Nesenā preses konferencē Krievijas prezidents Vladimirs Putins apgalvoja, ka Krievija ir ieguvusi lielāku suverenitāti, pateicoties tās iebrukumam Ukrainā un Ukrainas teritoriju sagrābšanai. Šis apgalvojums rada nopietnus jautājumus par suverenitātes dabu, tās atzīšanu starptautiskajā sabiedrībā un to, vai Krievijas rīcība patiesībā ir mazinājusi tās pašas suverenitāti.
Vēsturiski suverenitāte tiek definēta ne tikai kā valsts kontrole pār savu teritoriju, bet arī kā starptautiskās sabiedrības atzīšana tās leģitimitātei. Imanuela Valleršteina analīze par suverenitāti, kā aprakstīts Wikipedia ierakstā par šo tēmu, uzsver, ka suverenitāte ir prasība, kas jāatzīst citiem, lai tā būtu nozīmīga. Pēc šī standarta Krievijas agresīvā rīcība pret Ukrainu un starptautiskās sabiedrības plašā nosodīšana liecina, ka Krievija tā vietā, lai iegūtu suverenitāti, objektīvi ir zaudējusi pozīcijas vairākos būtiskos aspektos.
Suverenitātes mazināšana: Krievijas zaudējumi
Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākuma 2022. gada februārī Krievija ir saskārusies ar lieliem zaudējumiem, kas grauj tās suverenitāti šādos galvenajos aspektos:
- Ekonomiskā izolācija: Krievijas finanšu rezerves ir krietni samazinājušās nepieredzētu sankciju dēļ, ko noteikušas rietumvalstis un to sabiedrotie. Šie pasākumi ir atslēguši Krieviju no globālajām finanšu sistēmām, ierobežojuši tās piekļuvi būtiskām tehnoloģijām un kavējuši tās ekonomikas izaugsmes potenciālu.
- Talantu masveida aizplūšana: Iebrukums ir izraisījis zinātnieku, tehnoloģiju un uzņēmējdarbības talantu aizplūšanu. Daudzi no spilgtākajiem Krievijas prātiem ir pametuši valsti, norādot uz represijām, cilvēktiesību pasliktināšanos un iespēju trūkumu. Šī “smadzeņu aizplūšana” ir nopietns trieciens Krievijas inovācijām un ekonomikas nākotnei.
- Globālā izolācija: Krievijas starptautiskās partnerības ir vājinājušās. Tādi institūti kā CERN un ESA ir pārtraukuši sadarbību ar Krieviju, un lielākā daļa 143 ANO dalībvalstu ir nosodījušas Krievijas iebrukumu. Šīs darbības atspoguļo Krievijas starptautiskās reputācijas un atzīšanas kā leģitīma aktiera samazināšanos.
- Samazināta “mīkstā vara”: Krievijas spēja globāli ietekmēt ar diplomātijas un kultūras palīdzību ir ievērojami ierobežota. Plaši izplatītais uzskats, ka Krievija ir “nelikumīga valsts”, vēl vairāk mazina tās suverenitāti Valleršteina izpratnē par atzītu leģitimitāti.
Juridiskais pamats Krievijas vietai ANO
Krievijas prasības pamatā turēt Padomju Savienības vietu Apvienoto Nāciju Organizācijā ir 1991. gada Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) līguma V pielikums. Šajā līgumā bijušās PSRS jaunās neatkarīgās valstis atzina Krievijas pozīciju kā Padomju Savienības mantiniecei ar nosacījumu, ka tiek ievērota savstarpēja teritoriālā integritāte un apņemšanās atturēties no militāra spēka izmantošanas vai piespiešanas vienam pret otru.
Iebrūkot Ukrainā un sagrābjot tās teritoriju — vispirms Krimu 2014. gadā, pēc tam austrumu reģionus, tai skaitā Donecku, Luhansku, Zaporižju un Hersonu —, Krievija ir fundamentāli pārkāpusi šī līguma nosacījumus. Šīs darbības grauj juridisko un morālo pamatu Krievijas turpmākajai vietai PSRS mantinieces statusā ANO. Neievērojot V pielikumā izklāstītos principus, Krievijas prasībai uz suverenitāti šajā kontekstā trūkst leģitimitātes.
Suverenitāte caur iznīcināšanu?
Putina arguments par lielāku suverenitāti, šķiet, balstīts uz Krievijas spējas demonstrēšanu samazināt Ukrainas suverenitāti. Piespiedu kārtā mainot Ukrainas robežas un liedzot tās teritoriālo integritāti, Krievija cenšas apliecināt dominanci un pārdefinēt suverenitātes principus, pielāgojot tos spēkam, nevis tiesībām. Tomēr šī pieeja ir dziļi kļūdaina:
- Starptautisko normu graušana: Suverenitāte ir starptautiskās sistēmas stūrakmens. Pārkāpjot šīs normas, Krievija riskē vēl vairāk sevi atsvešināt un radīt precedentu globālai nestabilitātei.
- Atkarība no piespiešanas: Suverenitāte, kas iegūta ar piespiešanu un citas valsts suverenitātes noliegšanu, ir pēc būtības nestabila. Tā veicina pretestību, grauj leģitimitāti un izraisa ilgstošus konfliktus.
- Iekšējās stabilitātes mazināšanās: Karš ne tikai ir izolējis Krieviju starptautiski, bet arī izraisījis būtisku iekšēju represiju, ekonomiskas grūtības un sabiedrības neapmierinātību, vēl vairāk vājinot valsts iekšējo kohēziju.
Suverenitātes atgūšana: ceļš uz priekšu
Lai Krievija atgūtu savu suverenitāti jēgpilnā nozīmē, tai jāmaina kaitējums, ko tā nodarījusi Ukrainai. Tas prasa:
- Atkāpšanos no Ukrainas teritorijas: Krievijai pilnībā jāatkāpjas no visām okupētajām teritorijām, arī Krimas, un jāievēro Ukrainas starptautiski atzītās robežas.
- Apņemšanos veikt reparācijas: Krievijai jānodrošina kompensācija par milzīgajiem postījumiem un cilvēku ciešanām, ko izraisījis tās iebrukums.
- Atgriešanos starptautiskajā sabiedrībā: Ievērojot starptautiskās normas un atjaunojot uzticību, Krievija var atgūt atzīšanu un leģitimitāti kā suverēna valsts.
Secinājums
Putina redzējums par suverenitāti kā dominanci pār Ukrainu ne tikai grauj Krievijas leģitimitāti, bet arī erodē starptautiskās sistēmas pamatprincipus. Suverenitāti nevar sasniegt, iznīcinot citas valsts suverenitāti. Tai jābalstās uz savstarpēju cieņu, starptautisko tiesību ievērošanu un globālās sabiedrības atzīšanu.
Tā kā Krievija saskaras ar pieaugošu izolāciju un samazinātu kapacitāti, ceļš uz suverenitātes atgūšanu slēpjas nevis spēka demonstrēšanā caur iznīcināšanu, bet gan nodarītā kaitējuma labošanā. Tikai atjaunojot Ukrainas suverenitāti, Krievija var cerēt atjaunot savu.
Autors ir futūrists, Rīgas Fotonikas centra līdzdibinātājs
Pagaidām nav neviena komentāra