Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Mazumtirdzniecības attīstība Baltijā šobrīd piedzīvo ne tikai strauju tehnoloģisku progresu, bet arī būtisku sabiedrības uzvedības maiņu. Līdzās inovāciju ieviešanai arvien skaidrāk iezīmējas pircēju sadalījums divās grupās – tehnoloģiju piekritējos, kuri aktīvi pieņem digitālus risinājumus un dod priekšroku ātrai, autonomai iepirkšanās pieredzei, un tradicionālajos pircējos, kuri joprojām sagaida cilvēcisku kontaktu, stabilitāti un ierasto apkalpošanas modeli.

Aizritējuši jau seši gadi, kopš Latvijas valsts zīmola jeb tēla veidošana tika aizsākta teju no jauna. Šajā laikā valsts publiskā tēla veidošanas aktivitātēm atvēlēti gandrīz 6 miljoni eiro – organizētas dažādas darba grupas, rīkotas domnīcas, definētas vērtības, tomēr publiskajā telpā izskan informācija, ka izdevumu atdeve nav konkrēti izvērtēta. Valsts kā zīmols ir ļoti daudzslāņains un, lai gan stratēģiskais rāmis un idejas ir ļoti labas, aizvien pieklibo konsekventa šo vērtību iedzīvināšana visos līmeņos.

Lai arī 1. aprīlis jeb joku diena jau aiz muguras, ar apdrošināšanas nozari saistītie mīti un stereotipi Latvijā dzīvo savu dzīvi visu gadu. Un nevis kā nevainīgi joki, bet drīzāk kā vecas anekdotes, kuras visi ir dzirdējuši, bet kaut kādā brīdī sāk uztvert kā patiesību. Atšķirība tikai tāda, ka smiekli mēdz beigties brīdī, kad notiek negadījums un izrādās, ka realitāte strādā pēc citiem noteikumiem.

Degvielas cenu svārstības pēdējos mēnešos jau kļuvušas par nemainīgu un stabilu fenomenu - konflikts Tuvajos Austrumos, kas ietekmējis vienu no svarīgākajiem naftas ceļiem pasaulē, Hormuza šaurumu, ir jūtams arī Latvijas ikdienā.

Diskusijās par Latvijas veselības aprūpi gadiem atkārtojas arguments: pirms prasīt papildu finansējumu, sistēmai vispirms jākļūst efektīvākai. Tas izklausās loģiski – kurš gan iebilstu pret efektivitāti? Sistēmā tiešām ir neefektivitātes: lieki izmeklējumi, nevienmērīga pakalpojumu kvalitāte, zema vakcinācijas un skrīningu programmu aptvere, nepietiekami izmantotas digitālās iespējas, vājas datu analīzes tradīcijas un arī institucionāla inerce. Taču no tā neizriet, ka finansējuma problēma nav pie vainas – gluži pretēji.

Latvija sirgst ar to, ko es saucu par "datu dīķu" sindromu. Katrai ministrijai un katrai iestādei ir sava sistēma, savas prioritātes, savs IT plāns, savukārt iedzīvotājam joprojām dati jāvada manuāli, jāpievieno e-pastam izziņas, ko jau ir izsniegusi cita valsts iestāde. 2026. gadā tas vairs nav tehnoloģisks ierobežojums, bet gan plānošanas un politiskās gribas jautājums.

Rakstu mudināja šā gada 20. aprīļa diskusija «Kas ir cieņa pret valsts valodu?» ar Saeimas komisijas balsojumu par Imigrācijas likuma normu, noraidot priekšlikumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas gribētājiem, kas piecus gadus jau dzīvo Latvijā, prasīt nevis latviešu valodu vismaz pamata līmeņa otrajā pakāpē (A2), bet gan, lai prastu latviešu valodu vismaz vidējā līmeņa pirmajā pakāpē (B1).

Šobrīd Latvijā bērnu un jauniešu skaits, kuri dzīvo ārpus ģimenes aprūpē, ir virs 5000 (CSP, 2025). Tie ir jaunieši, kas dzīvo jauniešu namos, audžuģimenēs vai ģimenēs, kuras nespēj par viņiem pienācīgi parūpēties. Pētījumi rāda, ka jaunieši no sociālā riska grupām nereti jau dzīves sākumā piedzīvo atstumtību – daudz biežāk sastopas ar vientulību, sociālo izolāciju, priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, grūtībām atrast darbu un cīņu ar mentālās veselības traucējumiem.

Ministru kabineta noteikumu projekts “Noteikumi suņa īpašniekam un suņa, kas uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, turēšanai”, kas līdz 28. aprīlim bija nodots publiskajai apspriešanai, pēc būtības ir nepieciešams – par to nav šaubu. Sabiedrības drošība un atbildīga dzīvnieku turēšana nevar palikt pašplūsmā, taču, iepazīstoties ar piedāvātā regulējuma projekta saturu, rodas sajūta, ka kaut ko gribam regulēt tikai ķeksīša pēc.

Pēdējā laikā publiskajā telpā arvien biežāk izskan diskusijas par izmaiņām sporta nozares pārvaldībā. Saeimā pirmajā lasījumā apstiprināts jaunais Sporta likums, tomēr līdz ar jauno regulējumu mainīsies līdzšinējais finansēšanas un pārvaldības modelis domu – Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK) vairs nepiešķirs valsts budžeta līdzekļus nozarei, bet notiks pāreja uz valsts tiešā atbalsta un pašvaldību atbildības modeli.