Piecas neizmantotas iespējas Rīgas centrā

Nesen Rīgas mērs Vilnis Ķirsis dalījās ar viedokli, ka ir jāpanāk uzņēmumu atgriešanās Rīgas centrā. Doma pilnīgi pareiza, taču mēra piedāvātā metode izcēlās ar īpašu bezjēdzīgumu. Varētu pat teikt, ka mēra priekšlikumos gavilēja šaurpierība.

Proti, kā metodi uzņēmējdarbības atgriešanai un cīņai ar tukšajiem skatlogiem  Rīgas centrā mērs piedāvā grantus jeb naudas dāvinājumus uzņēmumiem, kas varētu daļēji segt telpu remonta izmaksas. Tas liecina, ka pilsētas galva fundamentāli neizprot, kādēļ biroji un veikali nevēlas atrasties Rīgas centrā, un nesaprot, ka tie pametuši Rīgas centru ne jau naudas trūkuma dēļ. Kopumā – tā ir tipiska ierēdņa pieeja – sak, ja mēs izdalīsim zināmu nodokļu naudas daudzumu pabalstos, varbūt problēma pazudīs un iegūsim kādus popularitātes punktus.

Otra pilsētas galvas ideja biznesa piesaistei Rīgas centram – par uzņēmumu kredītsaistību atlikumu dzēšanu uz Rīgas pilsētas rēķina – ir tik neprātīga, ka signalizē par pilsētas vadības izmisumu.

Lai atgrieztu uzņēmējdarbību Rīgas centrā, nav jādala granti un jādzēš uzņēmumu kredītsaistības.

Problēma Ķirša teiktajā ir diagnosticēta pilnīgi pareizi – Čaka ielā pirmo stāvu skatlogi ir gandrīz tukši. Brīvības ielā mūsu uzņēmuma apsaimniekošanā bija nonākušas komerctelpas, kuras mēģinājām izīrēt. Šīs darbības rezultāti nebija sevišķi iepriecinoši – triju gadu laikā par tām izrādīja interesi varbūt kādi pieci klienti. Tas vien parāda, cik neinteresanta palikusi Brīvības iela uzņēmumiem.

Šādam intereses trūkumam ir ļoti konkrēts iemesls – tas, ka pie veikaliem un birojiem, kas būtu izvietoti tajā Brīvības ielā daļā, kas atrodas vēsturiskajā centrā, klienti nespēj piebraukt un apstāties, jo Rīgas vadība pēdējos gados ir pārāk aizrāvusies ar idejām, ka visi rīdzinieki brauks ar velosipēdiem vai staigās kājām, neskatoties uz to, ka realitāte liecina pilnīgi pretējo – cilvēki novērtē ērtības un vēlas pārvietoties ar automašīnām.

Vai šai problēmai ir risinājums? Jā, ir un kaut ko līdzīgu šādam risinājumam nesen novēroju Berlīnē. Lielu četru joslu ielu var pārveidot par trīs joslu ielu, kurā vidējā josla ir mainīga virziena – līdzīgi kā tas jau īstenots uz Vecmīlgrāvja tilta. Vienu atbrīvoto joslu varētu izmantot, lai ierīkotu automašīnu apstāšanās joslu preču piegādei un, iespējams, īslaicīgām stāvvietām. Ja cilvēkiem būtu iespēja legāli apstāties un nopirkt, piemēram, kafiju un kruasānu, viņi to varbūt arī darīs – tātad parādīsies uzņēmējdarbības attīstības iespēja. Taču, ja nav tādas iespējas, arī uz uzņēmējdarbības attīstību grūti cerēt.

Otra iespēja ir domāt, kā atjaunot pietiekamu daudzumu autostāvvietu ap Rīgas centru. Es, piemēram, dzīvoju klusajā centrā un blakus manai dzīvesvietai uz ietves atrodas sešas dažādu restorānu un kafejnīcu terases. Vasarā tas ir ļoti labi, visiem patīk sēdēt laukā, Rīga šajā periodā ir arī tukšāka – tas īpaši netraucē. Bet kādēļ nevar likt šīs terases novākt ziemas laikā, kad tās vienkārši aizņem vietu? Tas radītu iespējas cilvēkiem novietot auto pie mājas. Gribam būt ļoti zaļi, bet kaut kā esam aizmirsuši, ka Latvijā ziemās temperatūra var sasniegt mīnus 10 – 25 grādus. Ja man šādā aukstā rītā jādabū mazi bērni uz skolu vai bērnudārzu, diez vai es to darīšu ar divriteni vai kājām un pat ne ar sabiedrisko transportu, ja būs iespēja braukt ar mašīnu.

Tātad – ir vajadzīgas iespējas novietot automašīnas centrā, un pilsētas vadībai jādomā, kā to izdarīt. Cik nu zinu, Rīgas domei joprojām pieder pietiekami daudz zemes ap Rīgas centru un to varētu izmantot daudzstāvu autostāvvietu ierīkošanai.

Trešā iespēja ir atgriezties pie Rīgas metrobusa idejas, kas pirms dažiem gadiem tika skaļi apspriesta, bet tagad runas ir apklusušas, šķiet, izmaksu dēļ. Taču tā patiešām bija ideja, kas varētu vismaz daļu rīdzinieku noteiktā maršrutā pārsēdināt no automašīnām sabiedriskajā transportā, jo šāda pārvietošanās būtu ātrāka un ērtāka nekā privātais transports. Tagad šis risinājums var šķist dārgs, bet 20 – 30 gadu perspektīvā tas atmaksātos.

Ceturtā iespēja ir saistīta ar dzīves kūsāšanu pilsētā, un tas panākams tikai ar tūrisma palīdzību. Rīgā dzīvo ap 700 tūkstošiem cilvēku, gadā to apmeklē ap miljons tūristu. Portugāles galvaspilsētā Lisabonā – trīs miljoni iedzīvotāju un 26 miljoni tūristu gadā, kaut gan Lisabona, manuprāt, nav īpaši interesantāka par Rīgu.

Rīgai būtu nopietni jādomā, ar ko pilsēta spēj izcelties, un jāiegulda nauda tūristu piesaistē. Gribu minēt tikai vienu iespēju – tā ir saistīta ar Daugavas izmantošanu. Piemēram, pastāv tāds Latvijas uzņēmums pontoni.lv, kas uzstāda ēkas uz ūdens – vairākas tādas jau ir uzstādītas. Taču Rīga neatļauj šādas ēkas uzstādīt Daugavā, neskatoties uz to, ka tam ir komerciālas perspektīvas un varētu izraisīt gan vietējo, gan tūristu interesi. Ja Amsterdama var būt slavena ar saviem 10 metrus platajiem kanāliem un tajos var likt mājas uz pontoniem, kāpēc gan Rīga nevarētu būt slavena ar to, ka tai cauri plūst vairākus simtus metru plata upe un uz šīs upes var paēst vakariņas?

Visbeidzot, piektā iespēja saistīta ar dažādiem pasākumiem. Gribu noņemt cepuri to cilvēku priekšā, kuriem izdodas atvest uz Rīgu rallija WRC čempionātu, ātrumlaivu sacīkstes Daugavā, mūzikas un kino festivālus, kas spēj piesaistīt lielu interesi un atdzīvina arī uzņēmējdarbību pilsētā. Man šķiet, ka Rīgai būtu vairāk jāatbalsta šādi uzņēmēji.

Autors ir SIA 1 37 digital agency valdes priekšsēdētājs