, neparasti piesardzīgi, šķiet, baidoties, ka viņa, pārāk nepacietīga, var izskriet uz ielas viņam priekšā.
