«Tagad ir izmaiņu brīdis»

Kad ASV prezidents Donalds Tramps 12. februārī paziņoja, ka telefonsarunā ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu abi vienojušies, ka jāliek punkts karam Ukrainā, notikumi sāka joņot strauji.

Arī brīdī, kad pirmdien sarunājos ar Rīgas Ģeopolitisko studiju centra pētnieku Jāni Kažociņu, Parīzē steidzami pulcējās Eiropas ietekmīgāko valstu līderi. Pirms tam Minhenes Drošības konferencē Vašingtonas vēstījumu Eiropai nogādāja ASV viceprezidents Džeimss Deivids Venss, apsūdzot Eiropu vārda brīvības ierobežošanā un paziņojot, ka galvenais drauds ir nevis Putins, bet gan migrācija. Šā raksta tapšanas laikā Krievijas un ASV delegācijas Saūda Arābijā sprieda par miera sarunu sākšanu. 

Jau trīs gadus ukraiņu karavīri atdod dzīvības Putina sāktajā slaktiņā Ukrainā. Karš ir nomocījis visus — gan Ukrainu un Krieviju, gan Eiropu un ASV. Ar Kažociņu runājām, kā vērtēt dažādos un pat pretrunīgos ASV amatpersonu vēstījumus un kas jādara Eiropai un Latvijai.

Kā jūs raksturotu situāciju pēc trim kara gadiem Ukrainas frontē pašlaik?
Nav brīnums, ka Krievija ļoti priecājās [par sarunām ar Trampu], jo viņiem trīs gadus nav bijis, par ko priecāties. Kas tad ir noticis? Viņi ir bijuši pilnīgi neveiksmīgi mēģinājumā ātri pārņemt Ukrainu. Tagad liela daļa no nākamās Krievijas politiskās elites labi saprot, ka Putins ir pielaidis kardinālu kļūdu. Ir iztērēts ceturtdaļmiljons dzīvību un vēl divtik ievainoto. Tas atspēlēsies — jau redzam, ka pierobežas apgabalos notiek daudz vairāk bruņotu laupīšanu nekā pirms kara. Viņi ir ekonomiski nospiesti tik tālu, ka vēl vienu gadu var iztikt. Bet, ja iztērē 40% no vispārējā budžeta karā, visam citam naudas vienkārši nav. Pa to laiku inflācija iet uz augšu — oficiāli 9%, bet reāli ap 20%. Ienākumi no naftas un gāzes ir kritušies, rubļa vērtība arī, un efekts tam visam kopā ar sankcijām būs jūtams pēc gada, pat ja būs vai nebūs noslēgts pamiers. Lai atgūtos, būs vajadzīgi gadi.

Interesanti, ka pirms diviem gadiem, kad bija runa par Māršala plānu Ukrainai, bijušais prezidents Valdis Zatlers prasīja — un kā būs ar Māršala plānu Krievijai? Jo mūsu interesēs nākotnē ir stabila un ekonomiski veiksmīga, demokrātiska un prognozējama Krievija. Man liekas, Krievijai ir potenciāli ļoti gaiša nākotne, bet nebūs viegli tur nonākt. Tam varētu būt vairāk šķēršļu, ne tikai Putins.

Kādi vēl tie varētu būt?
Tas, kas varētu nākt pēc Putina. Tie, kam pašreiz ir vara un nauda, darīs visu, lai to saglabātu. Ņemot vērā ekonomiskās sprukas, tas nebūs vienkārši. Kad vairs nebūs spiediena aizsargāt tēvzemi — un viņi labi saprot, ka NATO viņus neapdraud —, viņi mēģinās saglabāt savu varu. Tādā pašā veidā kā 1991. gada puča laikā. Kaut ko tamlīdzīgu var sagaidīt, bet nopietnāk organizētu. Kā labi zinām, politika Krievijā nemainās laukos, bet Pēterburgā un Maskavā.

