Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 2
LAIKĀ PĒC 2020. gada — pēc gada, kura apraksta mēģinājumi nobāl tajā piedzīvoto traģēdiju un krīžu plašuma un dziļuma priekšā — es stāvēju Pembulas ezera piekrastes bēguma joslā, lūkojoties pāri ūdens klajumam uz plandošajiem eikaliptiem. Mirdzošo ūdeni šķērssvītroja molusku rindas, kuru kulināros likteņus bija aizkavējis zoonotisks vīruss, kas apturēja to galveno plēsoņu un dzīvotni apdraudošo oglekļa izmešu nepārtraukto pieaugumu. Saule, pakāpusies augstu, karsēja. Vīri nesa makšķeres uz laivu piestātnēm, un jauna ģimene bija iekārtojusies piknikam piekalnē aiz manis. Te nebija redzamu postījumu, nekas neliecināja par to, kā nelielas un atšķirīgas kopienas, ekonomikas, vides un ekosistēmas savstarpēji top saistītas krīzē un ejot tai cauri.
