Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Ikviens bērns ir pelnījis uzaugt ģimenē. Nevis iestādē, nevis starp maiņu darbiniekiem, bet mājās – vietā, kur kāds gaida, uzklausa, samīļo un palīdz noticēt sev. Rīgai šodien ir vajadzīgas 100 jaunas audžuģimenes. Es ticu, ka Latvijā ir cilvēki, kas ir gatavi uzņemt bērnus savās mājās.

Lai gan automatizācijas un robotizācijas risinājumi pasaules loģistikā attīstās ļoti strauji, Latvijā tos šobrīd izmanto vien aptuveni 3–5% uzņēmumu.

Latvijas digitāli prasmīgie klienti tirgotājiem ir gan iespēja, gan izaicinājums: viņi iepērkas dažādos kanālos jeb tur, kur konkrētajā brīdī ir ērtāk – interneta veikalā, telefonā vai fiziskā veikalā. Taču viņi neatstāj daudz vietas kļūdām, ja maksājums aizņem pārāk ilgu laiku vai preces atgriešana ir sarežģīta. Lai klienti neaizietu pie konkurentiem, tirgotājiem jānodrošina vienkāršs un ērts pirkuma ceļš no sākuma līdz beigām. Tieši tāpēc arvien vairāk Latvijas tirgotāju ir atvērti jauniem risinājumiem.

Pēdējos gados arvien biežāk dzirdu stāstus par to, cik sarežģīti ir būt lauksaimniekam vai vietējam ražotājam. Kādam šķiet, ka valsts tikai uzliek jaunus pienākumus. Citam, savukārt, ir sajūta, ka institūcijas nāk sodīt, nevis palīdzēt. Taču es uz šo situāciju skatos citādi. Šī nav cīņa, kurā kādam ir jāuzvar. Mēs visi esam vienā pusē.

Ja dzelzceļu var uzskatīt par valsts “vēnām”, tad starppilsētu un reģionālo autobusu tīkls ir “asinsrite”, kas savieno Latvijas pilsētas un nodrošina cilvēku mobilitāti. Diemžēl jau vairākus gadus gluži vai šķiet, ka šī “asinsrite” ir pilna ar trombiem, jo pasažieru pārvadājumu nozare dzīvo nepārtrauktā finanšu spriedzē un līdz šim nav bijusi politiska vēlme pieņemt lēmumus, kas šo situāciju pēc būtības mainītu.

Līdz ar politisko partiju un partiju apvienību kandidātu sarakstu iesniegšanu un numuru izlozēšanu 15. Saeimas vēlēšanām, mēs ieejam priekšvēlēšanu kampaņas aktīvajā fāzē. Nākamajos mēnešos sabiedrību pārņems solījumu, debašu un politisko reklāmu vilnis. Vēlētāji Latvijā bieži vien neiesaistās politiskajās partijās, nebalso vēlēšanās vai savu izvēli izdara, balstoties uz personību, nevis partijas idejām. Tā šķiet ikdienas politiskā realitāte, taču – vai esam aizdomājušies, ka šādas tendences var nopietni apdraudēt mūsu valsts drošību?

Ir lietas, par kurām daudzi vīrieši nerunā. Ne tāpēc, ka viņiem nebūtu ko teikt. Bieži tāpēc, ka jau bērnībā ir iemācīts: par bailēm, šaubām vai apjukumu labāk klusēt. Citādi kāds pateiks, ka tu esi vājš, nenopietns vai “neesi īsts vecis”.

Šo var saukt par pārspīlētu baiļu gadu Latvijas un pasaules ekonomikā. Piemēram, marta sākumā neviens nevarēja iztēloties, ka pie tik ilgstošas Hormuza šauruma slēgšanas vidējā naftas cena šogad būs tik zema, kā to veido jau notikušais apvienojumā ar tuvākās nākotnes cenu līkni, ko zīmē tirgus darījumi. Ģeopolitika kā risku faktors turpina atkāpties. To apstiprina rūpniecības nozares aptaujas, kuru jaunākie, jūnija dati rāda zemāko nenoteiktības līmeni gada laikā. Protams, protams, viss kas jau vēl var notikt.

Dažiem mākslīgais intelekts (MI) šobrīd ir strauji augoša tendence, citiem modes lieta, bet vēl citiem ikdiena darba vidē. Mēs izmantojam MI rīkus, lai rakstītu e-pastus, apkopotu informāciju, tulkotu tekstus, analizētu datus un automatizētu rutīnas darbus. Pati par sevi šāda izmantošana nav problēma, tomēr bažas rada mūsu attieksme pret drošību: “Helmes Latvia” veiktais pētījums liecina, ka Latvijā 43 % darbinieku darbā izmanto pašu izvēlētus bezmaksas MI rīkus, savukārt uzņēmuma nodrošinātus maksas rīkus izmanto tikai 7 %.

Publiskajā telpā notiekošā «viļņošanās», kuras pamatā ir «Spēlmaņu nakts» žūrijas lēmums izslēgt no balvas nominantu saraksta Maskavu apmeklējušo režisoru Ādolfu Šapiro un viņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto izrādi «Dons Kihots», kā arī kultūras ministra Naura Puntuļa uzreiz pēc Līgo svētkiem izdotais rīkojums nelietot krievu valodu kultūras iestāžu publiskajā saziņā ar sabiedrību, ir apsveicams pavērsiens nevajadzīgi uzblīdušās krievu kultūrtelpas sašaurināšanā Latvijā.