Pēdējās dienās burtiski skrienam pakaļ ārpolitikas notikumiem. Otrdien Saūda Arābijā tiekas ASV un Krievijas pārstāvji. Ko gaidīt no šīm sarunām?
Diemžēl jāsecina, ka sasteigtais «miera» sarunu process, kuru šonedēļ iesāka Rijādā bez Ukrainas līdzdalības, ievērojami stiprina Putina pozīcijas un neliecina par skatu uz stabilu nākotnes risinājumu. Pirmdienas Eiropas līderu sanāksme Parīzē atspoguļo uztraukumu un varētu būt viens no pirmajiem soļiem Eiropai uzņemties atbildību par  kontinenta drošību.

Kopā ar Krievijas ārlietu ministru Lavrovu [Rijādā] ir Jurijs Ušakovs, Putina ārpolitikas padomnieks. Viņš ieguvis augstāko izglītību ASV, desmit gadus bija vēstnieks ASV un amerikāņus labi saprot, ir ļoti gudrs. Piedalās arī ekonomists Kirils Dmitrijevs, kurš strādājis pie Goldman Sachs un McKinsey, viņa loma bija būtiska, lai atbrīvotu [no Krievijas cietuma amerikāņu skolotāju] Marku Fogelu pirms nedēļas. Sarunas būs pavisam citādas nekā Minskas vienošanās laikā 2022. gadā. Toreiz sarunās nebija Krievijas smagsvaru. Šie ir nopietni ņemami.

Tas varētu nozīmēt, ka Putins, Krievija tiešām vēlas redzēt kara beigas. Protams, viņš to gribēs ar saviem noteikumiem. Taču kārtis Putinam pašreiz ir diezgan vājas.

Ko viņš varētu prasīt?
Viņš varētu darīt to pašu, ko Tramps, — pieprasīt visaugstāko un tad stumt, un stumt, un stumt, kamēr kaut ko dabūs. Putins jau 2021. gada decembrī skaidri pateica, kāds ir viņa mērķis, — status quo pirms 1997. gada. Tas nozīmē mūsu un citu Austrumeiropas valstu nebūšanu ES un NATO. Par Ukrainu viņš vēlēsies, lai visi četri okupētie apgabali tiktu atdoti Krievijai, Kurska atbrīvota, Ukraina demilitarizējas, notiek jaunas vēlēšanas, kurās ar Krievijas palīdzību varētu iegūt tai labvēlīgu prezidentu un Augstāko Padomi. Un ka ukraiņi nekad nepretendē uz NATO. Tāda apmēram varētu būt Krievijas pozīcija.

Nesaprotam, ko tas varētu nozīmēt Trampam. Viņam svarīgāk ir neizskatīties vājam, nekā būt par miera balodi, lai viņš nebūtu lūzeris. Ja Tramps nedabūs tādu miera līgumu, kas ir pavisam drošs un tiešām garantēs mieru arī tad, kad Krievija būs mazdrusciņ atkopusies, tad pasaule viņu uzskatīs par zaudētāju.

Turklāt ir jāskatās uz Tālajiem Austrumiem. Ja ASV sevi nostāda kā neuzticamu sabiedroto Ukrainai un varbūt pat NATO, tās valstis, kuras Amerikai nepieciešamas, lai saglabātu savas pozīcijas pret Ķīnu, — it īpaši Japāna un Dienvidkoreja —, varētu meklēt ceļus, kā rast saprašanos ar Ķīnu un, iespējams, pašas iegādāties atomieročus.

Par NATO bija interesanti, ka no dažādām pusēm vairākkārt tika uzsvērts — Ukrainas dalība NATO nav iespējama. Ko tas nozīmē? To, ka NATO tomēr kaut ko nozīmē! Tas, ka NATO eksistē, Amerikai joprojām ir svarīgi.

