Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 2
Stāsts
Mēs tik ļoti sacentāmies viņam palīdzēt, ka pamazām pārvērtām viņu par simtkāji — bezkājaino Lišo onkuli, kurš bez mitas skandināja: kā Dievs man, tā es jums. Un tā arī bija — Dievs viņam mūža atlikumā sūtīja mūs, bet vecais deva mums atlikumu no iepirkumiem, pēc kuriem viņš mūs bija nosūtījis.
Pensijas dienā viņš mums katram papildus deva arī piecas levas, sak, lai nopērkam sev ko garšīgu. Mēs krājām naudu lidmašīnai. Bijām sarēķinājuši — lai to nopirktu, Lišo onkulim piecreiz dienā jāēd dažādi ēdieni, visi no veikala, un jādzīvo mūžīgi. Alkainajā cerībā uz viņa nemirstību aizmirsām, ka arī mums būs vajadzīga mūžība, lai laistos izpriecās ar savu lidmašīnu.
Gadījās, ka apzināti kaut ko no pirkumiem aizmirsām, tāpēc devāmies uz veikalu vēlreiz, atkārtojot arī atlikuma savākšanu. Citkārt pats Lišo ar nodomu sūtīja mūs atpakaļ — it kā aizmirsis pasūtīt kādu svarīgu preci. Tā mēs viens otru atbalstījām — viņa bezpalīdzība un mūsu sapnis kopdzīves četros gados sataupīja trīssimt sešdesmit levu.
