Dizio (Artūrs Skrastiņš), Janīna (Čulpana Hamatova) un Boross (Imants Strads) Foto — Marko Rass
Vai ļaunums vienmēr ir jāsoda? Dailes teātra izrāde Dzen savu arklu pār mirušo kauliem
Kod, kurā pirkstā gribi, ar šo recenziju nebūšu apmierināta. Ja kritiķim jāraksta par ļoti sarežģītiem darbiem, īsi pateikt var maz, un tas sarūgtina. No otras puses — vai tas nenozīmē, ka skatītājam izrādi noteikti vajag redzēt pašam?
Dailes Dzen savu arklu pār mirušo kauliem ir spilgta, sarežģīta un rotaļīga izrāde, lai gan... Tās veidotāja Ola Mafālani ir holandiešu režisore ar starptautisku vārdu, bet svarīgākais — ļoti profesionāla. Uz skatuves nav nepārdomātu detaļu, nejaušību, un līdz ar to izrādi var analizēt ne tikai kā teatrālu pieredzi, bet arī kā konstrukciju, kas man šoreiz ir svarīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka — recenzentam jābūt godīgam — mana pieredze otrajā izrādē drīzāk līdzinājās tādam mākslinieciskas vingrošanas vērojumam, lasi: bez sajūsmas. Bet es saprotu, kā izrādes elementi «strādās», kad tā piepildīsies ar atmosfēru. Mākslas darba dzimšana šķiet neizbēgama, pat ja nav sakritusi ar pirmizrādes laiku, un izrādei vajadzētu kļūt kam patiešām īpašam.