Kas notiek pašreiz? Amerika ar nodomu, ar trampiskām metodēm — ziņojumi uz visām pusēm, daži pretrunīgi — mēģina sapurināt Eiropu, lai tā sāk ņemt vērā visus šos vēstījumus, kas nākuši no Trampa, no Baidena, no Obamas. Ņemiet aizsardzību savās rokās! Tas, ka Trampa īpašais sūtnis Kīts Kellogs pateica skaidri — Eiropa nepiedalīsies [miera sarunās] —, ir tiešām sapurinājis Eiropu. Daily Telegraph bija raksts, kurā [Lielbritānijas premjerministrs] Kīrs Stārmers paziņoja, ka briti gatavi sūtīt savus bruņotos spēkus, lai Ukrainā palīdzētu nodrošināt mieru. Tas bija svarīgs signāls pirms sanāksmes Parīzē.

No vienas puses, ir labi, ka Eiropa aktivizējas. No otras puses, Saūda Arābijā nebūs arī Ukrainas.
Domāju, tur sarunas būs daudz plašākas, ne tikai par Ukrainu. Ir vairāk nekā skaidrs, ka Marko Rubio nekādus lēmumus tur pieņemt nevarēs un negribēs. Ļoti šaubos, ka tik pieredzējis politiķis atklās visas kārtis krieviem. Domāju, daudz kas var mainīties. Ir bijuši vairāki signāli no Vašingtonas, arī Minhenē, ka ukraiņiem [sarunās] noteikti ir jābūt klāt. Bet amerikāņi mēģina eiropiešus drusku piemīcīt.

Ko domājat par ASV aizsardzības sekretāra Hegseta teikto, ka Ukrainas teritoriju atjaunošana 2014. gada robežās nav reāla?
Viņš teica, ka jāpieņem realitāte, kāda tā ir, un iespēja Ukrainai iestāties NATO patiesībā neeksistē. To pateikt atklāti šajā brīdī nebija gudrs diplomātisks solis. Bet mēs labi zinām, ka vairākas NATO valstis uzliktu veto, ja to tagad mēģinātu. Taču ir citi veidi, kā šo sviru izmantot, lai dabūtu tādu risinājumu, kas nākotnē nodrošinātu pret nākamo Krievijas uzbrukumu.

Vai Eiropas līderi varētu runāt arī par Eiropas armijas izveidošanu?
Nē. Zelenska doma par Eiropas armiju man liekas pilnīgi nereāla. Ļoti veiksmīgi mēs to darām savā reģionā ar NATO spēkiem. Ja būs nepieciešams, šie spēki varēs cīnīties, pat ja viņiem ir nedaudz atšķirīgas uniformas. Ja mēģināsim veidot kaut kādu Eiropas armiju, izveidosim birokrātijas slāni, un būs pamatjautājums — kuras valstis piedalās?

Tāpēc domāju, ka viens veids varētu būt tas, ko Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs savā ļoti vērtīgajā ziņojumā, atgriežoties no Minhenes, teica — NB8 (Nordic-Baltic Eight) un Polijas sadarbība, tāpat kā britu vadītie apvienotie reaģēšanas spēki. Tie, kas ir ar mieru kaut ko darīt, var rīkoties, kamēr NATO lēnām nonāk pie kopsaucēja.

Kas attiecas uz britiem, man ir ļoti žēl, tāpat kā Trampa pirmās prezidentūras drošības padomniekam Makmāsteram. Viņš teica — kad paskatos uz britu armiju, nāk raudiens. Britu armija ir tik novājināta, ka vienu pilnu divīziju nevar izlikt kaujas laukā. Nepietiekams cilvēku skaits, nepilnīgs bruņojums. Tas pats attiecas uz Franciju. Vācija tagad varbūt drusku nopietnāk mēģina apbruņoties. Zviedri gatavojas, un somi jau ir gatavi, norvēģi un arī dāņi mēģina attīstīt savus bruņotos spēkus. Ja kodols ir Apvienotā Karaliste, Francija un Vācija, kam piebiedrojas NB7 — jo Islandei nav bruņoto spēku —, var kaut kas iznākt.

