Šā gada 14.janvārī Eiropas Savienības (ES) darba devēju konfederāciju informācijas telpu pārpildīja ziņa par ES Tiesas (EST) publicēto ģenerāladvokāta Nikolaja Emiliou (ĢA) atzinumu par minimālās algas direktīvas lietu Nr. C ‑ 19/23 “Dānijas Karaliste pret Eiropas Parlamenta Eiropas Savienības Padomi”. Kāpēc šī ziņa bija un ir nozīmīga?
Latvijas Darba devēju konfederācijai (LDDK) viesojoties Briselē janvārī un tiekoties ar kolēģiem no Dānijas Darba devēju konfederācijas, bija iespēja izzināt Skandināvijas valstu perspektīvu jautājumā par minimālās algas direktīvas lietu. Darba devēju uzmanību pievērš galvenais ĢA secinājums - ES nav kompetences regulēt algu līmeņus, un šī direktīva varētu būt pretrunā ar dalībvalstu tiesībām pašām noteikt algu politiku.
Galvenais ĢA juridiskais apsvērums ir par Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 153. panta 5. punktu. Minētajā pantā ir skaidri noteiktas ES kompetences un dalībvalstu darbības jomas, savukārt atsauce uz 5. punktu ir svarīga, jo tajā noteikts, ka šī panta noteikumi neattiecas uz darba samaksu, uz tiesībām apvienoties, uz tiesībām streikot vai uz tiesībām pieteikt lokautus. Līdz ar to, protams, šis atzinums pievērsa būtisku darba devēju uzmanību, jo tagad galvenais jautājums ir, cik lielā mērā ES var ietekmēt algu politiku dalībvalstīs, ņemot vērā, ka LESD skaidri nosaka, ka ES nav kompetence regulēt algu līmeņus.
ĢA atzinumā uzdod jautājumu, vai direktīva tikai sniedz ietvaru algu noteikšanai, kas nekādi neietekmē konkrētās algas līmeņus, vai arī tā faktiski ietekmē algas līmeni? Minimālās algas direktīvas mērķis, kā tas it īpaši izriet no tās 1., 3., 4., 5. un 12. panta, ir noteikt “darba samaksu” - tieši pretēji LESD 153. panta 5. punktā paredzēto “darba samaksas” izslēgšanu no ES kompetences. ĢA secina, ka ES likumdevēja kompetencē nebija pieņemt šo tiesību aktu, un tādējādi tas ir pārkāpis LESD 5. panta 2. punktā paredzēto kompetences piešķiršanas principu.
Vai mēs varam Dānijas situāciju salīdzināt ar savējo?
Gan Dānijas, gan Zviedrijas darba tiesību modeļiem ir raksturīga “laissez-faire” pieeja, proti, augsta sociālo partneru autonomijas pakāpe, sociālajiem partneriem, apspriežot algas un darba apstākļus, nevis tos reglamentējot ar tiesību aktiem. Viņu sociālā dialoga modelis paredz, ka darba devēji un darba ņēmēji ir pilnvaroti pašregulēt darba tirgu, arī algas un darba apstākļus, bez politiskas iejaukšanās.
Latvijā sociālajiem partneriem nav šādas autonomijas, tomēr tas nemaina faktu, ka autonomija šajos jautājumos ir nacionāla līmeņa likumdevējam.
Ko varam sagaidīt no EST sprieduma?
Lai gan ĢA ir neitrāls EST padomdevējs, kurš piedāvā lietas risinājumu un/vai sniedz juridisku analīzi, un tiesu praksē tam ir nozīmīga loma un EST atsaucas uz ĢA atzinumiem arī citās lietās, tomēr ES tiesai nav saistošu pienākumu balstīt savu lēmumu uz ĢA atzinumu.
Provizoriski EST spriedums šajā jautājumā gaidāms šā gada maijā. Darba devēju ieskatā, tas pavērs plašākas diskusijas par ES kompetenci un tās robežām. Pat ja direktīva netiks atcelta, ĢA izvirzītie juridiskie secinājumi par dalībvalstu un sociālo partneru autonomijas pārkāpšanu tāpat paliks aktuālo diskusiju uzmanības lokā. Jā, protams, ka dalībvalstis var izmantot direktīvas principus savā nacionālajā regulējumā, pat ja direktīva tiek atcelta. Tāpēc darba devējiem ir svarīgi sekot līdzi šīm izmaiņām katrā ES dalībvalstī, kurā tie darbojas.
Tomēr, ja spriedumā tiks atzīts, ka direktīva vai tās daļa attiecībā uz atalgojuma jautājumu būtu atceļama, tad sociālā dialoga dienaskārtībā nonāks sekojoši jautājumi:
- kāda ir šīs direktīvas ietekme uz valstīm, kuras to ir ieviesušas un/vai tās mērķi ir sasniegti efektīvi un atbilstoši?
- vai direktīvā noteiktie vienotie mehānismi var darboties visās dalībvalstīs vienlīdz konkurētspējīgi?
- vai ES pārregulācijas tendence varētu būt saistīta ar LESD deleģēto kompetenču pārkāpšanu?
Šie jautājumi ir būtiski ne tikai attiecībā uz ES tiesībām iejaukties dalībvalstu sociālajās politikās, kas attiecas uz atalgojumu un darba tirgus autonomiju, bet arī saistībā ar Eiropas Komisijas apņemšanos būtiski samazināt regulatīvo un administratīvo slogu. Tie būtu skatāmi kontekstā, proti, neuzliekot dalībvalstīm obligātu mehānismu ieviešanu jomās, kurās būtu jāsaglabā nacionāla līmeņa autonomija. Visbeidzot - šis gadījums ES dalībvalstīm liek būt modrām un kritiskāk sekot līdzi sākotnēji noteiktajām ES kompetences robežām.
Autore ir LDDK starptautisko un ES lietu eksperte
Informācijai: 2024. gada 22. novembrī stājās spēkā Ministru kabineta 2024. gada 19. novembra noteikumi Nr. 730 “Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība”, ar kuriem tika pārņemti direktīvā noteiktie nosacījumi. No LDDK puses tika uzturēts iebildums par minimālās algas atvasināšanas likmi un atvasināšanas periodu, no kura minimālā alga tiek aprēķināta.
