Čārlzs Bukovskis. Kodiens. Neputns, 2020.
Lasītājiem laimējies, ka Čārlzs Bukovskis pie viņiem ieradies tieši ar izdevniecības Neputns melno grāmatiņu Kodiens. Grūti iedomāties labāku Bukovska atdzejotāju par Jāni Elsbergu — viņa tulkotāja kontā jau ir Bukovska prozas darbi un līdz ar to pieredze ar konkrēto izteiksmes veidu un poētiku, turklāt viņš labi orientējas amerikāņu literatūrā, kas sarakstīta nosacīti no 20. gadsimta 50. līdz 80. gadiem, — tulkojis Kurtu Vonnegūtu, atdzejojis dažu labu «bīta paaudzes» (Ginsbergs, Keruaks, Snaiders, Korso, Fērlingeti u. c.) darbu.
Bukovskim ar bītiem kopīgs šķiet kredo, ko iepriekšējā gadsimtā bija formulējis Arturs Rembo: dzejnieks kļūst «gaišredzīgs», ilgstoši «pārkārtojot» (laužot, graujot) apziņu un dodot vaļu vistumšākajām dziņām, kuras sabiedrības lielākā daļa (lasi: Selindžera phonies, E. E. Kamingsa most-people) uztvers kā apdraudējumu komfortam un nosodīs. Rembo nomira 34 gadu vecumā, dažs labs no bītiem nenodzīvoja daudz ilgāk, taču tie, kuriem tas izdevās, kļuva par relatīvi plašas sabiedrības atzītiem literātiem. Lai arī Bukovskis vismaz pēdējos 20—25 mūža gadus bija materiāli labi nodrošināts, viņš turpināja rakstīt ar tādu pašu trūcīga, starp padibenēm mītoša ārpusnieka degsmi kā tad, kad bungoja pa rakstāmmašīnas taustiņiem dažādās Ņujorkas, Filadelfijas un visbeidzot Losandželosas pažobelēs.