Taču ņemsim vērā, ka arī Ukraina pa šo laiku ir ļoti daudz darījusi — tā pati ražo ap 40% ieroču, kas viņiem ir vajadzīgi, un sāk tos eksportēt. Ja Zelenskim ir taisnība un ukraiņi katru mēnesi saražo 200 000 dronu, tas ir milzīgs sasniegums.

Britu pētnieki secināja, ka Krievijas militārie tēriņi pašlaik pārsniedz visus ES un Lielbritānijas aizsardzības izdevumus. Vai Eiropa spēs palīdzēt Ukrainai, ja ASV samazinās savu atbalstu?
Visticamāk, ASV samazinās atbalstu. Vai spēsim? Tas ir lēmums, kas mums pašiem jāpieņem. Stārmers vēl nav pateicis, kad viņš paaugstinās Lielbritānijas aizsardzības izdevumus no 2,3% līdz 2,5% no IKP.

Pieminējāt prezidentu Rinkēviču, kurš, atgriezies no Minhenes, teica arī, ka «mēs ASV joprojām uzskatām par racionālu partneri, kurš ir pārdefinējis savas intereses». Kādas ir ASV intereses tagad?
Tas ir vienkārši paskaidrojams ar Trampa teikto Vācijai viņa pirmās prezidentūras laikā — jūs pērkat dārgu gāzi no Krievijas, kura izmanto šo naudu, lai apbruņotos un tad jūs apdraudētu. 

Un tad jūs gaidāt, ka ASV nodokļu maksātājs jūs aizsargās, kaut arī paši neesat ar mieru pat līdz 1,5% no IKP maksāt par savu drošību? Tas vienkārši nav godīgi un nevar turpināties. Tramps visā savā prezidentūras un priekšvēlēšanu laikā teica — eiropieši, jūsu IKP ir reizes desmit lielāks nekā Krievijai, kāpēc paši nevarat saņemties un nodrošināt savu drošību, lai ASV varētu domāt par nākamo īsto lielo biedu, kas nāk no Tālajiem Austrumiem?

Labi, ka ir tādi vadītāji kā Edgars Rinkēvičs, kurš skaidri savos sešos punktos pateica, kur mēs esam. (Īsumā galvenie prezidenta secinājumi — ASV formulē savas pamatnostādnes, viedokļu atšķirības ar ES netraucē meklēt kopējo, NATO samitā Hāgā jālemj par aizsardzības izdevumiem vismaz 3,5% no IKP, aktuālie izaicinājumi ir nostiprinājuši Baltijas, ziemeļvalstu un Polijas sadarbību, sarunas par noregulējumu Ukrainā tikai sākas un nav prognozējamas — red.) Tas nozīmē, ka nevajag pārreaģēt, — jāredz, kā tas attīstīsies un kāds būs rezultāts. Beigu beigās ASV absolūtās intereses sakrīt ar Eiropas absolūtajām interesēm, un tas mūs vieno.

Atgriežamies pie Trampa un Putina zvana. Vai to var uzskatīt par kara noziedznieka reabilitāciju?
Jā. Bet ir cits veids, kā uz to skatīties. Ja objektīvi vērtējam, kas Ukrainā ir noticis trīs gadus, kādi upuri ir abās pusēs, cik tie ir bezjēdzīgi, ka tā ir aiziešana atpakaļ uz Pirmā pasaules kara vešanu, — tas ir kaut kā jābeidz. Ir tikai divi veidi — Krievijas absolūta sakāve vai sarunas. Krievijas absolūta sakāve nozīmē Kremļa īpašnieka beigas. Viņš to redz kā eksistenciālu draudu sev, un, ja jālieto atomieroči, tad tie varētu tikt lietoti. Tādēļ Baidena administrācija nespēja konsekventi rīkoties.

