Izrāde, kas nav par viņiem

Pieci Amerikā dzimuši jaunieši, viens taisni no Latvijas un meitene, kurai ir abu zemju pieredze, satiekas leģendārajā 2x2 nometnē, lai nedēļas garumā balstītu un spodrinātu savu latviskumu. Un — kā jau jaunībā — septiņu dienu pietiek, lai kaut kas uzplauktu, kaut kas pagūtu novīst. Tāds īsumā ir Rasas Bugavičutes-Pēces lugas sižets, kura pamatā ir autores pašas pieredzētais tādā nometnē.

Uzvedums sākas viegli ironiski — galvenajai varonei Mildai Craft, ko spēlē Madara Kalna, ierodoties nometnē, skatam paveras idilliska ainava kā no latviešu tautas pasaku ilustrācijām. Zaļoksnu koku kulises, sārtas rītausmas vai vakardziesnas debesis, samtaini pelēku dēļu šķūnis ar latvju zīmi čukurā. Tādu scenogrāfs Uģis Bērziņš ir izveidojis «latvietības saliņu klaidā». 

Nu, tā jau esam paraduši skatīties uz «viņiem», kam nav mūsu «sūrās sovetu pieredzes». Jo par tām Daugav’s abām malām  un dievpalīgu, savedot visus mājās, no sirds dziedājām tikai Atmodas plaukumā, vēlāk, kad patiešām daudzi atbrauca ar savu citādo pieredzi, tā arī palikdami piesardzīgā distancē. Un nekas daudz laikam nav mainījies tagad, kad arī Latvijas jauniešiem padomju laiks ir kļuvis par senu un mazsaprotamu vēsturi.

Izrādes pirmā daļa visumā arī paiet šajā smīnīgajā noskaņā. To pastiprina nometnes saimnieces Māras Zemitis pārpilnas sirds mātišķība pret katru, kas te ierodas, kā arī viegli uzpazīstamas personas akcents un izturēšanās, ko Anda Albuže spēlē šarmanti un, protams, smieklīgi. Jo akcents vai izloksne nu reiz ir tāda aktiermākslas detaļa, kura bez īpašas studēšanas, precizitātes un stingra psiholoģiska pamatojuma nenovēršami pārvēršas par karikatūru. Tiesa, tikpat ironiska ir izrādes veidotāju attieksme arī pret tiem, kas te ieradušies no Latvijas vadīt un pamācīt. Zinātājiem pietiekami skaidri prototipi ir arī Gata Malika brīvākajam no brīvajiem uzņēmējam Kārlim Bergam, Kaspara Goda pret visu aizdomīgajam demogrāfam Dzintaram Pogam un viņa sievai folkloristei Selgai Lauras Jerumas šerpajā atveidojumā. Nomaļus — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē — eksistē politoloģe Dārta Alauksta, ko Signe Dancīte spēlē bez kariķējošā atsvešinājuma, neslēpjot jaunās sievietes neērtības sajūtu par pārējo mentoru sabiezināto tautiskumu un «atvērtību». Un tieši Dārtas uzdotie jautājumi izrādes otrajā daļā pilnībā apvērsīs gan izrādes noskaņu, gan jēgu.

Uz «pieaugušo» darbības personu un pieredzējušo aktieru fona ļoti simpātiski izceļas izrādes īstie varoņi, nometnes dalībnieki, ko spēlē teātra visjaunākā paaudze. Viņu tēlos režisors ļāvis atklāties pašu aktieru raksturam un pievilcībai, un atmiņā paliek ikviens. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, Dārtas mudināti, jaunie cilvēki mēģina atbildēt, kas tad īsti viņiem ir tā valsts, Latvija, kurā gandrīz neviens nav bijis.

Madara Kalna precīzi nospēlē Mildas atsvešinātību un spēcīgo vēlēšanos iederēties, jo — lielisks dramaturģes atradums! — īsti nav sakņu nekur: pusaudzes gados viņa ir adoptēta amerikāņu ģimenē no Latvijas bērnunama. Kintija Stūre Zīles Rozenbaumas lomā vismazāk lieto akcentu kā raksturojumu, toties pārliecinoši iezīmē citādu domāšanas veidu un pasaules redzējumu. Hugo Puriņam Modra Arnicana lomā jāpārvar dubultas grūtības, jo vienlaikus jānospēlē ļoti sliktas latviešu valodas zināšanas (ko aktieris izdara nekariķējot) un pilnīga skaidrība, kāpēc viņš jūtas latvietis. Kārļa Artejeva Druvim Jameson īsti ir tikai vienas jūtas — ilgošanās piederēt kaut vai iluzorai kopībai, ko tam gadiem sniegusi nometne. Artūrs Irbe spēlē LL — Latvijas latvieti — ar krievu saknēm Zinti Monosovu, kurš ne spēj, ne grib atteikties no vienas savas identitātes daļas. Agnija Dreimane atklāj Rotas Kaktins nepiekāpīgo pārliecību, ka Latvijai viņa ir vajadzīga jebkurā pasaules malā, un līdz asarām kvēlo vēlēšanos arī pārējiem to iedvest. Un tieši viņai režisors uzticējis vienu no izrādes smaguma punktiem — Edgara Raginska sacerēto dziesmu ar Veltas Sniķeres vārdiem par to, ka nav citu balstu uz savu valsti kā «vien drošas sirdis / un skaidri prāti». Vēl citu emocionālo kāpinājumu panāk Valts Skuja gaišā un sirdsgudrā Elijah Blau lomā — jo izlemj nerunāt, bet rīkoties.

Tieši jaunie cilvēki — ne tik daudz tēli, cik aktieri — padara izrādi par nozīmīgu un iedarbīgu mākslas faktu. Kādā brīdī viņi kopā ar režisoru Valteru Sīli ir pagriezuši notiekošo pilnīgi pretējā virzienā, un ne jau kādiem «viņiem» tur, svešumā, bet man tepat, Liepājas teātra zālē, jāatbild uz jautājumu, kas tad īsti ir Latvija. Dekorāciju idille? «Neizdevusies valsts», ko vienmēr apsteidz kaimiņi? Elīnas Garančas triumfs, kurā gribas piedalīties? Sporta uzvaru psihoze? Izrādās, ka atbildes man nemaz nav.

Kritiķes vērtējums: 4 no 5

Amerikas latvieši Liepājas teātrī. Nākamā izrāde 18. oktobrī. 15—35 €.