Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju kotēšana biržā jau gadiem tiek minēta kā tik ļoti nepieciešams grūdiens Latvijas kapitāla tirgus attīstībai. Tas būtu solis ceļā uz noturīgāku ekonomiku – mazāk atkarīgu no banku finansējuma, atvērtāku sabiedrības līdzdalībai un ārvalstu investīcijām. Taču no koncepcijām un stratēģiskiem dokumentiem līdz reālai rīcībai tā arī netiekam. Diskusijas sākums par “Rīgas namu pārvaldnieka” iespējamu iešanu uz biržu liek uzdot jautājumu – vai mums pašiem vispirms nav nepieciešama neliela “revīzija” domāšanā: kā mēs par šo salīdzinoši jauno tēmu domājam, kā par to runājam un kādus rezultātus patiesībā ceram sasniegt.

Dažādas krīzes un nelaimes gadījumi Latvijā, gribam to vai nē, notiek regulāri. Upes iziet no krastiem, plosās spēcīgas vētras un lietusgāzes, applūst privātmājas un daudzdzīvokļu ēkas, izceļas postoši ugunsgrēki. Cilvēkus evakuē, pašvaldības meklē pagaidu mājokļus, valsts piešķir ārkārtas atbalstu. Taču katra šāda krīze sniedz dažādas mācības un liek uzdot vienu un to pašu jautājumu – vai paši esam izdarījuši visu, lai sevi un savus tuviniekus pasargātu?

Runājot par finansējumu izglītībai, tostarp arī pirmsskolas izglītībai, teorijā darbojas jēdziens “nauda seko bērnam”, bet realitātē ne vienmēr tā notiek. Daudzas ģimenes, kas izvēlējušās privātās pirmsskolas, saskaras ar sarežģītu līdzfinansējuma aprēķināšanas sistēmu, kas, turklāt, katrā pašvaldībā var būt atšķirīga. Daudzviet vecāki tiek mudināti izvēlēties pirmsskolu, nevis pēc tā, kas būtu labākais viņu bērniem, bet, vadoties pēc brīvām vietām pašvaldību pirmsskolās, tāpēc rodas jautājums, kam tad nauda īsti seko – bērniem vai pašvaldību ēkām?

Kad runājam par cukura diabētu, to bieži uztveram kā individuālu slimību – pacients jāārstē. Tomēr 2026. gadā skaidri redzam: diabēts vairs nav tikai individuāla veselības problēma. Tas ir cieši saistīts ar dzīves vidi, dzīvesveidu un sabiedrības veselības sistēmu kopumā. Ņemot vērā satraucošo 2.tipa cukura diabēta pacientu skaitu un straujo saslimstības pieaugumu, diabēta profilaksei un ārstēšanai ir jākļūst par vienu no valsts veselības politikas centrālajām prioritātēm.

Saprotu, ka demogrāfijas tēmas izvēle viedokļa rakstam ir labākajā gadījumā neorģināli, sliktākajā – banāli, bet, tā kā gan privātajā, gan profesionālajā dzīvē esmu bērniņu radīšanas virpulī, domāju, ka man ir gan tiesības, gan arī profesionāls pienākums runāt par šo tēmu.

Politikas veidotāju darbakārtībā šobrīd ir jautājums par dzīvnieka statusa maiņu – no lietas uz dzīvu, justspējīgu būtni. Nevienam nevajadzētu būt šaubām, ka mājas (istabas) dzīvniekiem ir apziņa un justspēja, tāpēc nav iemesla atlikt diskusiju par dzīvnieku ētisko un juridisko statusu. Liela daļa sabiedrības, atbalstot iniciatīvu “Dzīvnieks nav manta”, ir apliecinājusi, cik nozīmīgs ir dzīvnieku morālais statuss, un politiskajām izvēlēm būtu tam jāseko.

Jaunais gads bieži vien nāk ar jaunām apņemšanām, un viena no vērtīgākajām var būt apņemšanās vairāk rūpēties par savu mentālo veselību. Tomēr psiholoģiskā konsultēšana, lai arī kļūst arvien pieejamāka un sabiedrībā atzītāka, joprojām ir joma, kas nereti tiek pārprasta, jo pats par sevi process ir individuāls un intīms. Psihologs Emīls Ūdris sniedz ieskatu konsultēšanas patiesajā būtībā un kliedē izplatītākos mītus un pieņēmumus, kas var atturēt cilvēkus no savlaicīgas palīdzības meklēšanas.

Jautājums, vai mākslīgā intelekta (MI) uzņēmumu akcijas šobrīd ir pārvērtētas, ir kļuvis par vienu no visbiežāk apspriestajiem finanšu tirgos. Skeptiķi brīdina par MI akciju “burbuļa” pazīmēm, optimisti par jaunas ekonomiskās ēras sākumu. Tomēr realitāte ir vienkārša un reizē neērta: skaidru atbildi par to, vai MI nozare atrodas “burbulī”, iegūsim tikai tad, kad tas būs jau atstājis savas sekas

Janvāris bieži vien laiks, kad daudzos uzņēmumos un iestādēs darbinieki un vadītāji vienojas par sasniedzamajiem mērķiem. Šajā kontekstā tiek runāts gan par uzņēmuma kopējiem mērķiem, gan darbinieku individuālajiem attīstības mērķiem. Kā uzstādīt mērķus, kas vienlaikus iedvesmo un ir reāli sasniedzami? Un kā nodrošināt, lai uzstādītie mērķi nepaliek tikai “uz papīra”, bet patiešām tiek sasniegti? Tieši mērķu definēšana un izsekošana ir daudzu vadītāju klupšanas akmens.

Diskutējot par atalgojumu, nereti tiek skarts jautājums par minimālo algu kā zemāko atalgojuma slieksni. 2025. gadā minimālā alga Latvijā ir 740 eiro - par 40 eiro vairāk, nekā tā bija pērn. Šogad tā sasniegs 780 eiro pirms nodokļu nomaksas, un saskaņā ar Valsts darba inspekcijas datiem minimālo algu saņem gandrīz piektā daļa darba ņēmēju. Patiesībā politikas veidotājiem, lemjot par atalgojuma slieksni, būtu jārunā arī par cilvēcīgu algu un šajā kontekstā ir svarīgi analizēt, kāda ir dzīvei nepieciešamā alga (living wage) Rīgā un reģionos. Šī summa ir krietni lielāka par 740 eiro.