Ja galīgā sakāve ir izslēgta, jautājums ir par sarunām. Kā var sarunāties, ja ar otru pusi nerunā vispār? Var noprast, ka Putins sastāstījis Trampam visādas pasaciņas, kāpēc karš sākās — ka Ukraina gribēja iestāties NATO. Bet mēs zinām, ka Maidans bija par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tomēr daudz vairāk nezinām, par ko viņi runāja. Ļoti iespējams, ka no sarunām Saūda Arābijā arī varētu daudz nedzirdēt, jo tur nekādi gala lēmumi netiks pieņemti. 

Taču tagad ir izmaiņu brīdis. Mums nevajag baidīties — ir jādomā, kas pašiem jādara, lai nodrošinātu Ukrainas drošību, cik tas ir iespējams, un arī pašu drošību.

Cik stipru redzat NATO ar jauno ģenerālsekretāru Marku Ruti? Kāds minēja, ka Putina galamērķis esot NATO likvidācija.
Viņš būtu ļoti priecīgs, ja NATO sabruktu. Taču tas, visticamāk, nenotiks. NATO kā organizācija ir izgājusi vairākas krīzes Aukstā kara laikā. Piemēram, kad taktiskos atomieročus atveda no Amerikas uz Eiropu, bija tik milzīgi protesti, ka ļoti sašūpoja visu aliansi. Bet galu galā ir fundamentālas intereses — saglabāt transatlantiskās saites, un ASV Kongresā tam ir ļoti liels atbalsts. Tramps diez vai gribēs saraut saiknes.

Tad vēl ir Tālie Ziemeļi, kas ir eksistenciāls apdraudējums ASV, un to Trampam noteikti ir izskaidrojuši militāristi. Noturēt Ziemeļnorvēģiju ir fundamentāla nepieciešamība. Daudz vairāk nekā bruņotie spēki Grenlandē. Ziemeļnorvēģija ir daļa no NATO komandstruktūras Norfolkā, ASV.

Kāpēc tik svarīga ir Ziemeļnorvēģija?
Tur ir vairums krievu atomzemūdeņu. Ļoti interesanti lasīt pārskatu, ka Krievija pašreiz karakuģiem velta ļoti maz naudas, jo karaspēks un gaisa spēki ir svarīgāki. Taču zemūdens flote tiek uzturēta tāda, kādai tai vajadzētu būt.

Vai mums būtu jāuztraucas, ka ASV savus spēkus varētu atsaukt no Eiropas?
Ir iespējams, ka varētu atvilkt. Vai visus un cik ātri — grūti pateikt. Tas prasa laiku un izdevumus.

Ņemam arī vērā, ka runājam par Trampa četriem gadiem. Viņš gan pats sev ir iezīmējis vēl četrus. Konstitūcija to varbūt nepieļaus. Inflācija, kas Trampu iecēla Baltajā namā, ASV atkal iet uz augšu. Ja Tramps mētāsies ar tarifiem, trāpīs pa kabatu tieši saviem vēlētājiem. Pēc diviem gadiem varētu būt pavisam cits Kongress, kura abās palātās nedominēs republikāņi, kas dara to, ko šefs liek.

Zelenskis brīdinājis, ka Krievija nākamgad var uzbrukt kādai no NATO valstīm. Vai ir reāli, ka Baltijas valstis var būt nākamās?
Nav reāli. Bet saprotu, kāpēc Zelenskis tā runā. Viņam jāspēj mobilizēt visus, kas gatavi aizstāvēt Ukrainas drošību. Vai Krievija var apdraudēt Baltijas valstis tuvākajā laikā? Atklātā bruņotā uzbrukumā — ne. Hibrīduzbrukumos — jā. Nešaubīgi. Un tādi jau ir notikuši, piemēram, degmaisījuma iemešana Okupācijas muzejā. Tas ir maz, salīdzinot ar citām valstīm, — bijuši atentāti Vācijā, Lielbritānijā. Varam sagaidīt sabotāžu. Mums jāstiprina savas iekšējās drošības struktūras, jo tā ir pirmā aizsardzības līnija. Par to jādomā, tāpat kā par bruņoto spēku spējām.