Inga Ābele
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
Šopavasar mana grāmata par Aspaziju vedusi mani viesos — sarunas ir rakstnieka medusmaize. Pats rakstīšanas process grūts, kā teikusi Vizma Belševica, «kas tad ir no tās rakstīšanas — beigti nervi un liels dibens». Tiesa, romāns pie rakstāmgalda jāizsēž gadiem. Taču pēc tam — jūdz zirgu un meties caur upi!
Tā upe šoreiz ir Venta. Tālākais pavasara ceļojums bijis uz Kalnu bibliotēku Nīgrandē. Lietuvieši, gudri ļauži, savas vēja fermas saslējuši leišmalītē uz pašas robežas ar Latviju. Iemiesota rūpe par pašu ļaudīm, kam mazāks traucējums, mazāk atņemtas zemes…
Kalnos atklāju sev Latvijas novadu, kur reiz dzimis un rakstījis Kursas lielākais romānists Jēkabs Janševskis. Kur kolhozu Jaunais Komunārs radījis un vadījis Jānis Blūms. Tur aizvien mīl Janševski un Blūmu. Atslēdz Blūma darba kabinetu, atver durvis uz kultūras nama zāli ar ozolkoka parketu un izcilu akustiku, ar kādas meistares austu milzu skatuves priekškaru — gobelēnu... Tā arī Blūms savai palīdzei teicis: «Mazais, kad manis vairs nebūs, tu nosargā šo zāli!» Un mazais sargā. Lasu Blūma biogrāfiju un brīnos — kā viņš to spēja? Cilvēku, kura tēvabrālis bijis Kalpaka cīņubiedrs, bet radinieki izsūtīti uz Sibīriju, norīkoja darbā uz visnabadzīgāko nomali – lai pasargātu no čekas modrās acs. Blūms parādīja, ko kopējiem spēkiem var paveikt. Viņa laikā fermas bija baltas kā balles zāles, ārpusē sievas sastādīja puķes un logus mazgāja dzidrus kā spoguļus — laimīgas, ka nav vairs vecajās kūtīs pa vircu jāslampā.
